No 20. gs. līdz mūsdienām Su Ši tiek atzīts par vismodernāko no klasiskās ķīniešu lirikas laikmeta pārstāvjiem.
No 20. gs. līdz mūsdienām Su Ši tiek atzīts par vismodernāko no klasiskās ķīniešu lirikas laikmeta pārstāvjiem.
Su Ši bija viena no izcilākajām Ķīnas klasiskās literatūras un kultūras vēstures personībām. Viņš tiek saistīts ne vien ar Ķīnas vēstures posmu, kuru franču sinologs Žaks Žernē (Jacques Gernet) raksturoja kā Ķīnas renesansi (la renaissance chinoise), bet arī ar ētisku un estētisku vērtību integrāciju, kas 20. un 21. gs. Ķīnā bieži vien parādās kā Austrumāzijas civilizācijas universālisma piemērs. Su Ši bija pirmais imperiālās Ķīnas intelektuālis, ar kuru Rietumu sabiedrība tika plašāk iepazīstināta, kad 1947. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV) dzīvojošais emigrantu rakstnieks Liņs Jutans (林語堂, Lin Yutang) publicēja Su Ši veltīto grāmatu “Dzīvespriecīgais dižgars. Su Dunpo mūžs un laiki” (The Gay Genius. Life and Times of Su Tungpo). Ja salīdzina asās politiskās cīņas, kas notika 11. gs., ar tām, kas pastāvēja 20. gs., un nemitīgo krīzes sajūtu, kas veicināja gan šim laikmetam raksturīgo skepticismu, gan intelektuālo atvērtību, Liņs Jutans ataino Su Ši kā liberāli konservatīvu dzīves baudītāju pretstatā radikāli domājošajiem to laiku šķietamajiem revolucionāriem, piemēram, Vanu Aņši (王安石, Wang Anshi), kurš askētiski noliedza pasaules bezmērķīgo pievilcību un labumu.
Su Ši, tāpat kā daudzi imperiālās Ķīnas intelektuāļi, izcēlās kā populārs, ārkārtīgi daudzpusīgs un inovatīvs sava laikmeta dzejnieks. No karjeras paša sākuma dzeja viņam bija gan komunikācijas un pašizpausmes forma, gan rīks pasaules un likteņa apzināšanai. Viņš ne tikai brīvi un viegli orientējās klasiskās ķīniešu lirikas apakšžanros, bet arī radoši un individuāli paplašināja, reizēm arī provokatīvi pārkāpa formālās un stilistiskās robežas dažādu apakšžanru starpā, tādā veidā piesaistot laikabiedru interesi un izsaucot asu kritiku. Dzejnieka Su Ši radošajā brīvībā atspoguļojas viņa laikmeta transformācijas dinamika, salīdzinoši augstā ģeogrāfiskā un sociālā mobilitāte, kā arī liriskās subjektivitātes progresīvā atbrīvošanās no galma kā idejiskā pasaules centra. Su Ši dzejai piemīt filozofiska neatkarība, kuras pamats ir individuālais cilvēks, tā pasaules pieredze, ciešanas un brīvā griba, kas ļauj uzņemties atbildību par likteni. Su Ši pasaules uztverē satiekas konfūcisma ētika, budisma transcendence un daoisma uzticība dabai. Tieši daoisms visdziļāk ietekmēja dzejnieka uzskatus par valodas un estētikas likumsakarībām. Daoismā dabu neuztver kā ārējo ķermeņu savstarpējās atkarības tīklu (fiziskā pasaule), bet kā pilnīgi autonomu esību jeb dzižaņ (自然, ziran). Saskaņā ar to Su Ši literāro valodu (un arī glezniecības un kaligrāfijas jeb šu fa (書法, shu fa) stila ideālu) salīdzina ar “peldošiem mākoņiem un tekošu ūdeni”, kuru formas ir dinamiskas, bet cilvēkam patiesībā sasniedzamas tikai brīdī, kad tās “nevar neapstāties” (不能不止, bu nen bu dži).
Su Ši, kurš bija gan dzejnieks, gan kaligrāfijas speciālists, gan izcils monohromās glezniecības amatieris, izkopa lirisku individuālismu. Tas izdevās, pateicoties viņa spējai pārvarēt dziļus personīgus pārdzīvojumus un pieņemot cilvēka eksistenciālās ciešanas ar ironisku humoru.
Arī prozā Su Ši ir nenoliedzama autoritāte Ķīnas literatūras vēsturē, ieņemot vietu starp 11. gs. senlaiku stila jeb gu veņ (古文, gu wen) prozas meistariem. Viņš sacerēja īsus prozas tekstus visa mūža garumā. Senlaiku stils būtībā bija vēlīnās Tan (唐朝, Táng Cháo) un Sun dinastiju literātu prozas inovācija. Tā atsaucās uz senlaiku jeb pirmsimpērijas ēras literāro klasiķu (10. gs.–3. gs. p. m. ē.) šķietamo vienkāršību. Salīdzinājumā ar vēlāko impēriju galma kultūras pieklājības un izsmalcinātības noteikumiem senlaiku teksti jau kopš 10. gs. šķita gan diži, gan neveikli – džuo (拙, zhuo). Tāpēc vārda “neveikli” nozīme literatūrvēsturē mainījās, lai, tieši otrādi, apzīmētu veiklāku (proti, tiešāku un spēcīgāku) literāro valodu. Tā attaisnoja savu gandrīz neslēpto subjektivitāti, atsaucoties uz neaizskaramās literārās senatnes dižgaru citātiem un viņu stila radošo imitāciju. Su Ši piederēja pie tiem 11. gs. autoriem, kuri visprātīgāk izmantoja mākslīgi izveidoto daudznozīmību starp literārās valodas eleganci un individuālo autora stilu, lai izpaustu savu bagāto pieredzi un pretrunīgumu pasaules izjūtā.
Su Ši nozīmīgie prozas darbi tiek dalīti četros apakšžanros:
11. gs. bija izšķirošs posms Ziemeļu Sun dinastijas un Austrumāzijas vēsturē. Pēc Tan dinastijas sabrukuma 10. gs. sākumā būtiski pieauga ziemeļrietumu un ziemeļu tautu (tanguti, mongoļi) un dinastiju (西夏, Sji Sjia jeb Xi Xia, 遼, Ljao jeb Liao) politiskā vara. Sun dinastija vienlaikus izveidoja jaunu impēriju, kas balstījās uz centralizētu pārvaldes sistēmu. Jaunā veida ierēdniecība ātri vien ietekmēja sociālo mobilitāti ekonomikas un zinātņu uzplaukuma, kā arī tehnoloģisko inovāciju laikmetā.
Su Ši piedzima mūsdienu Sičuaņas provinces reģiona tirgotāju ģimenē. Viņa tēvs Su Sjuņs (蘇洵, Su Xun) bija salaulāts ar budistu klostera pārvaldnieka meitu un vairākus gadus kopā ar sievu baudīja vietējās sabiedrības izklaidīgo dzīvi. Tikai pēc mātes nāves Su Ši nopietni pievērsās literārajām studijām, lai sagatavotos centralizētajiem eksāmeniem galvaspilsētā Bieņā (tagad Kaifena). Imperiālajā Ķīnā karjeras ceļš no vienkāršās tautas, kurai pieskaitīja zemnieku, tirgotāju un amatnieku ģimenes, līdz valsts augstākajai ierēdniecībai prasīja ilggadējas mācības un izcilas literārās zināšanas un prasmes, bet veiksmīgajiem eksāmenu kandidātiem bija ievērojamas papildu iespējas nodrošināt ģimenes ilgstošu labklājību un palielināt tās ietekmi vietējā un galvaspilsētas smalkajā sabiedrībā. Mācības prasīja ne vien pašaizliedzīgu atdevi literārajai praksei, bet arī ievērojamas mūža daļas upurēšanu. Su Ši tēvs Su Sjuņs sāka mācīties 1033. gadā, bet 10 gadus vēlāk, pašam turpinot literārās mākslas padziļinātu apguvi, sāka izglītot arī abus dēlus: Su Ši un Su Dže (蘇轍, Su Zhe). Tēva apņēmību pilnveidot ne tikai savu, bet arī dēlu intelektuālās personības un veltīt tās imperatora vajadzībām demonstrē abu dēlu personvārdi: ķīnzīmes apzīmē imperatora rata margas (Ši) un imperatora rata trasi (Dže), proti, abu dēlu un tēva apņēmību kalpot par imperatora rīkiem.
1057. gadā Su Ši kopā ar tēvu un jaunāko brāli Su Dže devās ceļojumā no Meidžou pa Jandzi upi galvaspilsētas virzienā. Gaidīdami rudens eksāmenu sezonu galvaspilsētā, abi brāļi par iesūtītajiem literārajiem darbiem saņēma atzinību no Oujana Sjiu (歐陽修, Ouyang Xiu), kurš tajā laikā bija viens no ietekmīgākajiem politiķiem. Oujans Sjiu, kurš jau iepriekš novērtēja tēva Su Sjuņa literāro prasmi, ieņēma vietu Imperiālās akadēmijas (翰林, han lin) eksāmenu komisijā. Viņa atbalsts un dziļā intelektuālā interese pozitīvi ietekmēja tēva un brāļu izcilos eksāmenu rezultātus. Vecākais valstsvīrs un senlaiku stila vadonis Oujans Sjiu, ņemot vērā Sun impērijas arvien saasinātāko ekonomisko un militāro krīzi, iestājās par iedarbīgām reformām valsts pārvaldes un ierēdniecības rekrutēšanas sistēmās. Viņš gan tēvā, gan abos brāļos saskatīja spēcīgus sabiedrotos politiskajā cīņā. “Su dzimtas tēva un dēlu triādes” (蘇氏三父子, Su ši saņ fu dzi) izcilā veiksme 1057. gada augstākā valsts dienesta kvalifikācijas eksāmenos vispirms kļuva par galvaspilsētas sensāciju, bet pēc tam par vienu no populārākājām senās Ķīnas literārajām anekdotēm.
Izglītoto cilvēku vidū izplatītā nemitīgā krīzes sajūta saskārās ar jaunā laikmeta lepnumu un pašpārliecību. Tomēr vienlaikus ar centrālās valsts iekšpolitisko nozīmi un prestižu pieauga arī nepieciešamība reformēt fiskālo sistēmu. Kopš ierēdņa karjeras sākuma 1061. gadā, pateicoties literārajam talantam, Su Ši ātri ieguva reputāciju kā Oujana Sjiu reformu frakcijas atbalstītājs. 1070. gadā imperators Šeņcuns valsts kanclera amatā iecēla par Su Ši piecpadsmit gadus vecāko Vanu Aņši – dziļi un radikāli domājošo valstsvīru, kuram tika uzdots atrast izeju no valsts budžeta krīzes.
Pēc Oujana Sjiu nāves krīze padziļinājās un Su Ši, kurš tajā laikā bija vicegubernators Handžou, pievienojās ierēdņiem, kuri kritizēja valdību un bija skeptiski pret radikālām reformām. Vanu Aņši politiskā nostāja bija pazīstama kā sjiņ fa jeb jaunā metode (新法, xin fa). Tā atsvešināja daudzus, kuri ticēja: ne jau valsts pati par sevi, bet reģionālās elites un to morālā autoritāte spēj apvienot impēriju, lai atrastu iespējas ilgtspējīgai problēmu risināšanai. Šeņcuna valdība reformēja arī valsts dienesta kvalifikācijas eksāmenus, liekot mainīt to saturu par labu klasisko rakstu izskaidrošanai jeb džjin ji (經義, jing yi) un politikas izskaidrošanai jeb luņ ci (論刺, lun ci). Tādā veidā tika mazināts literārās mākslas, proti, dzejas, īpatsvars eksāmenos. Faktiski tas nozīmēja, ka no ierēdņa galvenokārt tika sagaidītas izpildītāja kvalitātes, mazāk – spēja subjektīvi spriest, konsultēt un pārliecināt. Prestižais ierēdņa statuss arvien vairāk pieprasīja funkcionārus un arvien mazāk nodrošināja un veicināja patriarhālās ierēdniecības autoritāti. Tas nostiprināja Su Ši atbalstītās opozīcijas spēkus pārvaldes hierarhijā.
11. gs. 70. gadi Su Ši dzīvē bija piedzīvojumu bagāti. Ieņemot galvenokārt vidēja līmeņa amatus vairākās provincēs, Su Ši beidzot ieguva labu reputāciju kā uzmanīgs vietējo ieražu un cilvēku dzīves apstākļu novērotājs un lietpratīgs centrālās pārvaldes darbības veicinātājs. Izveidojot plašu saziņas tīklu, dzejnieks varēja paļauties uz literāro talantu. Tas viņam ļāva izmantot poētiskās valodas bagātību un daudznozīmību, paplašinot laikmeta notikumu uztveri. Šajā posmā Su Ši dzeja stilistiski savienoja radošo atvērtību un ikdienas pārsteidzošos notikumus ar ironisku pašapceri un filozofisku gara neatkarību. Sun dinastijas dzejas pētnieks 20. gs. – japānis Jošikava Kodžiro (吉川 幸次郎, Yoshikawa Kōjirō) – pauda: katrs jauns poētiskais atklājums, lai cik niecīgs arī šķistu tā iemesls, Su Ši dzejā pārvērtās lielajā vīzijā.
Pēc Vanu Aņši atkāpšanās no kanclera amata 1076. gadā jaunās metodes piekritēji turpināja dominēt valdībā, taču vienlaikus pieauga bažas, ka augošā opozīcija varētu ietekmēt imperatoru. 1079. gadā, būdams Hudžou gubernators, Su Ši tika apcietināts un nogādāts imperiālā cenzorāta pratināšanas cietumā galvaspilsētā Bieņā. Atsaucoties uz leģendu par vārnām, kas ligzdoja kokos Haņ dinastijas (漢朝, Han chao) cenzorāta pagalmā, to devēja par “vārnu terasi”. Cenzoriem bija mērķis, kuru līdz mūsdienām Ķīnas politiskajā kultūrā leģitimizē tās varas pragmatisms un kuram atbilst sakāmvārds “nokaut vistu, lai iebiedētu pērtiķi”. Galveno apsūdzību, kuras nozieguma sastāvs Sun likumos bija “imperatora karietes denunciācija”, proti, imperatora politiskās neaizskaramības pārkāpšana, cenzori pamatoja, atsaucoties uz iepriekš apkopoto dzejoļu un prozas izlasi un vairākus mēnešus pratinot autoru par atsevišķu rindiņu patieso nozīmi. Lieta Ķīnas politikas un literatūras vēsturē tika dēvēta kā pirmā tiesvedība, kas tika pamatota ar literāru darbu interpretāciju, nevis vērtēta pēc būtības. Amerikāņu sinologa Čārlza Hartmana (Charles Hartman) skatījumā cenzoru apkopotā dzejas un prozas izlase un nopratināšanas pieraksti ir svarīgi vēsturiski dokumenti, kas ļauj izpētīt ciešu literārā un politiskās kultūras un valodas saikni kā vienu no Ķīnas intelektuālās kultūras tradīcijām.
Su Ši atzina par vainīgu un piesprieda nāves sodu, bet imperatores iebildums sekmēja soda mēra samazināšanu. Plaši pazīstamo literātu 1080. gada pavasarī aizsūtīja uz attālo novadu Huandžou (tagad Hubei provinces teritorijā pie Jandzi upes), kur viņš pavadīja turpmākos sešus gadus, saglabājot formālu amatu bez pienākumiem un bez algas. Šajā laika posmā dzejnieks pieņēma pseidonīmu, kas norāda uz trimdā pārdzīvoto, – Su Dunpo jeb Su no “Austrumu nogāzes” (東坡, dongpo). Tas atainoja toreizējos trūcīgās dzīves apstākļus. Dzejnieka paštēlam kāda “akmeņaina nogāze”, kas atradās Austrumos no dzīvojamās mājas, kļuva par vienīgo ienākumu avotu. Pirmās trimdas laikā tapa daži no dzejnieka slavenākajiem un neparastākajiem darbiem, piemēram, “Lielā upe tek uz Austrumiem” (大江東去, Da jiang dong qu), “Sarkanās klinšu sienas priekšējā rapsodija” (赤壁前賦, Chi bi qian fu) un “Sarkanās klinšu sienas pēcākā rapsodija” (赤壁後賦, Chi bi hou fu). Līdz mūsdienām autora rokrakstā saglabājušās abas poētiskās pašapceres ar kopējo nosaukumu “Auksto ēdienu svētku kaligrāfija” (寒食帖, Han shi tie). Dziļā netaisnības sajūta un nomāktība par politiskās karjeras neveiksmi neļāva Su Ši noklusēt pārdzīvojumus. Apzinādamies viņa literārajam darbam joprojām draudošo cenzūru, Su Ši pievērsās dzejas žanram, kas tika uzskatīts par samērā necienīgu, bet tautā bija iecienīts, proti, populāru autoru sižetu un vārdu izvēli Su Ši apvienoja ar pazīstamām melodijām. Liriskais žanrs (詞, ci) kā politiski sensitīvu komentāru vai kritikas izpausmes veids līdz šim nekādu publisku uzmanību nebija izpelnījies. Lauzdams literārās konvencijas, Su Ši sāka rakstīt ci jeb “dziesmas”, nepievēršot īpašu uzmanību mūzikai, bet saglabājot tikai šai formai raksturīgo pantmēru. Tas ļāva autoram saviem vārdiem un izteicieniem piešķirt nesalīdzināmu pašizpausmes spēku. Tieši par šo inovāciju dzejnieks saņēma gan entuziastiskas atsauksmes, gan asu laikabiedru kritiku, piemēram, no laikmeta ci žanra autoritātes – dzejnieces Li Cjindžao (李清照, Li Qingzhao).
Huandžou trimdas trešajā gadā tapušo ši žanra (詩, shi) dzejoļu pāri “Auksto ēdienu svētku kaligrāfija” un tā kaligrāfisko izpildījumu mūsdienu Taivānas kultūrkritiķis Dzjan Sjuņs (蔣勳, Chiang Hsün) atzīst par apliecinājumu Su Ši radošās brīvības izdzīvošanas spējai, kas rodama tiešā reakcijā uz eksistenciālo bezizeju, paļaujoties uz valodu pat tur, kur tās funkcijas vairs nepastāv:
(闇中倫負去, aņ džun luņ fu cjui
夜半真有力, je baņ džeņ jou li).
“Šajā tumsā piederīgo vairs nav
Pusnaktī rodas mans patiesais spēks.”
(Autora atdzejojums)
1085. gadā imperators Šeņcuns, vēl būdams jauns, negaidīti nomira. Viņa nepilngadīgais dēls tika kronēts kā imperators Džecuns (哲宗, Zhezong). Tomēr šo vietu uz laiku pārņēma viņa vecāmāte – imperatore Gao (高, Gao) –, kura nākamos astoņus gadus politiski atbalstīja konservatīvo ierēdņu frakciju. To ilgus gadus no trimdas vadīja historiogrāfs Sima Guans (司馬光, Sima Guang), kuram tagad tika uzticēta jaunas centrālās valdības un impērijas pārvaldes veidošana. Su Ši un viņa jaunākais brālis atgriezās ierēdniecībā. 1086. gadā Vanu Aņši, ar kuru Su Ši, neskatoties uz politiskās konkurences sekmētajiem pārdzīvojumiem, bija uzturējis draudzīgas attiecības, nomira. Kad īsi pēc tam mūžībā aizgāja arī Sima Guans, imperatore izvēlējās brāļus Su par viņas valdības galvenajiem pārstāvjiem, jo, pateicoties literārajiem darbiem, kas apliecināja morālu nelokāmību pat politiskajās represijās, viņu autoritāte konservatīvajā frakcijā nebija noliedzama.
Nākamo deviņu gadu laikā līdz pat imperatores nāvei Su Ši tomēr deva priekšroku amatiem provinču pārvaldēs, kur varēja izvairīties no galma intrigām. Literārie darbi šajā periodā liecina par esamības uztveri kā ceļojumu, piemēram, “Mazā māja kā zvejnieku laiva” (小屋如漁舟, sjiao vu žu ju džou). No vienas puses, tajos atspoguļojās dzīves filozofija, kas atgādina modernā eksistenciālisma brīvības un nenoteiktības pamatnoskaņu, no otras puses, tie atainoja to, kā dzejnieks Su Ši atgriezās sabiedrībā un pakļāvās tās ieradumiem. Lielākā daļa dzejoļu tad tika sacerēti, atsaucoties uz sabiedriskām aktualitātēm, piemēram, tosti jeb čou (酬, chou), atbildes uz cita autora dzejoli, komentārs, pārņemot tā atskaņu shēmu, jeb ci juņ (次韻, ci yun), kolektīva dzejoļu sacerēšana jeb lieņ dzjui (聯句, lian ju) u. c. Komentāri, kas kritizē oficiālo politiku, tajos vairs nav sastopami. Kopā ar dzejnieku, politisko līdzgaitnieku un draugu Huan Tindzjaņu (黃庭堅, Huang Tingjian) Su Ši sacerēja daudzus dzejoļus, kas apraksta gleznas. Tomēr abi autori piešķīra jau iepriekš pazīstamajiem sižetiem tik lielu autonomiju, ka šie teksti līdz mūsdienām šķiet pilnvērtīgi, – par spīti tam, ka aprakstītās gleznas sen vairs neeksistē.
Kad 1094. gadā Džecuns pārņēma imperatora pilnvaras, viņš valdībā atsauca jaunās metodes veicinātājus – reformu partijas pārstāvjus. Ne tikai Su Ši, bet simtiem konservatīvās frakcijas piekritēju atkal nācās samierināties ar zemu oficiālo statusu ārpus politiskās ietekmes sfēras. Ikdienas gaitās bija jāsvārstās starp aizņemtību ar sīkiem pārvaldnieciskiem pienākumiem un personīgo cīņu par izdzīvošanu (jo zema ranga ierēdnis saņēma nepietiekamu valsts stipendiju un bija spiests nodrošināt iztiku, pieņemot kukuļus). Tā kā imperatora galmā notika cīņa par varu, dzejnieks vēl divas reizes tika izsūtīts trimdā arvien tālāk uz dienvidiem – 1095. gadā uz Huidžou, mūsdienu Guandunas provinces teritoriju, bet 90. gadu beigās – uz Hainaņas salu, kas tolaik bija impērijas attālākais priekšpostenis (1137. gadā izdotās oficiālās impērijas zemes kartēs sala vēl nebija atzīmēta). Su Ši nepārtrauca rakstīt dzeju. Viņš saglabāja stila tendences, proti, zinātkāri par pasauli un nelokāmo gribu dzīvē meklēt un apjēgt taisnīgumu, kuru tad glābt dzejā. Šai vajadzībai pretī nāca laikmeta intelektuālā tieksme pēc senāku laikmetu dižgaru atklāsmēm un viņu darbu interpretācijas, kas balstītos uz filoloģiskiem pētījumiem un kritisko asprātīgumu. Su Ši savas simpātijas pret dzejnieku Tao Juaņminu (陶淵明, Tao Yuanming), kurš kultivēja individuālās brīvības jēgu, bija atklājis jau dzīves posmā, kurā viņš pats savos darbos mācījās izvairīties no politiskiem komentāriem. Taču Tao Juaņminu, kurš jau vairākus gadsimtus iepriekš, attālināts no sava laikmeta dzejas stila, bija izgudrojis pārsteidzoši vienkāršu poētisko valodu savai individuālajai dzīves filozofijai, tradicionāli uzskatīja par netipisku literārās elites pārstāvi. Su Ši savā dzejā tik dziļi un smalkjūtīgi iejutās Tao Juaņmina literārajā personībā, ka turpmāk arvien lielākam skaitam lasītāju tā sāka likties drīzāk kā paraugs vai personības ideāls intelektuāļiem, kuri piedzīvoja laikmeta satricinājumus un domāja neatkarīgi. Pēdējās divās mūža desmitgadēs Su Ši poētiskajā daiļradē līdztekus citiem tekstiem tapa vairāki dzejoļu korpusi (kopumā 109 dzejoļi), kas gan nosaukumos, gan atskaņu shēmās cieši atsaucās uz konkrētiem Tao Juaņmina darbiem. Tie ir pazīstami kā “Dunpo” jeb “Austrumu nogāzes dzejoļi, atsaucoties uz Tao” (東坡和陶詩, Dongpo he Tao shi).
1100. gadā saistībā ar kārtējo valdības maiņu Su Ši atļāva atgriezties no trimdas, lai dotos uz jauno amata vietu Čendu pilsētā. Tā atradās mūsdienu Sičuaņas provincē, netālu no brāļu Su dzimtenes Meidžou. Dzimteni brāļi nebija redzējuši kopš tēva naves 1066. gadā. Taču dzejnieks ceļā uz Čendu pilsētu nomira no pēkšņas slimības. Pavasarī, šķērsojot jūras plašumu starp Hainaņu un Dienvidķīnas krastu, Su Ši sacerēja vienu no pēdējiem dzejoļiem, kas ieskicēja maģisku jūras nakts ainavu. Tās liriskais centrs atrodas ne tikai starp skaidrajām debesīm un tās atspoguļojošo tumšās jūras virsmu, bet arī starp tikko pamesto Hainaņas salu un iekšēji jau sen pazaudēto, bet nu atkal it kā tuvojošos dzimteni. Satverdams visu pieredzēto mūžu vienā vīzijā, dzejolis lakoniski vēsta, ka “visi nāves draudi dienvidu tuksnesī mani vairs nenokaitināja, jo šī ceļojuma neizsakāmie brīnumi vainago visu manu mūžu” (九死南荒吾不恨, 茲遊奇絕冠平生, dzju si naņ huan vu bu heņ, ci jou cji dzjue guaņ pin šen – autora atdzejojums).
Svarīgi uzsvērt, ka Su Ši radošā personība ieņem nozīmīgu pozīciju 1800 gadu garajā Ķīnas lirikas vēsturē starp antīkās impērijas galma kultūras norietu (Tao Juaņmins) un 20. gs. modernismu. Kā izteicās Liņs Jutans, šis process atjaunoja sen aizēnotās ķīniešu literatūras estētiskās un filozofiskās tradīcijas. To centrā cilvēks top brīvs un sava laikmeta apstākļos autonomi rīkojas un domā. Su Ši radošais daudzpusīgums un viņa personība, kas neļāva politiskās varas cīņām un personīgiem aizvainojumiem iznīcināt cieņu pret pretiniekiem, bet meklēja cilvēcisko taisnīgumu individuālajās attiecībās, daudz labāk nekā jebkura teorētiska vērtību sistēma ilustrē tradicionālā un mūsdienu ķīniešu humānisma dzīves spēku.
Franks Kraushārs, Ieva Lapiņa, filoloģe "Su Ši". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/193789-Su-%C5%A0i (skatīts 19.05.2024)