Džuzepe Verdi ar savas daiļrades evolūciju operas žanrā ietekmēja šīs jomas gaitu Eiropā – tolaik tā mūzikas ziņā aizvien bija kā visa pasaule. Kopā ar Pēteri Čaikovski (Пётр Ильич Чайкoвский) un Žoržu Bizē (Georges Bizet) 19. gs. otrajā pusē operteātrim piešķīra nozīmīgas sociālas platformas statusu, apvienojot reālistiskus centienus ar žanra simfonizācijas tendenci.

Dž. Verdi piedzima viesnīcnieka ģimenē, kas nodarbojās arī ar zemkopību. Zēns agri izpauda muzikālas spējas un sāka apgūt pamatprasmes tuvējā Buseto pilsētā. Vietējais mecenāts palīdzēja zēnu iekārtot ģimnāzijā. Drīz vien jaunais mūziķis aizvietoja ciema ērģelnieku un pēc tam kļuva arī par Buseto pilsētas mūzikas direktoru. 1838. gadā viņš devās uz Milānu un panāca savas operas “Oberto, grāfs Bonifačo” uzvedumu La Scala opernamā (Teatro alla Scala), kas guva vērā ņemamu atzinību. Šajā laikā privātā dzīve komponistam bija traģiska – nomira pirmā sieva un abi bērni.

Pakāpeniski jaunais komponists nostabilizējās un pieņēma La Scala opernama pasūtījumu jaunas operas “Nebukadnecars” radīšanai (1842, praksē tā ieguva nosaukumu “Nabuko” – opera ir par apspiesto jūdu valdnieku Nebukadnecaru un viņa vadīto tautu). Šajā operā Dž. Verdi pirmoreiz pārliecinoši uztaustīja divas nākamībai būtiskas kvalitātes – pirmkārt, brīvības alkas un cīņu par to, un, otrkārt, vērienīgo kora skatu spēku un sparu. Dziedājums “Lido, doma, zelta spārniem” (Va, pensiero, sull’ali dorate) kļuva ne tikai par itāļu operas zīmi, bet gadsimta gaitā arī par Itālijas brīvības cīņu kvēles simbolu un izpausmi. Opera trīs gadu laikā tika iestudēta Vīnē, Lisabonā, Barselonā, Berlīnē, Parīzē, Hamburgā un nedaudz vēlāk Ņujorkā un Buenosairesā.

19. gs. 40. gadi komponistam kļuva par ražīgu intensīva darba periodu. Dž. Verdi uzsāka kopdzīvi ar Džuzepu Streponi (Maria Clelia Giuseppa Strepponi, dēvētu par Džuzepīnu, Giuseppina), Abigailas lomas pirmo atveidotāju operā “Nabuko” (kopš 1847. gada, laulība oficiāli reģistrēta 1859. gadā; tā ilga līdz dziedātājas nāvei). Liels palīgs komponistam visu savu mūžu bija no Buseto perioda pazīstamais Emanuēle Mucio (Emanuele Muzio), Dž. Verdi skolnieks, pēc tam menedžeris, privātsekretārs, zinīgs impresārijs. Operas tika rakstītas viena pēc otras, taču komponists izjuta zināmu neapmierinātību ar sava darba kvalitāti un skatuves pieredzi. Teātru un publikas interese daudzos gadījumos bija neliela, tomēr Dž. Verdi šajās operās turpināja izkopt savu stilu, dramaturģiskās idejas, orķestra valodu. 1844. gadā Venēcijas La Fenice operteātrī iestudēja operu “Ernani” (pēc Viktora Igo, Victor Hugo, dzejdrāmas). Opera sešu mēnešu laikā tika uzvesta apmēram 20 citos operteātros Itālijā un arī Vīnē. Netradicionāla bija arī opera “Makbets” ar kāpinātu dramatismu un interesantu ieceri raksturot varoņus (Makbetu pāri) un situācijas (piemēram, raganu parādīšanos) ar tonalitāšu izvēli (attiecīgi diēzu un bemolu tonalitātes, ko publika varēja arī neuztvert, bet ko gan dziedātāji, gan orķestra mūziķi saprata, izjuta un realizēja). Londonas pasūtījuma darbs “Laupītāji” (pēc Frīdriha Šillera, Friedrich Schiller, lugas) veicināja komponista darbības zonas paplašināšanos. To apliecināja arī Parīzei no pirmveida “Lombardieši” pārstrādātā opera “Jeruzaleme”. Vēl viens nozīmīgs solis radošo meklējumu ziņā bija opera “Luīze Millere” (pēc F. Šillera lugas “Mīla un viltus”, Kabale und Liebe). Tajā tika izmantota izsmalcinātāka orķestra valoda, izkoptāki, detalizētāki rečitatīvi, sevišķi attiecībā uz titulvaroni.

Kā augstāka līmeņa darbi 19. gs. 50. gadu sākumā tapa trīs operas: “Rigoleto” (pēc V. Igo lugas “Karalis uzjautrinās”, Le Roy s’amuse), “Trubadūrs” (pēc Antonio Garsijas Gutjerresa, Antonio García Gutiérrez, lugas “Trubadūrs”, El trovador) un “Traviata” (pēc Aleksandra Dimā dēla, Alexandre Dumasfils, romāna un lugas “Kamēliju dāma”, La dame aux camélias). Pēc šiem panākumiem, kas Dž. Verdi prasīja gan daudz laika un spēku, gan arī nepieciešamību izvirzīt vēl augstākus mērķus, komponists radošajā pārtraukumā dzīvoja un strādāja savā lauku īpašumā Santagatā. 

Pakāpeniski notika turpmākie mākslinieciskie meklējumi, kuros komponists saredzēja nepieciešamību radīt darbus jaunai publikai – gan gados, gan nākamajai paaudzei sociālās pieredzes un spēka ziņā. 1855. gadā tika uzvesta opera “Sicīliešu vesperes” Parīzē, “Simons Bokanegra”, “Aroldo”,  “Maskuballe”, “Likteņa vara” Pēterburgā. Ar operu “Dons Karloss” (pēc F. Šillera traģēdijas) tika sasniegts jauns līmenis un gūta plaša, starptautiska uzmanība. Būtiskas varas un sabiedrības attiecību sakarības spilgti izpaužas nākamajā operā “Aīda”. 

Turpmākajos gados Dž. Verdi veltīja daudz uzmanības savu darbu bagātīgajiem iestudējumiem, apceļojot gan metropoles, gan provinces. Radošajā ziņā iezīmējās vairākas instrumentālkompozīcijas, tostarp Stīgu kvartets miminorā (1873). Ļoti nozīmīgs sacerējums ir vērienīgais “Rekviēms” (1874) rakstnieka un dzejnieka Alesandro Mandzoni (Alessandro Francesco Tommaso Manzoni) piemiņai (komponists pats to diriģēja koncertos Milānā, Parīzē, Vīnē un Ķelnē). 

Kopš 1879. gada ar jaunā komponista un libretista Arrigo Boito (Arrigo Boito) palīdzību veidojās Dž. Verdi pirmspēdējās operas “Otello” iecere. Intensīvo radošo darbu bieži pārtrauca dažādu citu, jau esošo operu iestudējumu pārraudzība visā Itālijā un citur. 1887. gadā “Otello” pirmizrāde Milānā bija triumfāla. Pakāpeniski tika attīstīta vēl vienas Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas rosināta opera “Falstafs”.

Mūža nogalē Dž. Verdi daudz uzmanības veltīja filantropijai. Vistiešāk tas attiecās uz viņa iedibināto un sponsorēto mūziķu senioru patversmi Casa di Riposo per Musicisti, sauktu arī vienkārši par Verdi namu (Casa Verdi) Milānā. Pēdējā viņa dzīves desmitgadē mūžībā aizgāja vairāki tuvi draugi, arī dzīvesbiedre (1897); komponists jutās vientuļš un pamests. Dž. Verdi nomira 1901. gadā no insulta Milānā, viesnīcā Grand Hotel et de Milan. Dž. Verdi apbedīja privātā ceremonijā, kuras laikā grandiozs koris Arturo Toskanīni (Arturo Toscanini) vadībā dziedāja “Lido, doma, zelta spārniem” liela ļaužu pūļa (ap 300 000) klātbūtnē.

Agrīno Dž. Verdi operu libretistu vidū bija Temistokls Solēra (Temistocle Solera, pieci libreti, tostarp “Nabuko”). Drīz viņam pievienojas Frančesko Marija Pjave (Francesco Maria Piave, desmit libretu, tostarp “Makbets”, “Rigoleto”, “Traviata”). Nozīmīga bija arī sadarbība ar Salvadori Kammarāno (Salvadore Cammarano, četri libreti, tostarp “Trubadūrs”). Visradošākais un organiskākais kontakts Dž. Verdi izveidojas ar Arrigo Boito (viņš bija arī ražīgs kā komponists – operas “Mefistofelis” autors). Viņš ciešā sadarbībā ar Dž. Verdi veidoja “Simona Bokanegras” jaunu libretu (1881) un abas pēdējās operas “Otello” un “Falstafs”. Operas “Aīda” libretists ir Antonio Gislanconi (Antonio Ghislanzoni), ievērojams literāts.

Savā mūzikā Dž. Verdi bija autodidakts. Jaunības daiļradē bija vērojamas ietekmes no Vinčenco Bellīni (Vincenzo Bellini) un īpaši Gaetāno Doniceti (Gaetano Donizetti) melodikas, tomēr komponists ātri izveidoja savu operas izteiksmi un valodu.

Vairākumā operu komponists īpaši rūpējas par muzikālās darbības raitumu. Vietās, kur nav tiešas darbības (atmiņas, vēstījumi, pārdomas), komponists ienes spriedzi un augstu tonusu ar metroritma līdzekļiem. Plašās masu ainās (“Donā Karlosā”, “Aīdā” un citur) mūzika nereti veido patstāvīgu dramaturģiju ar iespaidīgiem kontrastiem un slēptu vai atklātu reprizitāti, noapaļojumu – allaž atjauninātu, dinamizētu; arī šajos un  līdzīgos gadījumos ietekmīgs ir vitāls, darbīgs metroritms; būtiski, ka komponists plaši izmanto joprojām moderno, laikmetisko valšveidību. Piemēram, operā “Traviata” šādas valša alūzijas vai pat tiešs dejiskums ir no tās sākuma līdz beigām.

Diezgan plaši Dž. Verdi operās ir izmantots vienlaicīgs kontrasts, kad darbības personas vai to grupas krasi atšķiras mūzikas materiāla tiešā sadurē vai burtiski ir vienlaikus (piemēram, kvartets no operas “Rigoleto” 3. cēliena). Vadmotīvi un vadtēmas (melodiski plašāk izvērstas intonatīvi iezīmīgas meloritmiskas frāzes) operās gan veicina labāku uztveramību, gan intonatīvi piesātina mūzikas materiālu. Itāļu mūzikas praksē vadmotīvu princips un mehānisms ir pazīstams jau gadu desmitiem. Līdzīgs ir no dramatiskā teātra pārņemtais intonatīvi arhitektoniskās arkas paņēmiens (piemēram, poētiskā, piesātinātā instrumentālā mīlas tēma no operas “Otello” 1. cēliena beigās un pēc sižeta atrisinājuma operas noslēgumā).

“Oberto, grāfs Bonifačo” (Oberto, 1839), “Valdnieks uz dienu” (Un giorno di regno, 1840), “Nabuko” (Nabucco, oriģinālais nosaukums “Nebukadnecars” Nabucodonosor, 1842), “Lombardieši pirmajā Krusta karā” (I Lombardi alla prima crociata, 1843), “Ernani” (Ernani, 1844), “Divi Foskari” (I due Foscari, 1844), “Žanna d’Arka” (Giovanna d’Arco, 1845), “Aldzīra” (Alzira, 1845), “Atilla” (Attila, 1846), “Makbets” (Macbeth, 1847), “Laupītāji” (I masnadieri, 1847), “Jeruzaleme” (Jérusalem, 1847, operas “Lombardieši”, 1843, jauna redakcija), “Korsārs” (Il corsaro, 1848), “Lenjāno kauja” (La battaglia di Legnano, 1849), “Luīze Millere” (Luisa Miller, 1849), “Stifelio” (Stiffelio, 1850), “Rigoleto” (Rigoletto, 1851), “Trubadūrs” (Il trovatore, 1853), “Traviata” (La traviata, 1853), “Sicīliešu vesperes” (Les vêpres siciliennes, 1855), “Simons Bokanegra” (Simon Boccanegra, 1857), “Aroldo” (Aroldo, 1857, operas “Stifelio”, 1850, jauna redakcija), “Maskuballe” (Un ballo in maschera, 1859), “Likteņa vara” (La forza del destino, 1862), “Dons Karloss” (Don Carlos, 1867), “Aīda” (Aida, 1871), “Otello” (Otello, 1887), “Falstafs” (Falstaff, 1893).

Dž. Verdi savas daiļrades ļoti apjomīgajā evolūcijā (1839–1893, mūzikas vēsturē visplašākā daiļrades hronoloģiskā aptvere) ievērojami atdzīvināja operas mākslu kā sabiedriski aktīvu un aktivizējošu fenomenu. Viņa operās tika izvirzītas asas sociālas problēmas (piemēram, sabiedrības noslāņošanās, kara nespēja atrisināt samilzušos sociālos mezglus, varas un ētikas sadursme). Ļoti svarīga bija arī personības brīvības tēma, ikviena cilvēka nozīmības un vērtības motīvi. Daudzas gan vokālas, gan orķestrālas operu melodijas plaši ieviesās ikdienas praksē, kļuva par sava veida propagandas līdzekli.

Dž. Verdi iedeva operai kā mūzikas žanram stiprus un skaidrus orientierus. Viņam izdevās šai aristokrātiskajai mākslai piešķirt demokrātisku aspektu, orientāciju uz visplašāko auditoriju. Tas notika, vienlaikus sagatavojot jaunā, topošā verisma stilistiku – kompaktā, dinamiskā un nospriegotā mūzikas un skatuves valodā. To nevarētu sasniegt bez izcilām melodiķa dotībām, kas bija uz palika viņa operstila galvenais ierocis.

Dž. Verdi devums operas mākslā aizvien ir aktuāls 21. gs. un tiek iestudēts visā pasaulē uz operteātru skatuvēm. Pēc datubāzes Operabase datiem (2023) komponista operas ir visvairāk iestudētie darbi pasaulē (kopumā 78 325 uzskaitītas izrādes, 17 215 iestudējumi). Vispopulārākā ir “Traviata”; pirmajā divdesmitniekā ir arī “Rigoleto”, “Aīda”, “Nabuko” un “Trubadūrs”.

Dž. Verdi piemiņas saglabāšanai ir arī daudz muzeju un citu memoriālu vietu: Itālijā, komponista dzimšanas namā Ronkolē (Casa natale del Maestro a Roncole), Bareci muzejs Buseto (Il museo di Casa Barezzi Busseto), Nacionālais Džuzepes Verdi muzejs cietoksnī pie Buseto pilsētas mūra (Il museo nazionale Giuseppe Verdi di Villa Pallavicino alle porte della città), Verdi villa Santagatā (Villa Verdi a Sant’Agata), muzejs Verdi namā Milānā (Il museo di Casa Verdi).

Dž. Verdi dzīve ir vairākkārt atainota kino mākslā. Pirmā bija Džuzepes de Liguoro (Giuseppe De Liguoro) mēmā spēlfilma “Džuzepe Verdi savā dzīvē un slavā” (Giuseppe Verdi nella vita e nella gloria, 1913). Nākamā bija Karmines Gallones (Carmine Gallone) biogrāfiskā spēlfilma “Džuzepe Verdi” (Giuseppe Verdi, 1938). Ar tādu nosaukumu tapa režisora Rafaello Mataraco (Raffaello Matarazzo) darbs (1953). 1963. gadā parādījās Mario Ferrero (Mario Ferrero) televīzijas seriāls “Džuzepes Verdi dzīve” (Vita di Giuseppe Verdi); 1982. gadā – Renato Kastellani (Renato Castellani) televīzijas seriāls “Verdi” (Verdi). Verdi nams noteica  1984. gadā uzņemtās Daniela Šmida (Daniel Schmid) dokumentālās filmas “Toskas skūpsts” (Il bacio di Tosca) atmosfēru. 2000. gadā tapa Frančesko Barilli (Francesco Barilli) dokumentālā filma “Džuzepe Verdi” (Giuseppe Verdi).

Komponista dzīves un darbu motīvi bieži parādās arī citos mākslas veidos. Lorenco Ferrero (Lorenzo Ferrero) operā “Risordžmento!” (Risorgimento!, 2011) Dž. Verdi ir viens no operas tēliem. Komponistam ir veltīti divi ievērojami literāri daiļdarbi: Franca Verfela (Franz Werfel) “Verdi. Operas romāns”  (Verdi. Roman der Oper, 1924) un Pētera Hertlinga (Peter Härtling) darbs “Verdi. Romāns deviņās fantāzijās” (Verdi. Ein Roman in neun Fantasien,  2015).

Komponistam ir veltīti daudzi pieminekļi, piemēram, liels memoriāls ansamblis Parmā, skulptūras Buseto, Milānā, Triestē, Venēcijā, Palermo. Ievērojams memoriāls ansamblis atrodas Manhetenā, Ņujorkā: komponista apjomīga marmora figūra pilnā augumā un tās pakājē četras dabiska lieluma marmora skulptūras ar tēliem no Dž. Verdi operām (tēlnieks Paskvāle  Čivileti, Pasquale Civiletti). Līdzīgs piemineklis ir Sanfrancisko – monumentāls komponista bronzas krūšutēls un vairāki alegoriski tēli pakājē (tēlnieks Oracio Kostante Grosoni, Orazio Costante Grossoni). Itālijā trīs konservatorijas ir nosauktas komponista vārdā (Milānā, Turīnā, Komo), kā arī vairāk nekā 20 operteātri.  Plaši pazīstams ir Džovanni Boldīni (Giovanni Boldini, 1886) gleznotais komponista portrets eļļā; ir daudz fotoattēlu. Komponista vārdā nosaukts krāteris “Verdi” uz Merkura (1979) un asteroīds 3975 (1982). Antarktīdā Aleksandra I salas Bēthovena pussalā ir Verdi līcis.