Pēc skolas beigšanas E. Krencs īsu laiku strādājis Rostokā mašīnfabrikā, sācis interesēties par profesionālu politisko darbu, iestājies jauniešu komunistiskajā organizācijā “Brīvā vācu jaunatne” (Freie Deutsche Jugend). Šajā VDR totalitārā režīma organizācijā turpināja savu profesionālo karjeru. 1967.–1974. gadā bija tās Centrālās padomes sekretārs, vienlaikus 1971.–1974. gadā vadīja vācu komunista Ernsta Tēlmana (Ernst Johannes Fritz Thälmann) vārdā nosaukto pionieru organizāciju. E. Krenca atbildībā bija jautājumi, kas attiecās uz propagandu mācību iestādēs. Tam VDR pievērsa lielu uzmanību. 1974.–1983. gadā viņš kļuva par organizācijas “Brīvā vācu jaunatne” vadītāju.
Līdztekus komunisma propagandas darbam jaunatnes organizācijā 1955. gadā iestājies SED. 1971.–1990. gadā bija komunistu kontrolētā VDR parlamenta – Tautas kameras (Volkskammer) – deputāts, 1971.–1981. gadā – tās prezidija loceklis. Kopš 1973. gada E. Krencs bija režīma nozīmīgākās varas institūcijas – SED Centrālkomitejas – biedrs. E. Krenca pārziņā dažādos laikos atradās valsts drošības jautājumi, jaunatnes un sporta lietas. 1984. gadā E. Krencs kļuva par Valsts padomes priekšsēdētāja (tolaik valsts vadītāja amata nosaukums) vietnieku. Tādējādi E. Krencs ieņēma otru nozīmīgāko politisko posteni valstī aiz Ēriha Honekera (Erich Ernst Paul Honecker).
PSRS satelītvalstu demokratizācijas spiediena un pirmo plašāko pašmāju antikomunistisko demonstrāciju rezultātā E. Krencs 18.10.1989. izveidoja komunistu partijas domubiedru grupu, kas panāca ilggadējā VDR līdera Ē. Honekera atstādināšanu no SED ģenerālsekretāra amata un 24.10.1989. – Ē. Honekera atstādināšanu no Valsts padomes priekšsēdētāja amata. Abus amatus pārņēma E. Krencs.
1989. gada decembra sākumā plašo sabiedrības un arī partijas iekšējo protestu iespaidā E. Krencs zaudēja visus ieņemtos amatus partijā un valstī. Par SED jauno līderi 08.12.1989. ievēlēja Gregoru Gīzi (Gregor Florian Gysi); viņa vadībā liela daļa austrumvācu vadošo komunistu sāka totalitārisma perioda partijas SED pielāgošanu jaunajam daudzpartiju demokrātijas laikmetam, kas noslēdzās 04.02.1990. Uz SED kadru bāzes nodibināja Demokrātiskā sociālisma partiju (Partei des Demokratischen Sozialismus). 21.01.1990. no pārveides procesā esošās SED E. Krencu izslēdza un viņš nolika savu Tautas kameras mandātu. Pēc politiskās karjeras noslēguma E. Krencs kļuva par bezdarbnieku, pievērsās publicistikai, īslaicīgi strādāja algotu darbu privātā protēžu izgatavošanas uzņēmumā.
Drīz pēc Vācijas atkalapvienošanās pret E. Krencu uzsāka izmeklēšanu par noziegumiem, ko viņš bija izdarījis komunistiskā režīma laikā. Kopš 1991. gada viņu vairākas reizes aizturēja un noteica izbraukšanas aizliegumu. 1995. gadā sākās tiesas prāva pret SED vadību par pavēļu došanu nogalināt cilvēkus, kas mēģinājuši šķērsot Berlīnes mūri. 08.1997. stājās spēkā notiesājošs spriedums, kas E. Krencam paredzēja 6,5 gadu ieslodzījumu. Cietumsodu E. Krencs izcieta Berlīnes cietumos. Ieslodzījuma laikā vairākas reizes sūdzējies par cilvēktiesību pārkāpumu pret sevi, pieprasījis atbrīvošanu, tostarp 2001. gadā vērsies arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet saņēmis atteikumu.
Sodu izcieta viegla režīma veidā. Dienas laikā strādāja par tulku – tulkoja krievu tekstus vācu valodā Berlīnes Tēgeles lidostā, vakaros atgriezās cietumā. 2003. gadā viņu priekšlaicīgi atbrīvoja no ieslodzījuma, un E. Krencs atgriezās savā dzīvesvietā Baltijas jūras piekrastes Dīrhāgenes ciemā pie sievas Ērikas, kura nomira 2017. gadā. Sievas nāvi E. Krencs smagi pārdzīvoja, jo abi laulātie dzīves gaitā vienmēr bija cieši kopā.
Kopš 1990. gada E. Krencs sarakstījis vairākus biogrāfiskus un politiskas ievirzes darbus, kas atspoguļo viņa personīgos uzskatus par komunismu, vācu jautājuma attīstību pēc Otrā pasaules kara, vācu apvienošanos, Berlīnes mūra krišanu, pret viņu vērstajām apsūdzībām un citām tēmām. E. Krenca darbus, tostarp 2022. gadā klajā laisto pēdējo autobiogrāfisko grāmatu “Došanās ceļā un kāpums” (Aufbruch und Aufstieg), kopš 1999. gada publicējusi Berlīnes izdevniecība Edition Ost, kuras apgādā publicēti komunistu režīma bijušo pārstāvju darbi, arī ilgstoši valdījušā Ē. Honekera atmiņas. Izdevniecība pazīstama kā VDR režīma nekritiska apoloģēte.
Kopš atbrīvošanas no ieslodzījuma E. Krencs vairākkārt uzstājies publiskos pasākumos, sniedzis intervijas, kurās nav slēpis uzticību komunisma idejām, tomēr vairs nekad nav iesaistījies lielākās politiskās iniciatīvās.
2022. gadā dzīvo Dīrhāgenē, Vācijā.
