Pastāv uzskats, ka Haemaphysalis ģints ērču (tāpat kā pārējo ganību ērču dzimtas Ixodidae ērču) izcelsme meklējama akmensogļu periodā Gondvanas kontinentā pirms aptuveni 90–140 miljoniem gadu. Tālāk tās no Āfrikas izplatījušās visā pasaulē. Izmirusi suga Haemaphysalis cretacea ir atrasta 99 miljonus gadu vecā Birmas dzintarā no Mjanmas.
Haemaphysalis ģints ērču tēviņi sasniedz 1,1–4 mm garumu. Mātītes ir nedaudz lielākas. Kad tās piesūcas asinis, var sasniegt 1 cm garumu. Haemaphysalis ērces ir dzeltenīgos līdz tumši brūnos toņos. Muguras vairogs parasti ir vienkrāsains, bez ornamentācijas. Gar ķermeņa mugurpuses malām atrodas 11 festoni (rievām līdzīgas struktūras). Gnatosoma Haemaphysalis ērcēm ir īsa, četrstūraina. Pedipalpas (helicerātu galvkrūšu ekstremitāšu otrais pāris) parasti ir platas ar dažādiem zobiņiem un izaugumiem. Tēviņiem uz vēdera nav vairodziņu, arī adanālo vairodziņu (vairodziņi, kas atrodas anālās atveres sānos) nav. Dažām sugām ir atsevišķi sklerīti. Uz I kāju pāra atrodas liels, uz aizmuguri vērsts dzelknis. Tēviņiem uz IV kāju pāra gūžām atrodas arī lieli pieši. Haemaphysalis mātītes ir līdzīgas tēviņiem, tikai sugām raksturīgās pazīmes tām nav tik izteiktas. Haemaphysalis ģints sugām (atšķirībā no citām ganību ērču dzimtas Ixodidae ērcēm) nav acu. Nimfu morfoloģija līdzīga kā mātītēm. Haemaphysalis ērču kāpuriem ir sešas kājas, bet nimfām un imago – astoņas.
Visām Haemaphysalis sugām raksturīgs triju saimnieku dzīves cikls, kas ilgst 1–3 gadus atkarībā no vides apstākļiem. Nepieaugušās stadijas uzbrūk putniem, rāpuļiem un sīkajiem zīdītājiem. Pieaugušās Haemaphysalis ērces parazitē uz zīdītājiem, arī uz cilvēka.
Ģintī Haemaphysalis (C. L. Koch, 1844) pašreiz zināmas vairāk nekā 170 sugas.
Dažas biežāk sastopamās sugas:
| Sugas |
| Haemaphysalis concinna (C. L. Koch, 1844) |
| Haemaphysalis inermis (Birula, 1895) |
| Haemaphysalis leachi leachi (Audouin, 1826) – dzeltenā suņu ērce |
| Haemaphysalis longicornis (Neumann, 1901) – liellopu ērce |
| Haemaphysalis punctata (Canestrini, Fanzago, 1878) – sarkanā aitu ērce |
| Haemaphysalis aculeata (Lavarra, 1904) |
| Haemaphysalis anomala (Warburton, 1913) |
| Haemaphysalis asiatica (Supino, 1897) |
| Haemaphysalis bispinosa (Neumann, 1897) |
| Haemaphysalis bochkovi (Apanaskevich, Tomlinson, 2019) |
| Haemaphysalis hystricis (Supino, 1897) – Austrumāzijas kalnu ērce |
| Haemaphysalis mjoebergi (Warburton, 1926) – Mjoberga briežu ērce |
| Haemaphysalis hoodi (Warburton, Nuttall, 1909) |
| Haemaphysalis aborensis (Warburton, 1913) |
| Haemaphysalis aciculifer (Warburton, 1913) – Austrumāfrikas ērce |
| Haemaphysalis anoplos (Hoogstraal, Uilenberg, Klein, 1967) – Madagaskaras grauzēju ērce |
| Haemaphysalis atheruri (Hoogstraal, Trapido, Kohls, 1965) – Āzijas dzeloņcūku ērce |
| Haemaphysalis bancrofti (Nuttall, Warburton, 1915) – valabiju ērce |
| Haemaphysalis bartelsi (Schulze, 1938) – Indonēzijas lidvāveru ērce |
| Haemaphysalis celebensis (Hoogstraal, Trapido, Kohls, 1965) – Celebes cūku ērce |
| Haemaphysalis chordeilis (Packard, 1869) – putnu ērce |
| Haemaphysalis danieli (Černý, Hoogstraal, 1977) – Rietumhimalaju ērce |
| Haemaphysalis hirsuta (Hoogstraal, Trapido, Kohls, 1966) – Javas pinkainā ērce |
| Haemaphysalis hispanica (Gil Collado, 1938) – Eiropas trušu ērce |
| Haemaphysalis inermis (Birula, 1895) – ziemas ērce |
| Haemaphysalis kopetdaghica (Kerbabaev, 1962) – Kaspijas savvaļas kazu ērce |
| Haemaphysalis leporispalustris (Packard, 1869) – trušu drudža ērce |
| Haemaphysalis pentalagi (Pospelova-Shtrom, 1935) – Japānas melno trušu ērce |
| Haemaphysalis ratti (Kohls, 1948) – žurku ērce |
| Haemaphysalis semermis (Neumann, 1901) – Dienvidaustrumāzijas mežu ērce |
| Haemaphysalis silacea (Robinson, 1912) – Ciskejas ērce |
| Haemaphysalis susphilippensis (Neumann, 1897) – Filipīnu mežacūku ērce |
| Haemaphysalis tibetensis (Hoogstraal, 1965) – Tibetas kalnu ērce |
| Haemaphysalis cuspidata (Warburton, 1910) |
| Haemaphysalis intermedia (Warburton, Nuttall, 1909) |
| Haemaphysalis luzonensis (Hoogstraal, Parrish, 1968) |
| Haemaphysalis minuta (Kohls, 1950) |
| Haemaphysalis pospelovashtromae (Hoogstraal, 1966) |
| Haemaphysalis spinigera (Neumann, 1897) |
| Haemaphysalis erinacei (Pavesi, 1884) – ežu ērce |
| Haemaphysalis cretacea (Chitimia-Dobler, Pfeffer, Dunlop, 2018) – izmirusi suga; no Birmas dzintara, Mjanma |
Haemaphysalis ērces izplatītas visā pasaulē, bet vislielākā to daudzveidība, aptuveni 30 % no kopējā sugu skaita, sastopamas Dienvidaustrumāzijā. Daudzas sugas zināmas no tropiskās Āfrikas. Amerikā un Austrālijā sastopamas tikai dažas Haemaphysalis sugas. Šīs ērces apdzīvo dažādus klimatiskos apstākļus: gan mitrus, gan sausus, apgabalus ar karstām vasarām un aukstām ziemām, mežus, krūmājus, tuksnešus, pustuksnešus, stepes, kalnus. Tuksnešos tās sastopamas dažādu dzīvnieku alās.
Latvijā Haemaphysalis ģints ērces nav sastopamas.
Haemaphysalis ērces pārnēsā Q drudža, tularēmijas, brucelozes, babeziozes, ērlihiozes, anaplazmozes, ērču encefalīta, Bhanjas vīrusa, Krimas-Kongo drudža, riketsiozes un Laimas slimības izraisītājus. Tās var izraisīt arī ērču paralīzi. Kodiena rezultātā saimniekorganisma asinīs nonāk ērces siekalas, kas satur paralīzi izraisošus neirotoksīnus. Ja ērces netiek nekavējoties noņemtas, nāve var iestāties elpošanas refleksu apstāšanās dēļ. Vairums Haemaphysalis ērču sugu parazitē uz savvaļas dzīvniekiem, tomēr daļa pielāgojusies parazitēšanai arī uz mājdzīvniekiem. Ekonomiski nozīmīgas sugas ir sastopamas Eirāzijā, Āfrikā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Daļa sugu parazitē tikai uz briežiem, antilopēm un ir pielāgojušās parazitēšanai uz mājas liellopiem. Šo Haemaphysalis sugu nimfas ar dažiem izņēmumiem parazitē uz mazajiem mugurkaulniekiem. Daļa Haemaphysalis sugu parazitē uz savvaļas aitām un kazām un ir pielāgojušās parazītismam uz mājas kazām un aitām. Dažas Āfrikas sugas, kas parazitē uz savvaļas plēsējiem, parazitē arī uz suņiem.