Svarīga iezīme diskusijās par multikulturālismu Rietumu zinātniskajā apziņā ir to daudzveidība, kas ietver gan politiskas un ideoloģiskas pārdomas par Rietumu multikulturālo un multietnisko sabiedrību problēmām un perspektīvām, gan socioloģiskās, politoloģijas un filozofiskās teorijas par liberālisma – kā multikulturālisma teoriju idejisko pamatu – mūsdienu izpratni, par personības sociālās identitātes interpretāciju, kā arī par nāciju un nacionālo valstu īpatnību izpratni globalizācijas kontekstā. Dažas multikulturālisma versijas vadās pēc liberālisma, apgalvojot, ka etnisko un citu sociālo minoritāšu tiesības ir iekļautas vispārējo cilvēktiesību sistēmā, kuras aizsardzību sludina liberālisms. Citas norobežojas no liberālisma, uzskatot, ka tā liberālais universālisms maskē nacionālā vairākuma varu multikulturālā sabiedrībā, atsakās atzīt marginalizēto etnisko un citu sociālo minoritāšu intereses.

Diskusiju par multikulturālismu aktualizēšanās sociālajās zinātnēs ir saistīta gan ar acīmredzamo faktu par sabiedrības pieaugošo sociāli kulturālo, tai skaitā etnisko, daudzveidību, gan ar sabiedrības reakciju uz šādu dažādību, kas vēsturiski īstenojusies sabiedrībās ar atšķirīgu intensitāti. Šāda piekopta reakcija uz kultūras daudzveidību sabiedrībā ietver izolacionismu (piemēram, mēģinājumi novērst kultūras daudzveidības rašanos, atņemot tiesības nepiederošām personām ieceļot valstī un uzturēties tajā), asimilāciju (iespēju ielaist valstī ieceļotājus, vienlaikus ierobežojot imigrantu, etnisko minoritāšu, pamatiedzīvotāju (autohtonu tautu) ietekmi uz sabiedrības kultūru), “mīkstā” multikulturālisma politiku (tādas kultūras daudzveidības pakāpes pieļaušanu, kad pats indivīds nosaka savas asimilācijas vēlmes un spējas līmeni), “cietā” multikulturālisma politiku (sabiedrība veic aktīvus pasākumus, lai nodrošinātu mazākumtautībām ne tikai pilnvērtīgu līdzdalību sabiedrībā, bet arī maksimālas iespējas saglabāt savu īpašo etnokulturālo identitāti), aparteīdu (etnisko minoritāšu asimilācijas pilnīgu aizliegumu). Diskusijas par multikulturālismu kā ideoloģiju un politiku ir vispārīgākas tendences izpausme liberālajā pasaules uzskatā – tā universālisma un normativitātes vājināšanas modernās, komplicēti organizētas sabiedrības dzīvotspējai. Vienlaikus nostiprinās liberālo ideju oponentu, galvenokārt komunitārisma, pozīcijas Rietumu sabiedrības konstruēšanā, uzsverot pastāvošo sociālo saišu un solidaritātes formu izšķirošo lomu indivīda attīstībā.

Austrālijas politikas teorētiķis Čandrāns Kukathass (Chandran Kukathas) uzskata, ka, lai arī multikulturālisma politikas un ideoloģijas objekts dažu Rietumu multietnisko valstu iedzīvotājos tiek atzīts trīs grupās – imigranti, pamatiedzīvotāji (autohtonas tautas), mazākumtautības –, pati multikulturālisma problēma aktualizējas tieši kā imigrantu klātbūtnes problēma mītnes zemēs saistībā ar viņu vēlmi saglabāt savas vēsturiskās dzimtenes kultūras elementus: “Šajā sakarā rodas jautājums: cik lielā mērā kultūras daudzveidību var uzskatīt par pieņemamu un pieļaujamu un kā šajos apstākļos nodrošināt harmoniju?” Šo problēmu lokā ietilpst nepieciešamība izprast sabiedrības un imigrantu mijiedarbības vispārīgo principu saturu, uzvedības obligāto normu kompleksu publiskajā telpā, noteikt valsts kompetenci starpetnisko attiecību koordinācijas veidos (piemēram, kuras valodas un svētkus atzīt par oficiālajiem, kāds ir uzvedības veids sabiedriskās vietās utt.). Ņemot vērā, ka sabiedrības pārstāvju un imigrantu kultūras vērtības vairumā gadījumu ir iekļautas priekšstatos par morāles normām, šādu vērtību sadursme bieži vien izraisa konfliktus daudznacionālā sabiedrībā.

Kanādiešu filozofam Čārlzam Teiloram (Charles Margrave Taylor) ir nozīmīga loma mūsdienu multikulturālisma koncepciju veidošanā un attīstībā. Tāpat kā daudzi viņa laikabiedri, viņš reaģēja ne tikai uz daudznacionālās Kanādas sabiedrības sarežģītajām politiskajām iezīmēm, bet arī kritizēja valdošos liberālos un libertāros uzskatus par indivīdu, kas noliedza sociālā un kultūras konteksta izpratnes nozīmi, indivīda iekļaušanu sociālajās institūcijās: “Mūsdienu krīze rodas no pretrunas starp abstrakto universālo cilvēku ar tam sekojošo sociālo saišu atomizāciju un depersonalizāciju un konkrēta cilvēka realitāti, kuram sociālās saites ir balstītas jutekliskās saiknēs un tuvības attiecībās ar to pavadošo kohēziju un savstarpējām saistībām. Liberālie autori tic tādas sabiedrības iespējamībai, kas pilnībā atbilst individuālisma un tirgus vērtībām. Tā ir ilūzija. Individuālisms nekad nav bijis sociālās uzvedības paraugs un nekad nebūs.” Tas, cik svarīgi ir ņemt vērā indivīda identitātes sociālo un kultūras kontekstu, aktualizē nepieciešamību īstenot “atzīšanas politiku”, kas var aizsargāt gan individualizētas personības cieņu, autentitāti, gan mazākumtautību etniskās un kultūras tiesības uz identitātes oriģinalitāti, aizsargāt tās no diskriminācijas un iedibināt sabiedrībā kultūras plurālisma principus.

Britu politiskais domātājs Biku Pareks (Bhikhu Chotalal Parekh), vadoties pēc dažiem Č. Teilora teorijas nosacījumiem, uzskata, ka kultūru daudzveidība ir vērtība multikulturālā sabiedrībā. Lai gan reālajā dzīvē dažādu kultūru vērtību saturs nav vienāds, tomēr katra no šīm kultūrām var dot kaut ko būtisku indivīdam. Šajā ziņā zinātnieks uzskatīja multikulturālismu nevis par politisku doktrīnu, bet gan par cilvēka dzīves skatījuma perspektīvu vai veidu. Galvenā ideja ir tāda, ka cilvēki ir kulturāli iesakņojušies tādā nozīmē, ka viņi aug un dzīvo kulturāli strukturētā pasaulē un organizē savu dzīvi un sociālās attiecības kultūras noteiktas nozīmes sistēmas izteiksmē. Turklāt dažādas kultūras pārstāv dažādas nozīmju un priekšstatu sistēmas par labu dzīvi, tāpēc pilnvērtīgai attīstībai cilvēkam ir vajadzīgas citas kultūras, lai palīdzētu viņam labāk izprast sevi, paplašināt intelektuālo un morālo redzesloku. Turklāt katra kultūra pati par sevi ir pēc būtības plurāla un atspoguļo nepārtrauktu dialogu starp tās dažādām tradīcijām un domāšanas skolām, un tādējādi kultūras ir daļēji multikulturālas pēc izcelsmes un uzbūves. Šī atzīšana liecina par iebildumiem pret vienas kultūras vērtību, viena dzīvesveida universalizāciju, jo tas noved pie indivīdu segregācijas multikulturālajā sabiedrībā. B. Pareka dialoga multikulturālisma teorija apšauba arī liberālo vērtību universālismu kā tādu, uzskatot, ka šī ideoloģija ir eirocentrisma auglis, kas noliedz tādas svarīgas vērtības kā cilvēka solidaritāte, kopība, sakņotības sajūta, nesavtība, pieticība un gandarījums par to, kas ir pieejams.  Tāpēc sabiedrībai ir jārespektē etnisko un citu sociālo grupu izvēle dzīvot autonomu dzīvi un izvairīties no mijiedarbības ar citiem, ja tas atbilst sabiedrības vienprātībai par labas dzīves pamatnosacījumiem. Tomēr mūsdienu valsts pilsoņu nacionālā identitāte nevar tikt veidota uz viņu etnokulturālās identitātes, bet tikai uz apņemšanās nodrošināt politiskās kopienas integritāti un labklājību. Vienlaikus tiek stiprināta etnisko minoritāšu lojalitāte šādai kopienai, ja tā garantē grupas diferencētas tiesības, kulturāli diferencētu likumu un politikas piemērošanu, valsts atbalstu mazākumtautību institūcijām un saprātīgu pozitīvu rīcības programmu.

Šāda pieeja kultūrai kā mainīgai parādībai tās naratīvās konstrukcijas dēļ raksturīga arī amerikāņu filozofei Seilai Benhabibai (Seyla Benhabib). Tas ļauj izveidot sarežģītus multikulturālus dialogus, ar kuru palīdzību kultūras grupu prasības varētu dinamiski iekļaut liberālo demokrātiju teorijā un praksē. Šie dialogi, kas īsteno pušu vienlīdzības principus, ļauj mijiedarbības dalībniekiem pārdomāt savas etnokulturālās identitātes un tādējādi iekļauties politiskajā komunikācijā (visaptverošs pamatojums šai pieejai ir atrodams Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) komunikatīvās rīcības teorijā). S. Benhabibas simpātijas ir kosmopolītisma, demokrātijas bez robežām pusē. Viņas skatījumā nacionālo valstu robežu caurspīdība īsteno cilvēku vajadzības migrēt uz citām zemēm.

Amerikāņu politikas teorētiķe Airisa Mariona Janga (Iris Marion Young) ir atšķirību politikas (politics of difference) koncepcijas autore. Šī koncepcija ietver etnisko un citu sociālo minoritāšu klasiskās liberālās pieejas apvienošanu ar šo sabiedrības grupu atzīšanu, kas ļaus izskaust viņu sociālo nevienlīdzību attiecībā pret nacionālo vairākumu, kā arī vairākuma piekopto apspiešanu, ko iemieso minoritāšu ekspluatācija, marginalizācija, vairākuma kultūras dominēšana un vardarbība. A. M. Janga uzskata, ka šāda minoritāšu apspiešana ir sabiedrībā sakņotas strukturālas netaisnības (structural injustice) rezultāts, kad sociālie procesi apdraud sociālo grupu pilnvērtīgu attīstību. Tajā pašā laikā A. M. Janga uzsver cilvēka personīgās atbildības nepieciešamību par sabiedrības strukturālās netaisnības pārvarēšanu.

Kanādiešu politikas filozofs Vils Kimlika (Will Kymlicka) raksturo multikulturālismu kā ļoti sarežģītu sociālu un intelektuālu parādību, kas līdz 21. gs. sākumam ir uzrādījusi gan pozitīvas, gan negatīvas tendences kultūras daudzveidības saglabāšanā. Par negatīvu praksi V. Kimlika uzskata multikulturālisma vērtības identificēšanu tikai ar etnisko grupu etnogrāfiskajām iezīmēm, kas nemainās laika gaitā plurālistiskajā sabiedrībā. Šī pieeja ignorē sociāli ekonomiskās nevienlīdzības problēmas (gan uzņemošajā sabiedrībā, gan etniskās grupas ietvaros), kas ir īpaši aktuālas daudzām etniskajām minoritātēm, pamatiedzīvotājiem un imigrantiem Rietumvalstīs. Tajā pašā laikā ne visas dažu etnisko grupu tradīcijas ir pieņemamas Rietumu sabiedrībās (piemēram, piespiedu laulības). Mūsdienu multikulturālisms ir viens no vispārējo cilvēktiesību sistēmas attīstības elementiem, kas paātrinājās pēc Otrā pasaules kara. Par mazākumtautību prasību kvintesenci aizsargāt savas tiesības uz etnokulturālo identitāti V. Kimlika uzskata nepieciešamību pēc diferencētas pilsonības, institucionalizējot diferencētas etnopolitiskās prasības, apvienojot pretdiskriminācijas pasākumus un minoritāšu pozitīvas atzīšanas formas. V. Kimlika izstrādāja multikulturālisma indeksus kā liberāli demokrātisko valstu politikas novērtējumus, kas ietver vairākus parametrus (multikulturālisma principu konstitucionālā, likumdošanas, parlamenta īstenošana valsts un/vai reģionālajā un pašvaldību līmenī, multikulturālisma akceptēšana skolas programmā, etniskās pārstāvības iekļaušana plašsaziņas līdzekļos, apģērba izvēles brīvība, dubultpilsonības piešķiršanas iespēja, etnisko grupu organizācijas finansēšana kultūras pasākumu atbalstam, izglītības finansēšana etnisko minoritāšu dzimtajā valodā, neaizsargāto imigrantu grupu aizsardzība). V. Kimlika uzskata, ka multikulturālismam vajadzētu būt vērstam uz demokrātiskas pilsonības jaunu modeļu izstrādi, pamatojoties uz cilvēktiesību ideāliem, lai aizstātu iepriekš necivilizētās un nedemokrātiskās hierarhiskās attiecības.

Par multikulturālisma konsekventu kritiķi var uzskatīt britu filozofu Braienu Beriju (Brian Barry), kurš multikulturālismā saskatīja draudu liberālajam egalitārismam, jo tas nosoda liberālo tiesību koncepciju, sadrumstalo sabiedrību un novērš uzmanību no patiešām svarīga jautājuma par sociālo un ekonomisko nevienlīdzību. Viņš noliedza A. M. Jangas un V. Kimlikas koncepciju par atšķirību politiku un diferencētu pilsonību liberālo raksturu. B. Berija nostāja ir ļoti tuva pazīstamajai Džona Roulsa (John Bordley Rawls) tēzei par nepieciešamību liberālismam būt neitrālam pret kultūras atšķirībām liberālo cilvēktiesību īstenošanā. Kultūras atšķirības ir jāpārvērš privātajā dzīvē (“jāprivatizē”, resp., tās nepieciešams izņemt no publiskās telpas un novirzīt tikai uz cilvēku privāto dzīvi). Tomēr, kā uzsver pētnieki, B. Berija pozīcijā tiek ignorēti daudzi svarīgi jautājumi, ko izvirzījuši etnisko minoritāšu tiesību aizstāvji, piemēram, nepieciešamība sabiedrībai atbalstīt etnisko minoritāšu etnokulturālās identitātes.

Diskusijas par multikulturālisma vērtību un tā perspektīvām mūsdienu sabiedrībā lielā mērā saistītas ar izpratni par liberālisma, konservatīvisma un nacionālisma pamatiem. Katrā šajā ideoloģijā var atklāt nepieciešamību saprast mūsdienu Rietumu sabiedrību etniskās daudzveidības pašreizējo posmu. Liberālisms kā Rietumu sabiedrību modernās ideoloģijas ietekmīgākā forma jau tās klasiskajā versijā uzstāja uz indivīda cilvēktiesību ievērošanu, personību privāto dzīvi, biedrošanās un asociāciju brīvību, kas ietver toleranci pret indivīda etnokulturālās identitātes publiskās izpausmes veidiem. Mūsdienu liberālās idejas multikulturālisma ietvaros būtiski padziļina izpratni par cilvēktiesībām, koncentrējoties ne tikai uz nepieciešamību aizsargāt individuālo tiesību īstenošanas formālās procedūras, bet arī uz cilvēku vajadzībām aizsargāt un attīstīt savas sociālās tiesības, kuras ietver tiesības uz kolektīvu etnokultūras identitāti. Socioloģijas un politikas zinātnes literatūrā var atrast daudz kritisku tekstu par multikulturālisma teorijām. Kritiķi uzskata, ka dažām šīm teorijām nav praktiska lietojuma, tās bieži ir utopiskas pēc būtības, tās neņem vērā etnisko grupu reālo mijiedarbību multikulturālajā sabiedrībā, nācijas veidošanas īpatnības Rietumvalstīs un Rietumu valstiskumu un demokrātiskas institūcijas ciešo saikni ar nacionālā vairākuma interesēm. Šīs teorijas ignorē pasaules praksi diferencēt nacionālā vairākuma, etnisko minoritāšu, imigrantu un pamatiedzīvotāju identitāšu tiesības uz savas etnokulturālās identitātes oficiālu institucionalizāciju, kas ir nostiprinātas starptautiskajos tiesību aktos par šo iedzīvotāju grupu tiesībām u. c.

Daudznacionālās valstīs var konstatēt multikulturālisma teoriju ietekmes pretrunīgu rezultātu uz zinātnisko domu un sociālpolitiskajām noskaņām. Multikulturālo teoriju popularizēšana būtiski bagātina uz liberālajām vērtībām orientēto politisko spēku ideoloģiju un praksi multietniskajās sabiedrībās, taču nevar nepamanīt tāda radikālā noskaņojuma pieaugumu, kas vērsts pret imigrantiem un pat nacionālajām minoritātēm.