1885. gadā pēc mūzikhola aktieru Čārlza Spensera vecākā (Charles Chaplin Sr.) un Hannas Hilas (Hannah Hill) kāzām jaunais vīrs kļuva par sievas ārlaulībā dzimušā dēla Sidnija (Sidney John Hill, vēlāk – Sidney John Chaplin) aizbildni; ģimenē 1889. gadā Londonā piedzima Čārlijs Čapilns. Pēc dažiem gadiem pāris pašķīrās, Čārlijs un Sidnijs palika pie mātes un dzīvoja nabadzībā. 1892. gadā Hanna dzemdēja trešo dēlu Džordžu Vīleru Draidenu (George Wheeler Dryden), kuru audzināja tēvs, mūzikhola aktieris Leo Draidens (Leo Dryden); ar brāļiem viņš attiecības nodibināja 1918. gadā, kad emigrēja uz ASV.

Kad Č. Čaplinam bija 14 gadu, viņš aizveda uz Keinhilas psihiatrisko slimnīcu māti viņas garīgās slimības dēļ un pārcēlās pie Sidnija.

Uz skatuves Č. Čaplins debitēja piecu gadu vecumā, bet 1899. un 1900. gadā trupas The Eight Lancashire Lads sastāvā uzstājās Anglijas mūzikholos. 13 gadu vecumā, pārtraucis skolas gaitas, Č. Čaplins strādāja gadījuma darbus mūzikholos; 14 gadu vecumā viņš nospēlēja avīžzēnu Harija Artūra Seintsberija (Harry Arthur Saintsbury) izrādē “Džims, Kokeinas romance” (Jim, a Romance of Cockayne). Autors kļuva par jaunā aktiera mentoru.

1906. gadā, strādājot cirka Casey’s Circus sastāvā, Č. Čaplins kā izklaidētājs kļuva par skatītāju mīluli. Kad 1907. gadā Č. Čaplins pameta darbu Casey's Circus, Čārlijs un Sidnijs kļuva par Freda Karno (Fred Karno) trupas komiķiem – tai pievienojās arī Stens Lorels (Stan Laurel). Trupa 1910. gadā devās tūrē uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV); Čārlijs bija viena no trupas zvaigznēm. Otrās tūres laikā Č. Čaplinu uzrunāja kino veidotāji, un, lai arī viņš nebija sajūsmā par Keystone Studios komēdijām, aktieri piekrist filmēties pārliecināja alga – 150 dolāru nedēļā.

05.01.1914. Č. Čaplins sāka strādāt Keystone Studios, kur nofilmējās 35 filmās. Par Č. Čaplina pirmo filmu kļuva “Pelnot iztiku” (Making a Living, 1914, rež. Henrijs Lērmans, Henry Lehrman). Otrajā – “Bērnu autosacīkstes Venēcijā” (Kids Auto Races in Venice, 1914, rež. H. Lērmans) – Č. Čaplins parādās Klaidoņa (The Tramp) tēlā, ko nākamajos 26 gados viņš nospēlēja apmēram 70 filmās. Daudzas idejas viņš aizņēmās no filmām ar Maksa Lindera (Max Linder) piedalīšanos.

Č. Čaplins pieprasīja radošo brīvību un gandrīz zaudēja darbu, taču skatītāji jau bija iemīlējuši Klaidoni, un kinoteātri pieprasīja jaunas filmas. Studijas vadītājs Maks Senets (Mack Sennett) ļāva Č. Čaplinam debitēt kā režisoram – neveiksmes gadījumā viņam būtu jāsedz tās tapšanā ieguldītās finanses. Taču “Salijušais” (Caught in the Rain, 1914) bija veiksme, un turpmāk Č. Čaplins bija gan galvenās lomas atveidotājs, gan režisors. 12 filmās viņa partnere bija Meibla Normande (Mabel Normand).

Pilnmetrāžā Č. Čaplins debitēja komēdijā “Tillijas nedienas” (Tillie’s Punctured Romance, 1914, rež. M. Senets) ar Mēriju Dresleri (Marie Dressler) titullomā, bet gada beigās kļuva par studijas Essanay Film Manufacturing Company aktieri un piedalījās 14 komēdijās, kuru sižets bija veidots ap Klaidoni, kā arī vienā vesternā, atveidodams sevi. Par Č. Čaplina kino partneri kļuva Edna Pērviensa (Edna Purviance), kura ar Č. Čaplinu līdz 1923. gadam piedalījās 35 filmās, ieskaitot tādas kā “Čempions” (The Champion, 1915), “Klaidonis” (The Tramp, 1915), “Nakts izklaides” (A Night Out, 1915). Klaidoņa filmu sižeti – tolaik neierasti komēdijām – attīstīja arī dramatiskas, romantiskas un sentimentālas līnijas; kā režisors Č. Čaplins eksperimentēja un nevairījās no patosa un nelaimīgām beigām. Šajā laikā Č. Čaplins kļuva par kinoindustrijas pirmo zvaigzni un starptautisku slavenību. Par viņu dziedāja dziesmas, pēc Klaidoņa līdzības veidoja lelles, viņš bija Lielbritānijā, ASV un Francijā izdotu komiksu varonis.

1926. gadā Č. Čaplins sāka strādāt studijā Mutual Film ar algu 10 000 dolāru nedēļā. Č. Čaplina rīcībā nodeva studiju, viņam bija pilnīga radošā brīvība. Tapa 12 filmas, ieskaitot “Veikala administrators (The Floorwalker, 1916), “Klaidonis” (The Vagabond, 1916), “Imigrants” (The Immigrant, 1917), “Dēkainis” (The Adventurer, 1917). Vēlāk Mutual Film pavadīto laiku Č. Čaplins dēvēs par laimīgāko savā karjerā; to apēnoja britu mediju pārmetumi, ka viņš necīnās Pirmajā pasaules karā.

1917. gadā Č. Čaplins noslēdza līgumu ar filmu kompāniju First National Exhibitors’ Circuit, kas paredzēja astoņu filmu tapšanu un algu viena miljona apmērā. Č. Čaplins uzcēla savu studiju un bija vienpersoniski atbildīgs par filmu veidošanu. Kā pirmā tapa “Suņa dzīve” (A Dog’s Life, 1918). Č. Čaplins devās tūrē, lai vāktu naudu karam, par saviem līdzekļiem uzņēma propagandas īsfilmu “Parādzīme” (The Bond, 1918), un viņa slava palielinājās.

Kad studija atteicās palielināt Č. Čaplinam samaksu, viņš kopā ar režisoru Deividu Vorku Grifitu (David Wark Griffith) un aktieriem Daglasu Fērbenksu (Douglas Fairbanks) un Mēriju Pikfordi (Mary Pickford) 1919. gadā dibināja kino izplatīšanas kompāniju United Artists. Č. Čaplinam vēl bija jāizpilda saistības ar First National, kas izplatīja gan viņa īsfilmas (arī “Algas diena”, Pay Day, 1922, un “Svētceļnieks”, The Pilgrim, 1923), gan pilnmetrāžas filmu “Mazulis” (The Kid, 1921) ar četrgadīgo Džekiju Kūganu (Jackie Coogan) titullomā, kas atzīta par vienu no labākajiem mēmā kino darbiem.

Kā neatkarīgs producents Č. Čaplins uzņēma pilnmetrāžas filmu “Parīziete” (A Woman of Paris, 1922) ar E. Pērviensu un Ādolfu Menžū (Adolphe Menjou) galvenajās lomās, pats nospēlēja epizodisku lomu. 1925. gadā kinoteātros nonāca “Zelta drudzis” (The Gold Rush). Profesionāļu augsti novērtētā komēdija kļuva par vienu no ienesīgākajām mēmajām filmām, tās autors vairākkārt norādīja, ka vēsturē vēlas tikt ierakstīts ar šo filmu.

Klaidoņa nākamie piedzīvojumi skatāmi filmā “Cirks” (The Circus, 1928). Tā saņēma profesionāļu komplimentus un bija ienākumu rekordiste, neņemot vērā to, ka kino iznomā bija nonākusi pirmā filma ar sinhroni ierakstītu skaņu “Džeza dziedonis” (The Jazz Singer, 1927, rež. Alans Kroslends, Alan Crosland). Pirmajā Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu pasniegšanas ceremonijā Č. Čaplinam pasniedza īpašo balvu par “daudzpusību un ģenialitāti kā filmas “Cirks” aktierim, scenāristam, režisoram un producentam”.

Baidoties, ka skaņas kino Klaidonim atņems starptautisko pievilcību, Č. Čaplins turpināja veidot mēmās filmas. “Lielpilsētas uguņu” (City Lights, 1931) galvenie varoņi ir Klaidonis un akla puķu pārdevēja. Šis Č. Čaplina vismīļākais darbs bija kinokritiķu lolots kases hits, un daudzu  – arī Amerikas Kino institūta (American Film Institute) – vērtējumā viņa labākā filma.

“Modernie laiki” (Modern Times, 1936) ir pirmā Č. Čaplina filma ar sociālpolitisku kontekstu, tai ir sinhroni ierakstīta skaņa, taču ne dialogi. Galveno sieviešu lomu atveido Polete Godāra (Paulette Goddard), un Klaidonis izpilda komisko dziesmu Je cherche après Titine jeb The Nonsense Song – skatītāji pirmo un vienīgo reizi no ekrāna dzirdēja viņa balsi. 

Klaidoņa fiziskā līdzība ar Ādolfu Hitleru (Adolphe Hitler) un karš Eiropā transformējās filmas “Lielais diktators” (The Great Dictator, 1940) scenārijā, ar kuru Č. Čaplins kritizēja nacionālsociālismu un izsmēja Vācijas fīreru, kā arī pilnībā izmantoja skaņas kino priekšrocības. Č. Čaplins spēlē divas lomas – Klaidonim līdzīgo bezvārda ebreju bārddzini un tirānu Adenoīdu Hinkelu (Adenoid Hynkel), kura mīmiku, žestus un kustības apguva, atkārtoti skatīdamies Lenijas Rīfenštāles (Lenie Riefenstahl) filmu “Gribas triumfs” (Triumph des Willens, 1935, Vācija). Arī šī Č. Čaplina filma bija kases hits, un kara laikā viņš vairākkārt uzstājās ar tās fināla monologu. Vēlāk Č. Čaplins atzina, ka, ja būtu zinājis par nacistu noziegumu apmēru, viņš nebūtu šo filmu radījis.

Tiesāšanās ar aktrisi Džoanu Beriju (Joan Barry) un simpatizēšana komunistiem sagrāva Č. Čaplina publisko tēlu. Kad 1947. gadā ASV Federālais izmeklēšanas birojs (Federal Bureau of Investigation, FIB) uzsāka izmeklēšanu, Č. Čaplins noliedza, ka ir komunists, un protestēja pret Pretamerikāniskās darbības komitejas nama (House Un-American Activities Committee) darbību, kas uzstāja uz viņa izraidīšanu no ASV. Č. Čaplins šo ilgo gadu laikā nebija pieprasījis ASV pilsonību; iesaistījās arī Nodokļu departaments.

Č. Čaplina melnās komēdijas “Mesjē Verdū” (Monsier Verdoux, 1947, ASV) titulvaroņa prototips bija sērijslepkava Anrī Dezirē Landrī (Henri Désiré Landru). Filmas idejas autors Orsons Velss (Orson Welles) vēlējās nospēlēt galveno lomu, taču to izdarīja Č. Čaplins. “Mesjē Verdū” kļuva par pirmo Č. Čaplina filmu, kas ASV saņēma ļoti negatīvu kritiku un izgāzās iznomā; citās valstīs tā bija populāra. 

Filmas “Rampas ugunis” (Limelight, 1952, ASV) galvenais varonis – reiz mūzikhola zvaigzne – spiests samierināties, ka slava palikusi pagātnē. Darbība norisinās Londonā pirms Pirmā pasaules kara; scenārijā Č. Čaplins izmantojis daudz no paša biogrāfijas, epizodiskā lomā piedalās mēmā kino komiķis Basters Kītons (Buster Keaton) – tā ir vienīgā reize, kad abi iemūžināti, strādājam kopā. Pirmizrāde bija ieplānota Londonā, un 18.09.1952. Č. Čaplina ģimene kāpa uz kuģa Queen Elizabeth klāja. Nākamajā dienā, norādot uz Č. Čaplina politiskajiem uzskatiem un morālo stāju, viņš saņēma telegrammu, ka ir atcelta viņa uzturēšanās atļauja ASV. Daudzviet ASV filmu “Rampas ugunis” boikotēja, taču tā bija populāra Eiropā un Japānā. “Rampas ugunis” ir Č. Čaplina personīgākā filma.

1953. gadā Č. Čaplina ģimene pārcēlās uz Vevē Šveicē, ASV īpašumus – māju un studiju, Č. Čaplinam piederošās daļas United Artists – tika pārdotas.

Č. Čaplina satīra par ASV sabiedrību “Karalis Ņujorkā” (A King in New York, 1957, Lielbritānija) tapa jaundibinātajā studijā Attica, un viņš atveido savu valsti un finanses zaudējušu karali, kurš patvērumu atrod ASV.

Pamazām ASV mainījās attieksme pret Č. Čaplinu – kinoteātros atkārtoti izrādīja viņa filmas, izdeva dižpārdokli – Č. Čaplina autobiogrāfiju “Mana dzīve” (My Autobiography, 1964).

Č. Čaplina pēdējā filma ir romantiskā komēdija “Grāfiene no Honkongas” (A Countess from Hong Kong, 1967, Lielbritānija) ar Marlonu Brando (Marlon Brando) un Sofiju Lorēnu (Sophia Loren) galvenajās lomās. Savā pirmajā Technicolor filmā, kas turklāt uzņemta platekrāna formātā, Č. Čaplins nospēlēja epizodisku lomu, tajā piedalās arī Č. Čaplina bērni. ASV filma saņēma negatīvas recenzijas, taču bija populāra Eiropā un Japānā.

Filmas “Neparastā” (The Freak) ar meitu Viktoriju (Victoria) galvenajā lomā uzņemšanu Č. Čaplina veselība nepieļāva, un viņš pievērsās veco filmu izlaišanai kinoteātrī, kā arī saņēma vairākas balvas, kas godināja viņa ieguldījumu kino attīstībā. 1971. gadā Kannu kinofestivālā (Festival de Cannes) Č. Čaplinam pasniedza Francijas Nacionālo Goda leģiona ordeni (Ordre national de la Légion d’honneur), 1972. gadā Venēcijā – īpašo balvu “Zelta lauva” par sasniegumiem karjerā (Golden Lion for Career Achievement). 1972. gadā viņš pēc 20 gadu prombūtnes atkal ieradās ASV, lai saņemto Amerikas Kinoakadēmijas goda balvu (Academy Honorary Award). Ovācijas ilga rekordilgi – 12 minūtes.

Pēc vairākām triekām Č. Čaplina runas spējas bija ierobežotas, viņš pārvietojās ratiņkrēslā. 1974. gadā Č. Čaplins izdeva otro autobiogrāfiju “Mana dzīve attēlos” (My Life in Pictures). 1975. gadā Lielbritānijas karaliene Elizabete II (Elizabeth II) Č. Čaplinu iecēla bruņinieku kārtā. 1976. gadā viņš piedalījās dokumentālajā filmā “Džentlmenis-Klaidonis” (The Gentleman Tramp, ASV, rež. Ričards Patersons, Richard Patterson), kā arī saņēma Britu Kino akadēmijas (BAFTA Awards) goda balvu (Academy Fellowship, 1976).

Č. Čaplins nomira miegā 25.12.1977.; viņš ir apglabāts Vevē kapsētā. 01.03.1978. Č. Čaplina līķi nozaga un pieprasīja izpirkuma maksu; policija vainīgos notvēra, un Č. Čaplinu apglabāja zem 2 m biezas cementa kārtas.

Par Č. Čaplina pirmo sievu kļuva 16 gadus vecā Mildreda Harisa (Mildred Harris, laulībā 1918–1920). Dēls Normans Spensers Čaplins (Norman Spencer Chaplin) nodzīvoja tikai trīs dienas. 1924. gadā viņš apprecējās ar nepilngadīgo Litu Greju (Lita Grey). Laulībā piedzima Čārlzs Spensers Čaplins III, kā aktieris zināms ar vārdu Čārlzs Čaplins jaunākais (Charles Chaplin Jr.) un Sidnijs Ērls Čaplins (Sydney Earl Chaplin), kurš arī kļuva par aktieri. Trešo reizi Č. Čaplins bija precējies ar P. Godāru (1936–1942). Plaša publicitāte pavadīja arī Č. Čaplina attiecības ar Džoanu Beriju (Joan Barry), kura uzstāja, ka gaida Č. Čaplina bērnu, un pieprasīja veikt paternitātes testu. 04.04.1944. tiesa apsūdzēto attaisnoja, taču, kaut arī analīzes parādīja, ka Č. Čaplins nav bērna tēvs, tā lēma, ka viņam jāuztur Dž. Berijas meita, līdz viņa sasniedz 21 gada vecumu.

16.06.1943. Č. Čaplins apprecējās ar rakstnieka Jūdžina O’Nīla (Eugene O`Neill) 18 gadus veco meitu Ūnu O’Nīlu (Oona O`Neill). Pārim piedzima astoņi bērni, un viņi nodzīvoja kopā līdz Č. Čaplina nāvei.

Č. Čaplins bija pirmais Holivudā, kuram bija pilnīga kontrole pār filmu veidošanu: producents, režisors, scenārists, aktieris, montāžas režisors, aktieru atlases režisors, vēlāk arī komponists.

Viņš spēlēja klavieres, vijoli un čellu, uzskatīja, ka mūzika ir ļoti nozīmīgs elements filmā. Sākot ar filmu “Parīziete”, savām filmām komponēja mūziku. Taču muzikālie panākumi nepienākas tikai Č. Čaplinam – viņš algoja profesionālus komponistus, kuri attīstīja viņa radītās tēmas. Trīs Č. Čaplina dziesmas kļuva īpaši populāras: Smile no “Modernajiem laikiem”, Terry Time jeb Eternally no “Rampas ugunīm” un This Is My Song no filmas “Grāfiene no Honkongas”.

Svaiga cementa plāksnē iespiestie Č. Čaplina paraksts un plaukstu un pēdu nospiedumi ilgu laiku atradās pie Graumana Ķīniešu teātra (Grauman’s Chinese Theatre), taču 20 gs. 50. gados plāksni noņēma. Nu tā ir pazudusi.

10.04.1972. Č. Čaplina vārdā atklāja zvaigzni Holivudas Slavas alejā.

Č. Čaplina vārdā nodēvēta planēta, fotogrāfijas rotā daudzu valstu pastmarkas, Serbijas galvaspilsētā Belgradā ir Č. Čaplina vārdā nosaukta iela.

Č. Čaplins savas dzīves laikā ir saņēmis trīs balvas “Oskars”: goda balvas 1929. un 1972. gadā un par filmas “Rampas ugunis” mūziku. Viņš ir režisējis sešas Kongresa bibliotēkas (Library of Congress) Nacionālajā Kino reģistrā (National Film Registry) iekļautas filmas: “Imigrants”, “Mazulis”, “Zelta drudzis”, “Lielpilsētas ugunis”, “Modernie laiki”, “Lielais diktators”.

1992. gadā Ričards Atenboro uzņēma biogrāfisko filmu “Čaplins” (Chaplin, ASV, Lielbritānija) ar Robertu Dauniju jaunāko (Robert Downey Jr.) titullomā; Hannu atveidoja Č. Čaplina un Ūnas vecākā meita Džeraldīne (Geraldine). Č. Čaplins parādās arī mākslas filmās “Kaķa ņaudiens” (The Cat`s Meow, 2001, ASV, Lielbritānija, Vācija, rež. Pīters Bogdanovičs, Peter Bogdanovich) un “Skārletas O’Hāras karš” (The Scarlett O’Hara War, 1980, ASV, rež. Džons Ermans, John Erman). Viņa bērnību atklāj seriāls “Jaunais Čārlijs Čaplins” (Young Charlie Chaplin, 1989, Lielbritānija, rež. Bezs Teilors, Baz Taylor), viņa līķa nozagšanu – komēdija “Slavas cena” (La Rançon de la gloire, 2014, Francija, rež. Ksavjē Bovā, Xavier Beauvois). Č. Čaplins ir arī trīs skatuves mūziklu un vairāku literāru darbu galvenais varonis.

Kino vēsturnieki Kevins Braunlovs (Kevin Brownlow) un Deivids Gils (David Gill), izveidoja dokumentālo filmu “Nezināmais Čaplins” (Unknown Chaplin, 1983, Lielbritānija). 2010. gadā K. Braunlovs publicēja grāmatu “Meklējot Čārliju Čaplinu” (The Search for Charlie Chaplin) par tās tapšanu.

Č. Čaplins bija viena no nozīmīgākajām personībām kino komēdijā. Viņa ietekmi uz savu karjeru atzinuši režisori Ernsts Lubičs (Ernst Lubitsch), Billijs Vailders (Billy Wilder), Žans Renuārs (Jean Renoir), Federiko Fellīni (Federico Fellini), Žaks Tatī (Jacques Tati), Fransuā Trifo (François Truffaut), Andrejs Tarkovskis (Андрей Арсеньевич Тарковский), Satjadžits Rejs (Satyajit Ray), komiķi Marsels Marso (Marcel Marceau), Radžs Kapurs (Raj Kapoor).

Baidīdamies, ka pēc nāves viņu aizmirsīs, Č. Čaplins ļāva izmantot Klaidoņa tēlu vairākās 20. gs. 70. gados tapušās komercreklāmās.

Č. Čaplina atstāto mantojumu pārvalda viņa bērni un birojs Roy Export S.A.S., tā galvenais arhīvs atrodas Montrē (Montreux), Šveicē.

2016. gadā Č. Čaplina mājā Vevē atklāja interaktīvo muzeju “Čaplina pasaule” (Chaplin’s World) .