Rietumu sociālajā zinātnē kopš 20. gs. pēdējās trešdaļas jēdziens “multikulturālisms” kļuvis plaši izplatīts kā reakcija uz dažādu etnisko un nācijas teoriju aktualizāciju. Zināmā mērā šī aktualizācija saistīta ar Rietumeiropas nacionālās valsts tipa krīzi. Šajā ziņā multikulturālismu var interpretēt arī kā noteiktu vēsturisku izvēli iekļaut etniskā plurālisma principu atsevišķu Rietumu valstu nācijas veidošanā, kas agrāk tika ignorēts, izstumts un marginalizēts. Tagad iepriekš atstumtās grupas pieprasa savas kolektīvās identitātes atzīšanu pilsonības jēdziena ietvaros. Multikulturālisms izrādās iespējams Rietumu liberālās politikas ietvaros, jo pati liberālā ideoloģija ir vērsta uz indivīda tiesību un brīvību, tostarp tiesību uz savu kultūras un etnisko identitāti, aizsardzību.

Multikulturālisma objektīvs priekšnoteikums ir pati etniskā un kultūras daudzveidība pasaules valstu lielākajā daļā, un tās pieaugums lielā mērā ir saistīts ar imigrāciju. 20. gs. 50. gados Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) ieceļoja aptuveni 250 tūkstoši imigrantu, 60. gados – 320 tūkstoši, 70. gados – 425 tūkstoši, 80. gados – 625 tūkstoši, bet kopš 90. gadiem un līdz mūsdienām – vidēji miljons katru gadu. Kanādā vairāk nekā 20 % iedzīvotāju ir dzimuši ārpus šīs valsts. Turklāt liberālās demokrātijas valstīs, kurās gadsimtiem ilgi tiek īstenota vienā valodā balstīta nācijas veidošanas politika, etnisko grupu kolektīvās identitātes un dzimtās valodas kopšana joprojām ir aktuāla. Tādējādi ASV 2017. gadā 239 miljoni cilvēku ģimenēs runāja angļu valodā, 41 miljons runāja spāņu, 3,5 miljoni ‒ ķīniešu valodā. Vjetnamiešu, arābu, franču un korejiešu valodā runāja vairāk nekā miljons (katrā no tām). Francijā runā vairāk nekā 25 reģionālajās valodās. Vienlīdzības liberālo principu īstenošana Rietumu valstīs nespēja pilnībā integrēt šīs sabiedrības, jo daudzas grupas – afroamerikāņi, aborigēnu tautas, etniskās, reliģiskās minoritātes, sievietes, LGBT (lesbian, gay, bisexual, transgender) kopienu pārstāvji utt. – jutās marginalizēti, lai gan viņiem bija kopīgas tiesības ar citiem liberālo valstu pilsoņiem. Tajā pašā laikā nepietika ar šo grupu diskriminācijas un stigmatizācijas mazināšanu, vienkārši pielīdzinot to ekonomisko stāvokli privileģētajām sabiedrības grupām. Vēl bija nepieciešama politika, lai viņu īpašā kolektīvā identitāte tiktu atzīta par “normālu” mūsdienu sabiedrībai.

Multikulturālisms kā liberālās ideoloģijas veids tiecas pārņemt no tās svarīgākās vērtības, piemēram, ideju par cilvēka kultūras identitātes brīvu un netraucētu attīstību un kā vienas no cilvēku pamattiesībām izpausmi; ideju par cilvēku diskriminācijas atkarībā no viņu sociālā stāvokļa, etnokulturālās identitātes aizliegumu; ideju par cilvēku tiesībām veidot kopienas un īstenot sociālo solidaritāti; ideju par indivīda un viņu asociāciju interešu prioritāti attiecībās ar politiskajām institūcijām utt. Multikulturālisms zinātniskajā literatūrā bieži tiek uztverts kā sava veida liberāla “atzīšanas politika”, kas vērsta ne tikai uz diskriminācijas aizliegumu cilvēkiem ar dažādu rasu, etnisko, reliģisko piederību, bet arī uz etnisko minoritāšu grupu etnokulturālās identitātes atsevišķu elementu iekļaušanu nacionālās vai daudznacionālas valsts publisko vērtību lokā (piemēram, mazākumtautību valodu integrācija izglītības programmās, piešķirot mazākumtautību valodām minoritāšu vai oficiālu statusu, šo grupu vēsturiskās atmiņas elementu iekļaušanu nacionālās atmiņas vērtību sistēmā utt.). Tajā pašā laikā tajās valstīs, kas aktīvi atbalsta multikulturālisma ideoloģiju un prakses, valda izpratne, ka multikulturāla sabiedrība nebūt nav dažādu etnisko kopienu haotisks veidojums, bet gan integrēta sabiedrība, kas īsteno kopīgas vērtības, vienlaikus ietver tolerantu attieksmi pret šīs sabiedrības locekļu etnisko identitāti, kā arī selektīvas attieksmes praksi pret etnisko kopienu kultūras vērtībām un tradīcijām to veiksmīgai integrācijai nacionālajā identitātē. Pēc kanādiešu zinātnieka Vila Kimlikas (Will Kymlicka) domām, par multikulturālisma politikas objektu būtu jāuzskata trīs multietnisko valstu iedzīvotāju grupas: imigrantu grupas, vēsturiski izveidojušās nacionālās minoritātes un pamatiedzīvotājus (autohtonās tautas).

Ilgu laiku sociālajā zinātnē un reālajā politiskajā procesā jautājums par multikulturālismu Rietumvalstīs tika ignorēts. Taču tagad tas ir aktualizēts saistībā ar Rietumvalstu vietējo iedzīvotāju protestiem pret imigrācijas un bēgļu viļņiem savās valstīs, pamatiedzīvotāju politisko mobilizāciju, etniskās un nacionālās apziņas pieaugumu Austrumeiropas valstīs pēc komunistisko režīmu sabrukuma. Multikulturālisma dažādas koncepcijas laika posmā līdz 20. gs. 80. gadu beigām veidojās ideoloģiskajā cīņā starp liberāļu piekritējiem, kuri vadījās pēc individuālās tiesību, brīvību un indivīda autonomijas vērtībām, un komunitārisma idejām (kopienu kolektīvās tiesības, nepieciešamība aizsargāt cilvēku esošo sociālo un grupu dzīvesveidu utt.). Tieši komunitārās idejas lielā mērā sākotnēji atstāja manāmu ietekmi uz multikulturālisma veidošanos. Multikulturālisma attīstības pašreizējā stadija arvien vairāk ir vērsta uz liberālās domas un individuālo sociāli politisko prakšu resursa izmantošanu. Tajā pašā laikā multikulturālisms balstās uz mūsdienu izpratni par universālajām cilvēktiesībām, kas ietver arī cilvēku tiesības saglabāt savu etnokulturālo identitāti. Tas liek V. Kimlikam secināt, ka “debatēs par multikulturālismu dominējošā daļa ir nevis starp liberālo vairākumu un komunitārajām minoritātēm, bet gan starp liberāļiem par liberālisma nozīmi”.

Par spīti multikulturālisma piekritēju vēlmei integrēties dominējošajās liberālajās idejās, daudzi liberālie zinātnieki un publicisti uzskata, ka multikulturālisms ir ideoloģija un politika, kura cenšas aizsargāt grupu intereses un pat dažādu sociālo minoritāšu egoismu. Tas neļauj īstenot vienlīdzības principus starp dažādām sabiedrības grupām un kopienām, kā arī sociālo minoritāšu vidē, saglabājot tajās sociālās hierarhijas, kas kavē šo grupu pārstāvju centienus daudzpusīgi integrēties sabiedrībā. Tomēr multikulturālisma idejas un visbiežāk to retoriku izmanto sabiedrībā polārie politiskie spēki – konservatori un reakcionāri ‒, lai aizsargātu grupu privilēģijas no sabiedrības ietekmes, sociālo minoritāšu tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu. Multikulturālisma idejas izmanto liberāļi – pret politisko grupējumu etnocentrismu un nacionālismu, pieprasot nacionālo vērtību plurālistisko interpretāciju. Tiek veikts liels intelektuāls darbs, lai pārvarētu nesaprašanos starp multikulturālās prakses piekritējiem un pretiniekiem. Piemēram, Karalienes universitātē (Queen’s University) Kingstonā (Kanāda) ir centrs “Multikulturālisma politikas mūsdienu demokrātijās” (Multiculturalism Policies in Contemporary Democracies). Šajā centrā izstrādāti multikulturālisma politikas indeksi attiecībā uz imigrantiem, nacionālajām minoritātēm un autohtonajām tautām, taču šie indeksi orientēti uz situācijas izpēti tikai liberālo demokrātiju valstīs.

Kopš aptuveni 20. gs. 70. gadiem multikulturālisms kļuvis populārākais Kanādā (Pjēra Eliota Trudo (Pierre Elliott Trudeau) valdības periodā no 1968. līdz 1979. gadam un no 1980. līdz 1984. gadam). Kopš 1971. gada multikulturālisms ir oficiālā politika šajā valstī, lai gan jau 1969. gadā tika pieņemts likums par angļu un franču valodas līdztiesību federālajā līmenī, par divvalodības lietošanu jomās, kur otrās valodas runātāju skaits pārsniedz 10 %, kā arī par franču valodas apguvi amatpersonu līmenī. Saskaņā ar Kanādas tiesību un brīvību hartu (The Canadian Charter of Rights and Freedoms, 1982) un Kanādas multikulturālisma likumu (Canada’s Multiculturalism Act, 1988) tiek atzīta šīs valsts multikulturālā mantojuma saglabāšanas nozīme, tiek atzītas autohtotu tautu tiesības, angļu un franču valoda ir vienīgās oficiālās valodas Kanādā, ir iespēja saziņai arī citās valodās, tiek atzītas etnisko, lingvistisko un reliģisko minoritāšu tiesības saglabāt savu kultūru, valodu un reliģiskās prakses. Kopš 20. gs. 70. gadu vidus multikulturālisms ir kļuvis par valsts politiku Austrālijā, kur tiek atzītas etniskās atšķirības un vienlaikus nepieciešamība panākt vienādas sociālās iespējas dažādu etnisko un kultūras grupu pārstāvjiem, īstenojot sabiedrības vienotību un veidojot kopīgās kultūras identitāti. ASV kā klasiska imigrācijas valsts jau ilgu laiku īsteno asimilācijas politiku pret ieceļojošajiem iedzīvotājiem, lai veidotu vienotu nāciju (tā sauktais “kausēšanas katla” (melting pot) modelis). Tomēr 60. gados sabiedrībā sākās diskusijas par šādas politikas efektivitāti, jo imigrantu etnokulturālā identitāte neizšķīda amerikāņu identitātē. Tāpēc ASV pamatskolu un vidusskolu mācību programmās sāka uzsvērt “amerikāņu mozaīkas” (American mosaic) vērtību, slavinot rasu un etnisko grupu kultūras mantojumu. Tomēr, kā liecina amerikāņu sabiedriskās domas aptaujas, lielākā daļa iedzīvotāju atbalsta nepieciešamību imigrantiem pieņemt ASV kultūru un vēsturisko mantojumu. Tikai neliela daļa aptaujāto atbalsta imigrantu dzimtās kultūras saglabāšanu.

Sarežģītāka attieksme pret multikulturālismu ir Rietumeiropas valstīs, pat tajās, kas kopš 70. gadiem etnopolitikā īstenoja etniskā plurālisma principus. Piemēram, Apvienotajā Karalistē multikulturālisma principi tika iemiesoti izglītības programmās britu un imigrantu kopīgai izglītošanai, lai briti varētu pārdomāt savu nacionālo identitāti rasistisku ideju pārvarēšanai sabiedrības apziņā. Tomēr 2011. gadā premjerministrs Deivids Kamerons (David Cameron) kritizēja valsts multikulturālisma politiku, vainojot to nespējā pārvarēt ekstrēmistu noskaņojumu imigrantu vidū. Tajā pašā laikā britu sabiedrības apziņā virmo priekšstati par viņu valsti kā multikulturālu, kas saistīts ar pašu valsts diferenciācijas faktu četrās nācijās – Angliju, Skotiju, Ziemeļīriju un Velsu. Vācijā diskusijas par multikulturālismu tiek saistītas galvenokārt ar islāma zemju pārstāvju integrācijas problēmām šajā valstī. 2010. gadā kanclere Angela Merkele (Angela Merkel) runāja par multikulturālās sabiedrības sabrukumu Vācijā, reaģējot uz sliktajiem imigrantu integrācijas rezultātiem, jo valstī trūkst saskaņotas politikas attiecībā uz šiem iedzīvotājiem. Francijā attieksme pret multikulturālismu kopumā ir kritiska. Tas izriet no konstitūcijas noteikuma, kas definē Franciju kā valsti, kura “nodrošina visu pilsoņu vienlīdzību likuma priekšā neatkarīgi no izcelsmes, rases vai reliģijas”. Šo noteikumu bieži interpretē kā atteikšanos atzīt etniskās, reliģiskās un citas minoritātes Francijas sabiedrībā. Amatpersonas publiskajās runās norāda uz dažādības nozīmi Francijā, taču tam nevajadzētu novest pie multikulturālisma pārņemšanas.

Daudzas mūsdienu valstis, kurām raksturīga milzīga valodu un kultūras daudzveidība (piemēram, Indija, Ķīna, Indonēzija, Nigērija, Meksika, Krievija, Dienvidāfrika, Irāna, Bolīvija u. c.), nodrošina pamatiedzīvotāju valodu oficiālo statusu reģionālā līmenī vai aktīvi izmanto šīs valodas izglītības sistēmā, masu komunikācijā, kultūrā, taču šajās valstīs etnokulturālās daudzveidības saglabāšanas politika apelē nevis pie Rietumu multikulturālisma liberālajiem konceptiem, bet gan balstās uz šo sabiedrību pašu vēsturisko pieredzi dažādu etnisko grupu interešu saskaņošanā.