Tiesības uz labvēlīgu vidi ir vienas no jaunākajām cilvēktiesībām, kuru ideja attīstījusies tikai 20. gs. otrajā pusē, starptautiskajai sabiedrībai pamazām atzīstot vides aizsardzības un tās piesārņošanas problemātikas ciešo, savstarpējo saistību ar cilvēktiesībām, jo sevišķi ar cilvēka tiesībām uz veselību, tiesībām uz dzīvību un tiesībām uz īpašumu.

Ņemot vērā, ka jēdzienu “labvēlīga vide” ir problemātiski definēt, šo tiesību saturs tiek noskaidrots, interpretējot to evolutīvi, proti, piešķirot jēdzienam “labvēlīga vide” mainīgu nozīmi atbilstoši attiecīgā laika perioda izpratnei par to. Turklāt jāņem vērā, ka šim jēdzienam raksturīgs antropocentrisks, uz cilvēku vērsts rakurss.

Tādi vides faktori kā piesārņojums, deforestācija, klimata pārmaiņas un dabas katastrofas var ietekmēt indivīdu un viņa mājokli, līdz ar to ierobežojot arī viņa tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi, īpašumu, veselību un pat dzīvību. Lai personai būtu pilnvērtīgas iespējas īstenot savas cilvēktiesības, tostarp arī tiesības uz veselību vai dzīvību, vide ir jāsaudzē un arī preventīvi jāaizsargā. Tas atbilst arī vides tiesībās nozīmīgajiem piesardzības un ilgtspējas principiem. Tāpat ir iespējama sadursme starp nepieciešamību aizsargāt vidi un citu personu tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, no vienas puses, un konkrētu personu ekonomiskajām interesēm un tiesībām uz īpašumu, no otras puses.

Tiesībām uz labvēlīgu vidi piemīt pozitīvais un negatīvais aspekts. Pozitīvais aspekts rada valstij pienākumu rūpēties par vides saudzēšanu un uzlabošanu, nodrošināt efektīvu vides aizsardzības sistēmu un kontrolēt to, kā tiek veiktas darbības, kas ietekmē vidi. Savukārt šo tiesību negatīvais aspekts ietver valsts pienākumu atturēties no tādu vidi nelabvēlīgi ietekmējošu, degradējošu darbību veikšanas, kas ierobežo indivīda tiesības.

Tiesību uz labvēlīgu vidi procesuālā dimensija aptver arī personas tiesības uz vides informācijas pieejamību, tiesības uz līdzdalību ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanas procesā un tiesības uz tiesas pieejamību ar vidi saistītu lēmumu pārsūdzēšanā. Arī šo tiesību nodrošināšana ir valsts pozitīvais pienākums. Personas procesuālo tiesību uz vidi aizsardzības standartu paredz Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO; United Nations) ietvaros 1998. gadā izstrādātā konvencija “Par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju vērsties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem” jeb Orhūsas konvencija (Convention on Access to Information, Public Participation in Decision-Making and Access to Justice in Environmental Matters).

Cilvēktiesību teorijā un praksē ir atzīts, ka tiesības uz labvēlīgu vidi nav absolūtas un tās var samērīgi ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, valsts ekonomisko labklājību vai citus likumā noteiktos mērķus. Tādā gadījumā kompetentajai institūcijai vai tiesai jāveic konkurējošo cilvēktiesību un tiesisko interešu līdzsvarošana, noskaidrojot, kurai (kurām) no tām konkrētajā situācijā piešķirams lielāks spēks un nozīme.

Tiesības uz labvēlīgu vidi pieder pie solidaritātes jeb “trešās paaudzes” cilvēktiesībām. Solidaritātes koncepts izpaužas šo tiesību izteikti kolektīvajā raksturā, proti, tās var izmantot un baudīt arī kopīgi ar citām personām.

Pirmoreiz saikne starp vides aizsardzību un cilvēktiesībām tika atzīta ANO konferencē “Par cilvēka vidi” (United Nations Conference on the Human Environment) 1972. gadā Stokholmā, kuras noslēguma deklarācijas 1. princips noteic, ka “cilvēkam ir pamattiesības uz brīvību, vienlīdzību un adekvātiem dzīves apstākļiem vidē, kuras kvalitāte nodrošina cilvēka cieņu un labklājību, un cilvēks ir arī atbildīgs par vides aizsardzību un uzlabošanu esošajai un nākamajām paaudzēm”. Šī deklarācija gan nav juridiski saistošs dokuments, taču pauž starptautiskās sabiedrības nostāju, kas vēlāk attīstīta arī starptautiskajos līgumos, starptautisko tiesu praksē un nacionālo tiesību instrumentos.

Tiesības uz labvēlīgu vidi pirmoreiz globālā līmenī kā patstāvīgas tiesības tika nostiprinātas 20. gs. 80. gados divos reģionālajos cilvēktiesību dokumentos: Āfrikas Cilvēku un tautu tiesību hartā (The African Charter on Human and Peoples’ Rights) un Amerikas cilvēktiesību konvencijas (American Convention on Human Rights) Sansalvadoras protokolā (Protocol of San Salvador).

Cilvēktiesību uz labvēlīgu vidi koncepcija un principi pakāpeniski tiek iedzīvināti dažādos starptautiskajos, reģionālajos un nacionālo tiesību instrumentos. Tomēr galvenokārt vērojama tendence šīs tiesības nevis skaidri definēt un iekļaut normatīvā aktā kā patstāvīgas tiesības, bet gan atvasināt tās no citām agrāk atzītām, normatīvi nostiprinātām cilvēktiesībām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa laika gaitā šo tiesību saturu dinamiski attīstījusi un interpretējusi savā judikatūrā, izskatot lietas, kurās nelabvēlīgu vides apstākļu vai vides aizsardzības iemeslu dēļ skartas citas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (Convention for the Protection of Human Rights and Fundamental Freedoms) aizsargātās tiesības, kā, piemēram, tiesības uz dzīvību, tiesības uz privāto dzīvi, tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz īpašumu. Pagaidām tiesības uz labvēlīgu vidi nav ietvertas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā un tās papildprotokolos kā patstāvīgas tiesības, lai gan šāds jautājums tiek apsvērts. Līdzīgi tiesības uz labvēlīgu vidi tiek atvasinātas arī no ANO Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām (International Covenant on Civil and Political Rights) ietvertajām cilvēktiesībām.

Paužot nepieciešamību pārraudzīt un sekmēt cilvēktiesību uz drošu, tīru, veselīgu un ilgtspējīgu vidi ievērošanu starptautiskā līmenī, ANO Cilvēktiesību padome 2012. gadā izveidoja neatkarīgā eksperta – īpašā ziņotāja par cilvēktiesībām un vidi – mandātu (Special Rapporteur on human rights and the environment).