Islāma valsts apzīmēšanai bieži tiek lietoti dažādi apzīmējumi: Daesh, Dāiš, ISIS, ISIL, IVIL, ИГИЛ, EIIL, AQI, IS un tamlīdzīgi. Tie visi attiecas uz vienu un to pašu organizāciju, taču var apzīmēt dažādus tās darbības posmus. Plaši izmantotie apzīmējumi ISIS vai ISIL ir angļu valodas nosaukumu abreviatūras, attiecīgi Islamic State of Iraq and Syria (vai Islamic State of Iraq and al-Sham, Islāma valsts Irākā un Sīrijā) un Islamic State of Iraq and the Levant (Islāma valsts Irākā un Levantē). Organizācija pati sevi par Islāma valsti nodēvēja 2014. gada vidū. Bieži tiek izmantots apzīmējums Daesh, kas ir Islāma valsts Irākā un Levantē akronīms arābu valodā, rakstīts ar latīņu burtiem – al-Dawlah al-Islamīyah fī al-ʻIrāq wa-al-Shām.

Islāma valsts kā valstisks veidojums pastāvēja un kā teroristiska organizācija turpina pastāvēt Sīrijā un Irākā, Tuvajos Austrumos, taču tai ir arī vairāki atzari Afganistānā, Ēģiptē, Kaukāzā, Rietumāfrikā, Sāhelas reģionā un citur. Islāma valsts neoficiālā galvaspilsēta vairākus gadus bija Raka, pilsēta Sīrijā, bet patlaban tai administratīvā centra nav. Lielākā Islāma valsts kontrolētā pilsēta bija Mosula Irākā. Pašreiz Islāma valsts pēc militārās sakāves ir zaudējusi savu valstisko veidolu, un tā vairs nekontrolē ne plašas teritorijas, ne pilsētas, lai gan atsevišķos reģionos Irākā un mazākā mērā Sīrijā tai joprojām ir ievērojama ietekme; organizācija ir nogājusi pagrīdē. Islāma valsts pastāvēšanas laikā, periodā ap 2014. gadu, kad tās teritorijas bija visplašākās, tā pletās no Turcijas un Irākas Kurdistānas ziemeļos līdz Bagdādei Irākas dienvidaustrumos, no Homsas pievārtes Sīrijā, rietumos, līdz Mosulai un Tikrītai Irākā, austrumos. Šīs teritorijas aptvēra aptuveni 200 000 km².

Islāma valsts kā valsts izveidošanās ir saistāma ar vairākiem dziļāka līmeņa priekšnosacījumiem, kas sekmējuši dažādu līdzīgu militārā džihādisma organizāciju tapšanu, un dažām sakritībām.

Gan Sīrija, gan Irāka Arābu pavasara sākumā, ap 2010. gadu, bija neizdevušās valstis (failed states). Bašāra al Asada (Bashar al-Assad, baššār al-ʾasad, بشار الأسد) alavītu minoritātes valdīšana pār sunnītu vairākumu kopsolī ar režīma visatļautību radīja augsni dumpim, taču nemiernieku grupējumu sadrumstalotība liedza izveidoties spēcīgai opozīcijai. Sīrijas nemierniekus vienoja doma par Asada režīma gāšanu, taču tiem pietrūka kopējas politiskās vīzijas.

Savukārt Irāka jau kopš 20. gs. 80. gadiem bija iestigusi kārtējā karā vai vismaz pakļauta ārkārtīgi striktām sankcijām, turklāt Islāma valsts īstenotā sabiedrības sanaidošanas stratēģija bija radījusi rezultātus. Ņemot vērā šo kontekstu, Islāma valsts solījumi par kārtības un varbūt pat miera iedibināšanu varēja šķist pieņemamāki nekā esošais stāvoklis.

Islāma valsts apvienoja militāro varenību ar efektīgi pasniegtu utopisku vīziju, kas apvienoja gan nostalģiju par islāma kultūras dižo pagātni, gan drošības garantiju apsolījumus, gan politiskā spēka atjaunošanu. Apelējot pie labākas nākotnes solījuma un reliģiskajiem simboliem, Islāma valsts guva visnotaļ plašu atsaucību ne tikai Irākas un Sīrijas sunnītu islāmticīgo sabiedrības daļā, bet arī ārzemēs, panākot ievērojamu skaitu brīvprātīgo atceļošanu.

Organizācijas izveides pamatā ir noteikta islāma reliģijas interpretācija. Islāma valsts teoloģisko un politisko nostāju veido vairāki ietekmes avoti – Musulmaņu brālības islāmisms, deobandisms, Saijida Kutba (Sayyid Qutb, saijjid quṭb, سيد قطب), maulānā Abūlaalā Maudūdī (Abul A’la Maududi, abū-l-ʾaʿlā al-mawdūdī, ابو الاعلی مودودی), Abdullāha Azzāma (Abdullah Azzam, ʿabdu’llāh yūsuf ‘azzām, عبد الله يوسف عزام) un citu teorētiķu idejas –, taču visupirms dominē Saūda Arābijas vahābisms, kas ir tās praktizētā un vienīgā atzītā islāma izpratne. Vahābisms uzsver ortoprakses jeb pareizas rīcības nozīmi ticības apliecināšanā, un tas nozīmē, ka Islāma valsts ļoti kategoriski uzsver tauhidu un takfīru jeb viendievību un ekskomunikāciju. Islāma valsts skolās tiek izplatītas Saūda Arābijā sarakstītas mācību grāmatas, vahābisma literatūra un saukļi ir redzami publiskajā telpā utt. Islāma valsts īsteno islāma sodu sistēmu hudūd, tostarp nomētāšanu ar akmeņiem, locekļu (arī galvas) nociršanu un tamlīdzīgi. Islāma valsts reliģiskajā ideoloģijā būtiska loma ir pasaules gala tematam, kura priekšvēstneši esot jau nojaušami (piemēram, reliģijas lomas mazināšanās, patērniecība, tradicionālo vērtību noriets), bet tas savukārt norādot, ka ir pienācis esošās civilizācijas gals un tuvojas izšķirošās kaujas.

Islāma valsts sākotne ir meklējama 1999. gadā Afganistānā, kur Abū Musaabs az Zarkāvī (Abu Musab al-Zarqawi, ʾabū musʿab az-zarqāwī, أبو مصعب الزرقاوي) izveidoja sava mazā (salīdzinājumā ar “Al Kāidu”, angļu al-Qaeda, arābu القاعدة) grupējuma nometni. Būtisks pavērsiens bija Amerikas Savienoto Valstu (ASV) iebrukums Irākā, kas radīja apstākļus, kuros ar Usāmas Bin Lādina (Usāmah Bin Lādin, ʾusāma bin lādin, أسامة بن لادن) nelielu atbalstu Zarkāvī izdevās izveidot grupējumu “Al Kāida” Irākā, kas sekmīgi darbojās, rīkojot teroristiskus aktus, vērstus gan pret šiītu valdību, gan ASV karaspēku. Tomēr 2006. gada sākumā Zarkāvī gāja bojā. Islāma valsts vēsturē Zarkāvī personība ir ārkārtīgi nozīmīga, jo tieši viņa idejas par karošanu, valsts pārvaldi un sabiedrības sakūdīšanu uz vardarbību turpina noteikt organizācijas ideoloģiju un politiku.

Islāma valsts ideoloģijas pamatā ir vismaz trīs pamatpieņēmumi. Pirmkārt, atšķirībā no “Al Kāidas”, ko veidoja šaura elite, Islāma valsts tika veidota kā masu kustība, kas pieļauj vienkāršību, domas tiešumu un pieejamību un vienlaikus ekstrēmu brutalitāti. Otrkārt, to raksturo īpaši sakāpināts naids pret šiītiem. Zarkāvī ieskatā ceļš uz islāma atjaunotni un amerikāņu padzīšanu no Irākas būtu jāveido ar vardarbības palīdzību, veicinot iekšēju konfliktu valstī, lai pēcāk piedāvātu to atrisināt, atsaucoties uz savu un Dieva autoritāti. Treškārt, Zarkāvī stratēģisko orientāciju raksturo pievēršanās nevis tālajam ienaidniekam (“Al Kāidas” gadījumā – ASV), bet gan tuvējam ienaidniekam – vietējām varām.

Islāma valsts izveidošanās gaitā Zarkāvī nāve neatnesa cerēto mieru, un 2006. gada 15. oktobrī viņa sekotāji pasludināja, ka tiek dibināta jauna organizācija – Islāma valsts Irākā. Tieši šis mirklis ir uzskatāms par Islāma valsts dibināšanas dienu, tomēr turpmākajos gados tā bija maznozīmīga.

Organizācijas pastāvēšanas vēsturē ievērojams pagrieziena punkts ir t. s. Arābu pavasaris 2010.–2012. gadā, kura gaitā nemieru skartajās valstīs dažādi konkurējoši ideoloģiskie strāvojumi nespēja gūt virsroku. Izveidojās varas vakuums, kurā vietu atrada Islāma valsts. Organizācijas biedriem izdevās nostiprināties vairākās Irākas pilsētās (piemēram, Ramādī, Fallūdžā, daļēji arī Mosulā), kas kļuva par atspēriena punktu tālākajām darbībām.

Islāma valsts uzplaukumā būtiska loma bija slepenajiem dienestiem, kas organizēja neuzkrītošu varas pārņemšanu, iekārotajās teritorijās dibinot mācību centrus, kurus izmantoja kā organizēšanas bāzes tālākajām darbībām (vietējo autoritāšu likvidēšana, nolaupīšana, vietējo iedzīvotāju vervēšana). Jau 2012. gada sākumā Sīrijā tika iesūtīts Abū Muhammada al Džūlānī (Abu Mohammad al-Julani, ʾabū muḥammad al-žūlānī, أبو محمد الجولاني) grupējums “An Nusra fronte” (Jabhat al-Nusra, جبهة النصرة), taču tas vēlāk nostājās pret Islāma valsti un pievienojās “Al Kāidai”. Tomēr Islāma valsts vadība publiski uzstāja uz abu organizāciju vienotību, deklarējot, ka turpmāk tā jādēvē par Islāma valsti Irākā un Sīrijā vai Islāma valsti Irākā un Levantē (attiecīgi ISIS vai IVIL).

2014. gada pirmajā pusē Islāma valsts bija nostiprinājusies Sīrijā un atkal pievērsās Irākai. Aptuveni 100–500 kaujinieku lielai uzbrucēju grupai 10. jūnijā izdevās no Irākas otrās lielākās pilsētas Mosulas patriekt tās aptuveni 20 000–60 000 kareivju lielo Irākas armijas garnizonu. Šiem panākumiem sekoja 29. jūnija runa, kurā Islāma valsts runasvīrs Abū Muhammads al Adnānī (Abu Mohammad al-Adnani, ʾabū muḥammad al-ʿadnānī,أبو محمد العدناني) paziņoja par kalifāta dibināšanu, bet 4. jūlijā Mosulas Lielajā mošejā ar sprediķi uzstājās Islāma valsts līderis Abū Bakrs al Bagdādī (Abu Omar al-Baghdadi, ʾabū ʿumar al-baġdādī, أبو عمر البغدادي). Kopš tā brīža organizācija uzstāja, ka turpmāk tā būtu dēvējama par Islāma valsti.

Islāma valsts armija gan Sīrijā, gan Irākā no šo valstu bruņoto spēku noliktavām bija sagrābusi milzīgus ieroču krājumus, kas ļāva tai uzsākt konvencionālā kara etapu; turpmākajos dažos mēnešos vēl turpinājās tās militārā virzība uz priekšu, taču jau gada beigās varēja runāt par beigu sākumu, ko iezīmēja nesekmīgais Kobani aplenkums un neizdevusies Ziemeļu ofensīva kurdu Erbīlas virzienā, kuros Islāma valsts piedzīvoja milzīgus zaudējumus.

Islāma valsts no 2013. līdz 2017. gadam spēja izveidot puslīdz funkcionējošu valsti, kuras pakļautībā mita aptuveni 6–12 miljoni iedzīvotāju. Šīs teritorijas lielā mērā atbilda Irākas un Sīrijas sunnītu apdzīvotajām teritorijām, kas liek domāt, ka lielākā daļa to iedzīvotāju pēc reliģiskās piederības bija islāma sunnīti, taču to etnicitāte varēja būt dažāda; par to liecina arī lielais ārzemju kaujinieku pieplūdums (tostarp vairāki ieceļotāji bija no Latvijas).

Vietējo iedzīvotāju atbalsts Islāma valstij ir temats, kas raisa strīdus. Lai gan plašsaziņas līdzekļos, it īpaši Rietumos, situācija Islāma valstī lielākoties tika attēlota kā tāda, kurā šaura elite ir panākusi totālu kontroli pār masām, kas alkst brīvību, faktiskā realitāte bija tāda, ka būtiska vietējās sabiedrības daļa Islāma valsti uztvēra kā pieņemamu vai pat vēlamu alternatīvu pastāvošajiem režīmiem.

Jautājums par Islāma valsts valstiskumu ir atkarīgs no dažādām definīcijām, kuras nebūt nav viennozīmīgas. Islāma valsts kalifāta statuss, ja pamatojums meklēts pagātnes precedentos, nebija nepamatots. Savukārt, vērtējot tās valstiskumu no mūsdienu moderno nācijvalstu skatu punkta, situācija arī nebija viennozīmīga. Saskaņā ar Montevideo konvenciju problemātisks ir tikai ceturtais punkts (spēja iesaistīties starptautiskajās attiecībās), jo pārējie trīs punkti lielā mērā tika izpildīti: Islāma valstij bija gan pastāvīgi iedzīvotāji, gan noteikta teritorija, gan valdība. Būtisks pretarguments ir tāds, ka Islāma valsts principā norobežojās no līdzdalības starptautiskajās nācijvalstu attiecībās. Tā principā neatzīst citu valstu tiesības uz eksistenci un tādējādi ir ekstrēmi kosmopolītiska, proti, tā par saviem potenciālajiem pavalstniekiem uzskata it visus pasaules iedzīvotājus.

Pārņemot varu iekarotajās teritorijās, Islāma valsts sava valstiskuma uzturēšanā ieguldīja milzīgus resursus – aptuveni pusi no visiem saviem ienākumiem (otra puse tika tērēta karadarbības uzturēšanai). Sociālās garantijas, komunālie pakalpojumi, veselības aprūpe, izglītība, nodokļu iekasēšana, infrastruktūras uzturēšana un labiekārtošana, kārtībsardze un tiesas – tās un vēl citas jomas nokļuva Islāma valsts birokrātu rokās, kuri nereti turpināja darbu no iepriekšējās varas laikiem. Cenšoties sevi parādīt kā valsti, tā pārņēma savā kontrolē ne tikai resursus, bet arī infrastruktūru un pienākumu to uzturēt.

Islāma valsts savu valstiskumu mēģināja parādīt arī ar ekonomisko procesu pārvaldību. No vienas puses, Islāma valsts nespēja iesaistīties starptautiskajā finanšu apritē un tādējādi liedza sev investīcijas un pieeju tirgiem. Taču, no otras puses, tā visnotaļ sekmīgi pārņēma jau izveidoto uzņēmējdarbības infrastruktūru un cilvēkresursus, kas iespēju robežās turpināja nodarboties ne tikai ar savu arodu, bet pat ar pārrobežu tirdzniecību. Piemēram, Islāma valsts iekarojumu gaitā sekmīgi pārņēma naftas ieguves rūpalu, kā arī kontrabandas tīklu. Laikā ap 2014. un 2015. gadu Islāma valsts vienā dienā ar naftas tirdzniecību nopelnīja aptuveni pusotru miljonu ASV dolāru. Tomēr Islāma valstij lielāko peļņu sniedza nodokļu iekasēšana, maksa par komunālajiem pakalpojumiem un reliģiskais nodoklis zakāts (ziedojumi trūkumcietējiem). Islāma valsts kontrolē nonāca arī lauksaimniecība, tostarp milzīgas teritorijas pie Tigras un Eifratas, kurās atrodas Sīrijas un Irākas nozīmīgākie labības audzēšanas apgabali.

Krāšņākā Islāma valsts ekonomiskās pašnoteikšanās centienu izpausme bija plāni ieviest savu valūtu – 2014. gada novembrī tā paziņoja, ka, lai atsvabinātos no “Rietumu imperiālistu un finansistu žņaugiem”, tā turpmāk kals savas zelta, sudraba un vara monētas (dinārus). Tomēr šis plāns nekad tā arī netika īstenots.

Islāma valsts patriekšana no Mosulas un noruna par aiziešanu no Rakas 2017. gadā aizsāka tālāko notikumu gaitu, kuras rezultātā Islāma valsts kā valstisks veidojums beidza pastāvēt, atkal pārtopot mafiozā teroristu organizācijā. Islāma valsts bija uzņēmusies lielākas saistības, nekā tā spēja nodrošināt. Islāma valstij atspēlējās tās karošanas un propagandas ārkārtējā nežēlība un eksaltētā brutalitāte (piemēram, vergu tirdzniecība, masveida izvarošanas, etniskās tīrīšanas, publiskas amputācijas, eksekūcijas u. tml.), kas pret organizāciju noskaņoja ievērojamu daļu visas pasaules sabiedrības. Rietumu un visupirms ASV, kā arī Krievijas un Irānas atbalstītie dažādie kaujinieki bija pārāk liels militārais spēks, lai tam pretotos ar ierobežotiem resursiem, turklāt būtiska daļa to jau bija zaudēta. Vērtējot Islāma valsts specifiskos rašanās apstākļus, var izteikt hipotēzi, ka tās sabrukuma cēloņi ir jāmeklē turpat, – tā radās ļoti labvēlīgu apstākļu sakritības rezultātā, taču, kad šie apstākļi zuda, iznīka arī valsts. Līdzīgi izsakās arī Islāma valsts teorētiķi, sakāvi komentējot kā atgriešanos normālstāvoklī.

Jau 2017. gada nogalē Sīrijas armijai bija izdevies pakļaut visas teritorijas uz dienvidiem no Eifratas. Savukārt uz ziemeļiem no upes karošanu īstenoja kurdu spēki, kuri 8. oktobrī uzsāka Deir ez Zoras kampaņu, lai pilnīgi sakautu Islāma valsti. Pats pēdējais cēliens militārajās kaujās pret Islāma valsti sākās 2019. gada 9. februāra vakarā al Baghūzā Faukānī, kad no Islāma valsts bija atlicis tikai viens kvadrātkilometrs, tomēr tā nepadevās. Visbeidzot 23. martā kurdu spēki oficiāli paziņoja, ka ir uzvarējuši. Pēc gandrīz piecu gadu ilgas pastāvēšanas kalifāts bija kritis, bet tā veidotāji izklīduši. 

Islāma valsts radās noteiktu politisko, sociālo, kultūras un saimniecisko apstākļu kopuma rezultātā. Lai gan Islāma valsts tika sakauta kā valsts, tomēr joprojām nav pilnīgi atrisināta neviena problēma, kas pieļāva un sekmēja tās rašanos – ne saimnieciskie, ne ideoloģiskie, ne filozofiski eksistenciālie un teoloģiskie sarežģījumi nav novērsti. Tie cēloņi, kas sekmēja dažādu islāmiskā militārā džihādisma izveidošanos, joprojām ir spēkā un var sekmēt ja ne Islāma valsts, tad citu līdzīgu organizāciju rašanos.

Pastāv pamatots iemesls bažīties, ka tuvākā vai tālākā nākotnē Islāma valsts var atkal pārveidoties. Kamēr Islāma valstij bija sava zeme, tā koncentrējās uz notikumiem pašmājās, taču, kad zemes ir zaudētas, tā varētu pārorientēties uz tālā ienaidnieka stratēģiju un vērsties pret ASV un Eiropu. Ar ievērojamiem finanšu un ieroču krājumiem aprīkotas kaujās rūdītu un ar zaudējumiem neapmierinātu radikāļu rindas varētu meklēt ceļus, kā atriebties.

Islāma valsts būtiska sastāvdaļa ir tās pašatspoguļojuma centieni. Pretēji plaši izplatītam priekšstatam, ka Islāma valsts visus spēkus koncentrē, lai iebiedētu Rietumu sabiedrības, eksekūciju u. tml. videoieraksti ir tikai niecīga daļa visa materiālu klāsta. Gluži otrādi, tās saturs galvenokārt ir sevis slavinājumi un civilā dzīve utopijas apsolījumā. Islāmiskā militārā džihādisma vēsturē Islāma valsts izceļas ar salīdzinoši izcilu propagandas kvalitāti un milzīgu kvantitāti. Par tās atpazīšanas zīmi kļuvuši augstā kvalitātē sagatavoti videoklipi, kurus lielā ātrumā izplatīja sociālajos tīklos (it īpaši Twitter). Islāma valsts, novērtējot mediju milzīgo lomu sabiedriskā noskaņojuma veidošanā, padarīja mediju darbiniekus par īpaši privileģētu profesionāļu šķiru, kā arī argumentēja, ka darbs medijos ir pielīdzināms militārai karošanai ar šaujamieročiem rokās.

Islāma valsts izveidoja apjomīgu un sazarotu radošā darba nodaļu. Vecākā un autoritatīvākā plašsaziņas līdzekļu organizācija ir Al Furkān, kas tapa jau 2006. gadā vienlaicīgi ar Islāma valsti Irākā. Savukārt Al Hajāt veidoja materiālus angļu, vācu, franču, krievu, turku un citās valodās; tās pazīstamākais veikums bija žurnāls Dabiq. Fonds Al letisām (Al Itisām, muʾassasat al-i’tisām, مؤسسة الاعتصام) veidoja filmas, plašsaziņas līdzekļu organizācija Adžnād (Ajnad Media Foundation, muʾassasat ʾažnād, مؤسسة أجناد للإنتاج الإعلامي) specializējās našīdu – mudžāhidu dziesmu un reliģisko dziedājumu – izplatīšanā. Šie ir tikai daži no ļoti daudziem Islāma valsts plašsaziņas līdzekļiem, jo reģionālā līmenī darbojas daudzas puslīdz neatkarīgas mediju vienības. Ziņu nonākšanu līdz auditorijai diendienā nodrošināja ziņu aģentūras, zināmākā ir Āmāk (Amaq News Agency). Šī mediju industrija tika izveidota atbilstoši karalaika prasībām vienlaikus kā centralizēta un autonoma.