Reālisms kā vispārējas eiropeiskās mākslas attīstības veidotājs izvērsās, sākot ar 19. gs. 40. gadiem, piedzīvoja uzplaukumu laikā līdz aptuveni 19. gs. 80. gadiem un kā tradīcija turpinājās līdz jaunā gadsimta sākumam, izpaužoties visos tā laika tēlotājas mākslas veidos – glezniecībā, grafikā, tēlniecībā. Noraidot klasicisma idealizējošo nostādni un romantisma orientāciju uz neparasto, reālisti piedāvāja kā vērtību patiesīgu, tipisku, konkrēti pieredzētu ikdienas realitātes parādību atveidu. Patiesīguma princips ieviesa ētisku dimensiju tēlojuma motivācijā, bet orientācija uz tieši pieredzēto pievērsa uzmanību tematiskā aspektā galvenokārt sava laika sabiedriskās dzīves un cilvēkvides tēlojumam. Sadzīves ainas, portrets, lokālā ainava, klusā daba bija galvenie žanri. Bieži tika tēlotas tā laika sociāli zemāko sabiedrības slāņu (zemnieku, strādnieku) dzīves gaitas un grūtības, tiešāk vai netiešāk norādot uz sociālo nevienlīdzību; ikdienas darba procesi kļuva par vienu no galvenajām tēmām. Neizpalika arī vēsturiskās tēmas, kas tika interpretētas  iespējami objektīvi. Reālisti tiecās pēc vizuāli izsmeļošas informācijas par tēlotajiem objektiem, fiksējot daudzas to pazīmes un detaļas, pievērsa lielāku nozīmi tēlojuma vēstījumiem kā pašvērtīgas formveides efektiem. Tā laika mākslas dzīves kontekstā reālisti parādījās kā novatori, kā “modernās dzīves” atveidotāji, bet guva ierosinājumus arī no reālistiskākiem vecmeistariem (visvairāk no 17. gs. spāņu un holandieši glezniecības). Sākotnēji vēsturisko tradīciju pazīmes saglabājās reālistu darbu formveidē, pakāpeniski no tām atbrīvojoties, pieauga tēlojuma tuvinājums vizuālai realitātei, kas mākslas vēsturē bieži tiek saukts par naturālismu. Reālisma attīstību ietekmēja vispārējas izmaiņas tā laika sabiedriskajā apziņā, dabaszinātņu un sociālo mācību pacēlums, materiālisma un pozitīvisma filozofija; daudzus šā virziena māksliniekus iespaidoja sociālās cīņas un satricinājumi (1848–1849. gada revolūcijas, Parīzes Komūna u. c.).

Vārds reālisms attiecībā uz tēlotāju mākslu tika lietots franču mākslas kritikā, sākot ar 19. gs. 30. gadiem. Plašāku nozīmi virziena apzīmējums ieguva līdz ar 1855. gada Gistava Kurbē (Gustave Courbet) personālizstādi Parīzē, pagaidu būvē, sauktā par “Reālisma paviljonu” (Pavillon du Réalisme), un viņa koncepcijas izklāstu kataloga ievadā – t. s. Reālisma manifestā. Turpmāk nosaukums tika pastāvīgi lietots visu valodu mākslas vēstures un kritikas literatūrā, lai gan tas bieži bija sinonīms naturālismam, un tā nozīme paplašinājās, interpretējot analogas parādībās dažādu periodu mākslā. Ar mākslas pasauli nesaistītu aprindu valodā ar reālismu bieži apzīmē jebkuru pietiekami mimētisku (realitāti atdarinošu) mākslu. Latviešu valodā vārdu reālisms attiecībā uz tēlotāju mākslu sāka lietot presē ap 1900. gadu; jaunā gadsimta pašā sākumā virzieniskā izpratnē to lietoja savos rakstos Jānis Asars un Janis Rozentāls.

Reālisma teorētisko koncepciju sāka veidot franču mākslas kritiķi jau 19. gs. 30. gados, kad franču mākslas pasaulē sāka vājināties romantisma aktivitātes, kad sadzīves žanrā un ainavā kāpinājās orientācija uz sociālo un ainavisko reāliju tēlojumu. Spilgtākie sasniegumu pārejā no romantisma estētikas uz reālismu atklājās t. s. Barbizonas skolas (L'école de Barbizon) glezniecībā, kuras pacēlums attiecināms uz 19. gs. 40.–50. gadiem; tās autorus vienoja biežā uzturēšanās Barbizonas ciematā Fontenenblo mežā. Pretstatā akadēmiskās klasicisma tradīcijas ainavām ar līdzsvarotas kompozīcijas ietvaros sintezētiem itāliskiem motīviem, kā arī atsakoties no romantiķu dramatizētiem pirmatnējo dabas spēku atveidiem, barbizonieši pievērsās Vidusfrancijas un Ziemeļfrancijas tipiskiem lauku skatu motīviem, gaismēnas un atmosfēras efektiem, darinot studijas dabā, bet komponējot pabeigtās ainavas darbnīcās, tādējādi vēl saglabājot tradicionālo kompozicionālo struktūru un nosacītos, plenēra gaismas maz ietekmētos krāstoņus. Episkākas, telpiski izvērstas ainavas darināja Teodors Ruso (Théodore Rousseau, “Ozolu grupa. Apremona”, Groupe de chênes, Apremont, 1850–1852, Luvras muzejs, Musée du Louvre, Parīzē), dinamiskākus, tonāli kontrastaini gleznotus dabas procesus atainoja Žils Diprē (Jules Dupré), ar savām meža ainavām izcēlās Narsiss Diazs (Narcisse Díaz), barbizoniešu ainavas vēlāko posmu pārstāv impresionisma priekšgājējs Šarls Fransuā Dobiņjī (Charles-François Daubigny). Grupai pieder arī animālists Konstāns Toijons (Constant Troyon) ar savām ganāmpulku ainām. Reālistiskas animālijas žanrā 19. gs. 2. pusē izcēlās Roza Bonēra (Rosa Bohneur). Izmantojot Francijas lauku skatu motīvus, liriskas noskaņas ainavas izsmalcināti pelēcinātos toņos sacerēja Kamils Koro (Camille Corot, “Viļdavrē”, Ville-d’Avray, ap 1867, Nacionālā mākslas galerija, National Gallery of Art, Vašingtonā). Barbizonā pastāvīgi dzīvoja viens no ievērojamākajiem franču reālistiem figurālistiem Žans Fransuā Millē (Jean-François Millet), kas cildināja smago lauku darbu darītājus – franču zemniekus lakoniski organizētās kompozīcijās (“Zemnieks ar kapli”, Le paysan à la houe, 1860–1862, Getī centrs, Getty Centre, Losandželosā). Plašāks tematiskais diapazons bija ievērojamajam karikatūristam un gleznotājam Onorē Domjē (Honoré Daumier), kas litogrāfijās un tēlnieciskos portretos satīriski interpretēja sava laika sabiedrību, bet ekspresīvos gleznojumos atveidoja darba procesus, revolūcijas epizodes, mākslas pasauli un citas tēmas (“Veļas mazgātāja”, La Blanchisseuse, ap 1863, Orsē muzejs, Musée d'Orsay, Parīzē). Karojošs reālists un sociālists G. Kurbē objektīvistiski gleznotām darba un sadzīves ainām piešķīra monumentalizējošus mērogus (“Akmeņu skaldītāji”, Les casseurs de pierres, 1849, gājusi bojā 1945. gadā), bez tam darināja ainavas, animālijas, aktus, klusās dabas. Vēlīnā reālisma naturālistisko stadiju franču mākslā pārstāv ietekmīgā Žila Bastjēna-Lepāža (Jules Bastien-Lepage) glezniecība. Franču tēlniecībā, kas bija kā glezniecība vairāk atkarīga no historizējoša akadēmisma, konsekventākais reālists savos stājdarbos bija Žils Dalū (Jules Dalou, “Zemniece baro bērnu”, Paysanne allaitant un bébé, 1873, Viktorijas un Alberta Muzejs, Victoria and Albert Museum, Londonā). Vācijā agrs, sociāli angažēts reālisms attīstījās 19. gs. 40. gados Diseldorfas skolas gleznotāju (Karls Vilhelms Hībners, Carl Wilhelm Hübner, Johans Peters Hazenklevers, Johann Peter Hasenclever) darbos. Kā izcilākais meistars izvirzījās Berlīnes daudzpusīgais gleznotājs un grafiķis Ādolfs Mencels (Adolph Menzel), kas pievērsās gan pilsētas, gan lauku dzīves, gan Frīdriha II valdīšanas vēstures, gan Berlīnes galma svētku, gan industriālā darba tēlojumam (“Dzelzsvelmētava”, Eisenwalzwerk, 1875, Vecā nacionālā galerija, Alte Nationalgalerie, Berlīnē).

Koloristiski aktīvāks bija objektīvistiskais bavāriešu zemnieku sadzīves tēlotājs Vilhelms Leibls (Wilhelm Leibl, “Trīs sievietes baznīcā”, Die drei Frauen in der Kirche, 1882, Mākslas halle, Kunsthalle, Hamburgā). Zemāko slāņu sadzīves ainas savas darbības sākumā gleznoja pazīstamais Berlīnes impresionists Makss Lībermans (Max Liebermann, “Kurpnieka darbnīca”, Schusterwerkstatt, 1881–1882, Vecā nacionālā galerija Berlīnē).  Beļģijā sociāli orientēto reālismu pārstāvēja vismērķtiecīgāk franču paraugu ietekmētais gleznotājs Šarls de Grū (Charles deGroux), gleznotājs un tēlnieks Konstantēns Meņjē (Constantin Meunier), kas dramatizēti un heroizēti interpretēja ogļraču, fabriku strādnieku, krāvēju darbu un tēlus (“Doku strādnieks”, Le Débardeur, 1885, Daiļo mākslu muzejs, Museum of Fine Arts, Bostonā). Vairāk vērojošs un glezniecisks reālisms attīstījās holandiešu t. s. Hāgas skolas ietvaros (Jozefs Israels, Jozef Israëls, Antons Movs, Anton Mauve u. c.). Lielbritānijā vēlīnā reālisma izpausmes atrodamas Ž. Bastjēna-Lepāža ietekmētā Džordža Klausena (George Clausen) un zemāko slāņu dzīves grūtību tēlotāja Hjūberta Herkomera (Hubert Herkomer) glezniecībā. Itālijā lokālo reālismu vislabāk pārstāv vairāki virziena “makjajoli” (atvasināts no itāļu valodas macchia ‘traips’) gleznojumi (Telemako Siņjorīni, Telemaco Signorini, “Geto Florencē”, Il Ghetto di Firenze, 1882, Nacionālā modernās un laikmetīgās mākslas galerija, Galleria Nazionale d’Arte Moderna e Contemporanea, Romā) un tēlnieka Vinčenco Velas (Vincenzo Vela) cilnis “Darba upuris”, Vittime del lavoro (1882, Nacionālā modernās un laikmetīgās mākslas galerija Romā). Demokrātiski orientēts reālisms attīstījās Viduseiropas un Austrumeiropas zemēs – Polijā it īpaši saistībā ar 1863. gada sacelšanos; šeit akcentējami Juzefs Helmonskis (JózefChełmoński), Aleksandrs Gerimskis (Aleksander Gierymski) “Smilšu krāvēji” (Piaskarze, 1887, Nacionālais muzejs, Muzeum Narodowe, Varšavā). Čehijā viens no vadošajiem reālistiem bija Karels Purkinejs (Karel Purkyně), Ungārijā gleznieciskais Mihālijs Munkāči (Mihály Munkácsy). Spēcīgs sociāli kritiskais reālisms izvērsās Krievijas ceļojošo izstāžu apvienības dalībnieku (передвижники) Vasīlija Perova (Василий Григорьевич Перов), Iļjas Repina (Илья Ефимович Репин, “Krusta gājiens Kurskas guberņā”, Крёстный ход в Курской губернии, 1880–1883. Tretjakova galerija, Третьяковская галлерея, Maskavā)  u. c. darbos.

Eiropas ziemeļu valstīs nacionālās tematikas reālisms piedzīvoja pacēlumu 19. gs. beigās un pārauga par ziemeļu impresionismu. Šai aspektā būtiski mākslinieki: Dānijā Peders Severīns Kroijers (Peder Severin Krøyer), Mihaels Ankers (Michael Ancher), Zviedrijā Anderss Sūrns (Anders Zorn), Norvēģijā Kristiāns Krogs (Christian Krohg), Somijā Alberts Edelfelts (Albert Edelfelt, “Jūrā”, Merellä, 1883, Gēteborgas mākslas muzejs, Göteborgs konstmuseum). Amerikas Savienotajās Valstīs 19. gs. otrās puses mākslā eiropeiskā reālisma praksei vistuvākie bija Tomass Īkinss (Thomas Eakins) un Vinslovs Homērs (Winslow Homer). Latvijā izteiktākie reālisma piemēri ir pulciņa “Rūķis” dalībnieku agrīnie darbi: Ādama Alkšņa zīmējumi, J. Rozentāla (“No baznīcas (Pēc dievkalpojuma)”, 1894, Latvija Nacionālais mākslas muzejs Rīgā), Johana Valtera, Pētera Baloža gleznojumi.

Objektīvistisks, empīriskos vērojumos pamatots reāliju atveids un izteikti sociāli motivēta tematikas izvēle krasi nošķir reālismu no klasicisma principiāli idealizējošās un antīkās mākslas paraugus atdarinošās estētikas, kas modificēti saglabājās konservatīvajā akadēmiski saloniskajā mākslā. Pievēršanās sava laika dzīves ikdienai, cilvēkiem un to problēmām novērsa reālistus no romantiķu aiziešanas dramatizētā vēsturē, eksotikā, dabas stihisko spēku apjūsmošanā atbilstoši romantiķu estētikas centrālajam “cildenā” jēdzienam. Reālisma pievēršanās sava laika dzīves tēlojumam to saista ar impresionismu, tomēr demokrātiski sociālā reālistu tematika, tendence iespējami izsmeļoši norādīt tēloto objektu pazīmes nošķir virzienu no impresionistu aprobežošanās tikai ar vizuālās realitātes iespaidiem, plenēra gaismas noteiktiem krāstoņiem un kopumā idillisko tematiku.

Agrīnais 19. gs. reālisms saglabāja vēl saites ar romantismu, bez tam laikmetīgo reāliju tematika interpretēta, formveidē vēl izmantojot mantotās agrāko stilu tradīcijas (visvairāk 17. gs.). Sadzīves žanros figūras tika uzskatāmi centrētas, plastiski priekšmetiski modelēti apjomi, izmantojot nosacīto gaismēnu un lokālos krāstoņus, ainavā bieži atkārtojās klasiskās ainavas panorāmiskais telpas izvērsums. Vēlīnā reālisma (naturālisma) pieaugošā tuvināšanās vizuālajai realitātei pastiprināja kompozīciju fragmentārismu, tēloto objektu formu un krāsu atkarību no konkrētās, bieži plenēra, gaismas, mazināja to nošķirtību, pazudinot robežu noteiktību un tādējādi padarot virziena stilistisku gleznieciskāku. 19. gs. beigās reālismu sāka ietekmēt vispārējās un turpmākās Rietumu vizuālās mākslas modernizācijas radītās izmaiņas, un daudzi vēlīnie reālisti ap 1900. gadu kļuva par impresionistiem.

Reālisms būtiski mainīja vispārējo 19. gs. Rietumu vizuālās mākslas tematisko orientāciju un ar to saistīto vērtību sistēmu. Ja līdzšinējā žanru hierarhijā par augstākiem tika uzskatītas figurālas kompozīcijas ar sižetiem un tēliem no kristietisma literārajiem avotiem (“svētā vēsture”), no antīkās mitoloģijas vai politiskās vēstures, kamēr sadzīves ainas, portreti, lokālās ainavas, klusās dabas tika uzskatītas par mazāk vērtīgām nozarēm, tad reālisti kā principiāli svarīgāko izvirzīja laikmetīgās dzīves tēlojumu, neatsakoties arī no vēsturiskās tematikas, bet tiecoties to atveidot dokumentējoši patiesi. Uzskatāmi, detalizēti pierādošs objektu tēlojums tolaik pārņēma arī citu virzienu izpausmes – vēlīno romantiķu melodramatiskās vēsturisko notikumu rekonstrukcijas, literāro sižetu vai Bībeles ainu tēlojumus, retrospektīvo akadēmistu darinājumus. Jāpieņem, ka sociāli angažēto reālistu darbu prezentācijas atstāja vērā ņemamu iespaidu uz tā laika sabiedrības apziņu, tādējādi piedaloties tās pārveidē.

Klasiskā modernisma pacēluma laikā, 20. gs. pirmajā pusē, reālisms netika uzlūkots kā aktuāla vērtība. Situācija mainījās starpkaru mimētiskās mākslas atdzimšanas posmos, kaut arī tiešāk 20. gs. ideoloģiski modificēto reālisma tradīciju izmantoja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības un nacistiskās Vācijas totalitārie režīmi. 20. gs. beigās un mūsdienās virziens tiek skatīts kā ilgstošas un daudzveidīgas Rietumu reālistiskās mākslinieciskās kultūras mantojuma vērtīga daļa. Izcilākie reālisti (G. Kurbē. Ž. F. Millē, O. Domjē. Ā. Mencels u. c.) pieder gan vispāreiropeiskajam, gan nacionālajiem kanoniem. Informācija par 19. gs. reālismu ir izglītības sastāvdaļa mūsdienu mākslas skolās.