Multikulturālisma objektīvs priekšnoteikums ir pati etniskā un kultūras daudzveidība pasaules valstu lielākajā daļā, un tās pieaugums lielā mērā ir saistīts ar imigrāciju. 20. gs. 50. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ieceļoja aptuveni 250 tūkstoši imigrantu, 60. gados – 320 tūkstoši, 70. gados – 425 tūkstoši, 80. gados – 625 tūkstoši, bet kopš 90. gadiem un līdz mūsdienām – vidēji miljons katru gadu. Kanādā vairāk nekā 20 % iedzīvotāju ir dzimuši ārpus šīs valsts. Turklāt liberālās demokrātijas valstīs, kurās gadsimtiem ilgi tiek īstenota vienā valodā balstīta nācijas veidošanas politika, etnisko grupu kolektīvās identitātes un dzimtās valodas kopšana joprojām ir aktuāla. Tādējādi ASV 2017. gadā 239 miljoni cilvēku ģimenēs runāja angļu valodā, 41 miljons runāja spāņu, 3,5 miljoni ‒ ķīniešu valodā. Vjetnamiešu, arābu, franču un korejiešu valodā runāja vairāk nekā miljons (katrā no tām). Francijā runā vairāk nekā 25 reģionālajās valodās. Vienlīdzības liberālo principu īstenošana Rietumu valstīs nespēja pilnībā integrēt šīs sabiedrības, jo daudzas grupas – afroamerikāņi, aborigēnu tautas, etniskās, reliģiskās minoritātes, sievietes, LGBT (lesbian, gay, bisexual, transgender) kopienu pārstāvji utt. – jutās marginalizēti, lai gan viņiem bija kopīgas tiesības ar citiem liberālo valstu pilsoņiem. Tajā pašā laikā nepietika ar šo grupu diskriminācijas un stigmatizācijas mazināšanu, vienkārši pielīdzinot to ekonomisko stāvokli privileģētajām sabiedrības grupām. Vēl bija nepieciešama politika, lai viņu īpašā kolektīvā identitāte tiktu atzīta par “normālu” mūsdienu sabiedrībai.