Bezbērnotība tās vienkāršotajā nozīmē ir bērnu neesamība. Par šādu koncepciju runā kopš 21. gs. otrās desmitgades. Iepriekš uzsvars tika likts uz tādiem tematiem kā ģimenes veidošana un attiecības, dzimstības rādītāji, reproduktīvais vecums un ģimenes stāvoklis. Līdz ar to sievietes un vīrieši, kuriem nav bērnu dažādu apstākļu dēļ, nav tikuši iekļauti pētījumos.

Bezbērnotība ir cieši saistīta ar vēsturiskiem priekštatiem par vīriešu un īpaši sieviešu lomu sabiedrībā. Neatkarīgi no tā, vai bezbērnotība ir gribēta (childfree) vai negribēta (childless), tā ir viena no tēmām, kas ir arī dziļi personiska.

Bezbērnotības jēdziens un ar to saistītie termini ir skatāmi plašākā kontekstā, tādējādi skaidrojot dažādus iemeslus, atšķirīgu psihoemocionālo fonu un ietekmi uz indivīda mentālo veselību, kā arī sabiedrības priekšstatus un aizspriedumus par cilvēkiem bez bērniem.

Bezbērnotība kā koncepts ir pamats, kas ļauj dziļāk izprast indivīdu uzvedību, domāšanas veidu, rīcību un mūsdienu risinājumus, analizējot arī tūkstošiem gadu ilgus fenomenus attiecībā uz bērnu radīšanu, sieviešu un vīriešu lomām, kā arī natālisma (pronatalism) idejām. Tāpat jāņem vērā, ka bezbērnotībai var būt būtiska un ilgstoša ietekme uz indivīdu, jo “būt bez bērniem” kļūst par daļu no identitātes.

Bezbērnotības koncepcijas formalizēšana paver plašākas iespējas aktualizēt bezbērnotības tematiku, lai veicinātu sabiedrības izpratni un paplašinātu skatījumu uz to dažādības, iekļaušanas un atvērtākas sabiedrības kontekstā. Termini un to definīcijas ir pamats diskusijām bezbērnotības jautājuma aktualizēšanai ne tikai sabiedrībā kopumā, bet arī valsts politikas veidošanā un uzņēmumu dienaskārtībā, tādējādi veicinot iekļaujošas darba vides veidošanu un dažādības integrēšanu sabiedrībā un korporatīvajā kultūrā.

Par bezbērnotību visbiežāk runā sieviešu kontekstā, jo vēsturiskā attieksme pret to, ka auglība un ģimenes veidošana attiecas tikai uz sievietēm un vīrieši nav ieinteresēti reproduktīvajos rezultātos, ir novedusi pie pierādītu datu trūkuma, tomēr arvien plašāk tiek pētīta arī vīriešu loma šajā kontekstā. Atkarībā no valsts, pašlaik 10 līdz pat 25 % sieviešu sasniedz 45 gadu vecumu bez bērniem, no kurām tikai 10 % pēc pašu izvēles, 10 % neauglības dēļ un 80 % dažādu citu apstākļu dēļ. Par vīriešiem precīzu datu trūkst, tomēr tie varētu būt divi no pieciem vīriešiem, kuriem nav bērnu.

Bezbērnotības iemesli bieži vien ir daudz komplicētāki, nekā sabiedrībā pieņemts uzskatīt, tas nav tikai izvēles jautājums. To pierāda fakts, ka no bezbērnu cilvēkiem bieži tiek gaidīti paskaidrojumi par bērnu neesamības iemesliem.

Zinātnē un starptautiskajā komunikācijā tiek lietoti vairāki bezbērnotību raksturojoši jēdzieni, apzīmējot dažādus tās aspektus, jo ar pamatjēdzienu “bezbērnotība”, ko definē kā bērnu neesamību, nav iespējams precīzi izprast indivīda emocionālo fonu vai raksturojošās pazīmes. Tāpat pētnieki uzsver, ka ir nepieciešams stingri nošķirt sievietes un vīriešus, kuri vēlējās bērnus, bet nevarēja tos iegūt, un tos, kuri negrib bērnus.

Pirmo reizi bezbērnotības jēdziens latviešu valodā apstiprināts un oficiāli iekļauts Latvijas Universitātes “Demogrāfisko terminu skaidrojošā vārdnīcā” (2001), skaidrojot to kā situāciju, kad sievietei, vīrietim vai pārim nav neviena bērna. Kopš 2023. gada latviešu valodā vienotai lietošanai zinātniskajā literatūrā un oficiālajā saziņā ir papildus noteikti četri bezbērnotību raksturojoši termini ar dažādām nozīmēm un atšķirīgu emocionālo fonu:

1. Negribēta bezbērnotība (childless, childless not by choice, involuntary childless) ir situācija, kad sievietei, vīrietim vai pārim nav bioloģiska bērna, kuru viņi vēlētos vai būtu vēlējušies, bet tas nav bijis iespējams vai nav piepildījies neauglības vai citu apstākļu dēļ. Vairākos pētījumos secināts, ka šādām personām raksturīgas izjūtas ir skumjas, zaudējums, nožēla, vilšanās, depresija, vientulība, izolētība, mazvērtība, vainas apziņa, kauns.
2. Apstākļu nosacīta bezbērnotība(childless by circumstance)ir situācija, kad sievietei, vīrietim vai pārim nav bioloģiska bērna, kuru viņi vēlētos vai būtu vēlējušies, bet tas nav bijis iespējams vai nav piepildījies dažādu apstākļu (ne tikai medicīnisku) dēļ. Šādu personu raksturojums atbilst terminam “negribēta bezbērnotība”.
3. Gribēta bezbērnotība (childfree, childless by choice, voluntary childless) ir situācija, kad sievietei, vīrietim vai pārim bērnu nav, apzināti izvēloties neradīt pēcnācējus, jo nav bijusi šāda vēlēšanās vai nav izjusts aicinājums kļūt par vecākiem. Lielākoties to raksturo vēlme pēc brīvības un neatkarības, uztverot bērnu kā šķērsli personības vai karjeras attīstībai, kas veido konkurenci dzīves mērķu sasniegšanai un lēmumu pieņemšanai.
4. Pagaidu bezbērnotība (temporarily childless)ir situācija, kad sieviete, vīrietis vai pāris vēl nav nonācis līdz brīdim, kad ir vēlme izdarīt izvēli vai nepieciešamība pieņemt lēmumu kļūšanai par vecāku. To raksturo īslaicīga bērnu radīšanas atlikšana dažādu iemeslu dēļ.

Demogrāfijas pētnieki norāda, ka augsti bezbērnotības rādītāji vēsturiski nav nekas neparasts, jo, piemēram, dati liecina par to, ka 20 līdz 30 % sieviešu, kuras dzimušas ap 1900. gadu dažādās Eiropas valstīs, bija bez bērniem. Šīs sievietes piedzīvoja īpašu grūtu laiku ap 30 gadu vecumu pēc Pirmā pasaules kara. Vēlāk un nākamajās paaudzēs bezbērnotības rādītāji sāka samazināties, īpaši ekonomikas uzplaukuma periodā pēc Otrā pasaules kara, kas bija laulību “zelta laikmets”.

Koncepcijas pētnieki ir novērojuši globālu demogrāfisko tendenci, kas saistīta ar dzīves ilguma palielināšanos un dzimstības līmeņa samazināšanos. 2017. gadā katra piektā amerikāniete noslēdza reproduktīvo vecumu bez bērna piedzimšanas (1970. gadā tā bija katra desmitā amerikānietie). Līdzīgas tendences tika konstatētas Austrālijā, Kanādā, Ķīnā, Eiropā, Dienvidāfrikas Republikā un Jaunzēlandē.

Pēdējās desmitgadēs bezbērnotības līmenis ir strauji pieaudzis arī lielākajā daļā Eiropas valstu. Vāciski runājošās valstis ir šīs dinamikas priekšgalā, jo vairāk nekā 20 % sieviešu, kas dzīvo Vācijā, Šveicē un Austrijā un kurām 21. gs. 20. gados tuvojas reproduktīvā perioda beigas, paliek bez bērniem. Arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Apvienotajā Karalistē un Somijā ir augsts bezbērnotības līmenis. Austrumeiropā un Dienvideiropā šie rādītāji arī pastāvīgi pieaug.

Arī Latvijā novērojamas izteiktas pārmaiņas dzimstības dinamikā, jo kopš 20. gs. 70. gadiem Latvijā ir palielinājies bezbērnu ģimeņu skaits un samazinājies ģimeņu skaits ar vismaz trim bērniem. Piemēram, aptuveni vienai desmitajai daļai 1940.–1949. gadā dzimušo sieviešu un vīriešu nebija bērnu, kamēr 1980.–1989. gadā dzimušo paaudzei nav bērnu vienai piektdaļai sieviešu un divām piektdaļām vīriešu.

Kamēr ģimene ar bērniem un bērnu radīšana tiek standartizēta un iekļauta dažādās valsts un uzņēmumu atbalsta programmās, vecāku statusa neesamība ir ne tikai ir būtisks traucēklis sociālajai identitātei un pašidentitātei, bet arī atsevišķās situācijās rada diskrimināciju un nosodījumu citu skatījumā.

Daži pētījumi norāda, ka ienākumu atšķirība starp sievietēm ar bērniem un bezbērnu sievietēm pieaug līdz ar vecumu, izglītību, darba pieredzi un bērnu skaitu. Līdz 30 gadu vecumam sievietes bez bērniem nopelna vidēji 12 % vairāk nekā mātes, bet atalgojuma pieaugums līdz pat 20 % novērojams mātēm ar trīs bērniem. Atkarībā no valsts atalgojums var atšķirties no viena līdz pat 13 % vienā vai otrā virzienā, jo mātes nereti cieš no diskriminācijas bērnu kopšanas un profesionālās darbības pārtraukumu dēļ.

2021. gadā veikts pētījums Childfree at Work (“Darbinieki bez bērniem”), kura mērķis bija izpētīt attieksmi darba vidē pret darbiniekiem bez bērniem un kurā diviem no desmit respondentiem nav bērnu, atklāj, ka attieksme pret darbiniekiem bez bērniem ir sliktāka (72 % respondentu) nekā pret darbiniekiem ar bērniem, pret kuriem darbavietā izturas labāk un atbalstošāk. Iemesli, kas saistīti ar bērniem, joprojām tiek uzskatīti par daudz pieņemamākiem un pamatotākiem nespējai veikt darba pienākumus (77 % respondentu). Tāpat pret darbiniekiem ar bērniem (86 % respondentu) ir elastīgāka attieksme, kā arī iespēja paņemt brīvdienu vai plānot atvaļinājumu (76 % respondentu) un uzskats, ka darbiniekiem ar bērniem ir jābūt iespējai paņemt vairāk brīvdienu nekā tiem, kuriem nav bērnu (72 % respondentu). Lai arī tendence ir skaidra, kopumā 87 % respondentu uzskata, ka darba devējam ir jābūt vienlīdzīgai attieksmei un gaidām pret visiem darbiniekiem.

Tāpat, salīdzinot ar tradicionālo ģimenes struktūru (precēts pāris ar bērniem), pēdējos gados arvien izplatītāka kļūst netradicionāla ģimenes struktūra ar dažādiem sociālajiem aspektiem, kur par tradicionālu pazīmi kļūst bezbērnotība.

Attieksme attiecībā pret sievietēm ir ļoti cieši saistīta ar idejām par ģimeni, māju, bērniem un laulību, kā rezultātā sievietes definīcija ir tapusi no mātes koncepta. Šādi aspekti veicina stigmatizāciju sabiedrībā un traucē iekļaujošas sabiedrības attīstībai. Stigmatizācija, īpaši pret sievietēm, arvien ir ļoti spēcīga. Bezbērnu sievietes un vīrieši ir slēpuši un joprojām slēpj bezbērnotības statusu un iemeslus, lai izvairītos no aizspriedumiem un pasargātu sevi no diskriminācijas. Bezbērnotība, kas ir personiskas dabas apstāklis, ir kļuvusi par atvērtu un publisku jautājumu ģimenēs, draugu lokā un darba vidē, apdraudot bezbērnu cilvēku attiecības, kā arī sociālo un psiholoģisko noturību un labbūtību.

Bezbērnotība var ietekmēt attiecības ar plašāku sociālo loku, draugiem un kolēģiem. Nebeidzamie jautājumi, komentāri, padomi, gaidas un sarunu tēmas var būt traumējošas un sāpīgas, liekot justies neērti un veicinot izolēšanos no konkrētās vides. Arī tiem, kuri izvēlējušies gribētu bezbērnotību, var būt sajūta, ka jādzīvo “skapī”, lai izvairītos no sabiedrības un sociālā loka kritikas vai nosodījuma.

Atšķirības vecāku statusa ziņā darbavietā bieži tiek slēptas, taču tas joprojām stipri ietekmē darba vides klimatu. Kolēģu ziņas par grūtniecību, tikšanās ar kolēģu jaundzimušajiem bērniem vai saziņa ar vecākiem, kuri lepojas vai ir noraizējušies par saviem bērniem, bieži vien raksturo ikdienu darbā. Tiem, kuri piedzīvo negribētu vai apstākļu nosacītu bezbērnotību, tas var radīt trauksmi un pat sajūtu par neatbilstību kādam profesionālam virzienam vai darbam, izraisot iekšējus eksistenciālus jautājumus un emocionālu spriedzi.

Pētot dažādas nozares un bezbērnotības rādītājus tajās, pētījumi norāda, ka jaunie zinātnieki un augsti izglītoti darbinieki, kas darbojas akadēmiskajā vidē, biežāk nekļūst par vecākiem, salīdzinot ar citu nozaru augsti kvalificētiem profesionāļiem vai zemāk izglītotiem cilvēkiem. Tieši zinātnisko darbinieku kopienās starp sievietēm ir novērojama ģimenes veidošanas atlikšana uz vēlāku laiku – jau pēc 35 gadu vecuma sasniegšanas vai pat ievērojami vēlāk. Tāpat minēts, ka sievietēm, kuras darbojas akadēmiskajā vidē, ir mazāka iespēja kļūt par mātēm nekā citām augsti izglītotām, profesionālām sievietēm.

Statistika rāda, ka sieviešu ar augstāko izglītību un bez bērniem ir skaitliski vairāk, nekā to, kurām ir augstākā izglītība un bioloģiskie bērni. Lielajās pilsētās un galvaspilsētās sievietes bez bērniem ir ap 10 % vairāk nekā mazās pilsētās vai ciemos. Attiecīgi sievietes, kurām nav bērnu, lielākoties dzīvo lielpilsētās, bez ģimenēm, radiem un kaimiņu loka, salīdzinājumā ar tām, kuras dzīvo mazapdzīvotās un noslēgtās teritorijās, ciešākās attiecībās ar ģimenes locekļiem vai ģimenes tuvumā.