Pirmie šo vietu izmantoja ziemeļbriežu mednieki paleolīta baigās, par ko liecināja atrastie krama rīki, kas bija līdzīgi plašāk pētītās vēlā paleolīta Salaspils Laukskolas apmetnes atradumiem.
Otrreiz cilvēki šajā vietā atgriezās bronzas laikmeta beigās un iekārtoja paugurā apbedīšanas vietu. Tā pieskaitāma līdzenajiem kapulaukiem, kur mirušie tika apbedīti zemē izraktās 0,7–1 m dziļās bedrēs, izveidojot tajās akmeņu konstrukcijas – akmeņu sakrāvumus, šķirstus un tamlīdzīgus veidojumus. V. Ģinters izpētīja sešus skeletkapus (1.–6. kaps) un septiņus ugunskapus (A–G kaps), bet I. Zagorska vienu skeletkapu (7. kaps) un četrus ugunskapus (H–K kaps); kapulaukā pavisam izpētīti 18 kapi. Skeletapbedījumos atklāja no uz šķautnes liktiem plienakmeņiem un laukakmeņiem izveidotus šķirstus, kurus sedza vairāk vai mazāk blīvs akmeņu segums. 7. kapā apbedītā bērna kaulu radioaktīvā oglekļa (14C) analīze norādīja laiku 795.–595. gads p. m. ē. Apbedījumos kapu inventāru neatklāja, vienīgi 2. kapā atrada dzelzs plāksnīti. Ugunskapi atklājās kā kalcinētu kaulu kaudzītes, kuras vai nu ietvēra akmeņu iežogojums, vai arī kauliem virsū bija salikti viens vai vairāki akmeņi. Arī ugunskapi bija bez kapu inventāra. Četras radioaktīvā oglekļa analīzes norādīja laika intervālu 790.–430. gads p. m. ē., tātad kapulauks izmantots vēlā bronzas laikmeta otrajā pusē un senākā dzelzs laikmeta sākumā. Kapu tuvumā atklājās ogļaini plankumi, arī kāds no akmeņiem sakrauts pavards, liecinot par ugunsrituāliem. Kapu rajonā atrada arī trauku lauskas ar švīkātu virsmu. Līdzīgi līdzenie kapulauki ar vai bez akmeņu konstrukcijām, ugunskapiem un skeletkapiem zināmi vēl vairākās vietās Zemgalē. Pie Daugavas tādi ir: pilnībā izpētītais Doles Ķivutkalns un Raganukalns pie Jēkabpils.
Nākamie, kas izmantoja pauguru kā apbedīšanas vietu, bija zemgaļi. Vidējā dzelzs laikmetā šajā vietā tika ierīkots līdzenais kapulauks, kas daļēji pārklāja iepriekšējā perioda kapulauku un turpinājās tālāk uz dienvidiem. V. Ģinters izpētīja 22, bet M. Atgāzis divus 5.–7. gs. zemgaļu apbedījumus. Spriežot pēc agrāk muzejos nonākušajām senlietām, kapulauks aizņēmis plašu teritoriju gan uz dienvidiem, gan rietumiem no paugura un ticis izmantots līdz 13. gs.