“Parīzes Dievmātes katedrāle” (1997) ir opera melodrāma trīs cēlienos un 20 ainās; mūzikas autors Zigmars Liepiņš, Kaspara Dimitera librets pēc franču rakstnieka Viktora Igo (Victor-Marie Hugo) tāda paša nosaukuma romāna.

Iecere rakstīt operu pēc V. Igo romāna “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831) Z. Liepiņam radās 1989. gadā, jo ar šādu libretu opera vēl nebija sacerēta, un tā būtu alternatīva rokoperai “Lāčplēsis”, kur visi dziedātāji bija popmūzikas un rokmūzikas dziedātāji, izņemot Lielvārda lomas atveidotāju – tenoru Jāni Sproģi. Zvaniķis Kvazimodo V. Igo romānā ir mēms, idejiski operā neiederīgs, tādēļ Z. Liepiņš izvēlējās akcentēt viņa atšķirību, lomu uzrakstot rokdziedātājam. Jaundarba apzīmējums – opera melodrāma – radās no vārdu salikuma: melodiska drāma. Šo operu no akadēmiskā šā žanra traktējuma atšķīra arī sintezatora partija, kuru izrādēs izpildīja pats komponists.

Kristīne Gailīte, Dita Kalniņa, Rudīte Ruško (Esmeralda), Kristīne Zadovska, Karmena Radovska (Gudula), Nauris Puntulis, Miervaldis Jenčs (Fēbs), Sergejs Martinovs un Aivars Krancmanis (Klods Frolo), Rodrigo Fomins (Igo) un Niks Matvejevs (Kvazimodo).

Par “Parīzes Dievmātes katedrāles” libreta autoru Z. Liepiņš izraudzījās ilggadējo sadarbības partneri dziesmu radīšanā, dzejnieku un dziesminieku K. Dimiteru. Libretā ir saglabāti galvenie V. Igo romāna tēli: dejotāja Esmeralda, viņas māte Gudula, priesteris Klods Frolo, skaistulis Fēbs, zvaniķis Kvazimodo, tāpat rakstnieka veidotais naratīvs: divi vīrieši mīl sievieti, kas mīl trešo vīrieti. Parīzes Dievmātes katedrāle kļuva par fonu dramatiskiem notikumiem, un K. Dimiters, praktizējošs kristietis, darba centrā lika baznīcas kā patvēruma ideju. Tajā līdzās mirušajai Esmeraldai mūžīgu mieru rod Kvazimodo ticībā, ka mīlestība nekad nebeidzas.

Ar K. Dimitera libretu un dziesmu tekstiem Z. Liepiņš, radīdams mūziku, strādāja ātri un ražīgi: pa 14 stundām dienā, lielākoties savā lauku īpašumā Pitragā. Opera tika sacerēta pēc izjūtas, strikti nepieturoties pie klasiskiem kompozīcijas likumiem, tajā dominē spilgta melodika, kurā jo īpaši izceļas divi Kvazimodo dziedājumi 2. un 3. cēlienā. To vienojošo melodiju komponists sacerēja vakarā, kad netālajā kapličā uz apbedīšanu gaidīja zārks ar Pitraga pastnieku; tēmu ievadošās zvana skaņas simbolizē katedrāli, mūžību un mīlestību.

Operas muzikālajai partitūrai ir vairāki vadmotīvi, kuri raksturo tēlus. Tos veido caurviju tematiskā attīstība, parādās žanriski elementi, piemēram, Esmeraldas dejā; atskaņas no rokmūzikas un popmūzikas rada Z. Liepiņa klātbūtne ar sintezatoru.

Darbs ir veidots trijos cēlienos, pirmajā ir deviņas ainas (Ievads; Čigānu kundzes dzemdības; Gudulas šūpļa dziesma; Lēmums par bērnu apmainīšanu. Kundze un čigānietes; Gudulas posts; Pie baznīcas. Gudula un Frolo; Svētki katedrāles laukumā; Deja; Nakts; Salašņu valstībā), otrajā – septiņas ainas (Kvazimodo soda aina; Esmeralda pie Flērdelisas un Fēba; Kvazimodo dziedājums pie zvaniem; Frolo cellē. Grenguārs; Senmišela tilts. Bordelis; Cietums; Soda laukums), trešajā – četras (Ziedu dārzs; Kloda Frolo cellē; Esmeralda un Frolo katedrālē; Fināls).

Instrumentāciju partitūrai radīja komponists Uģis Prauliņš, uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā veidoja diriģents Aleksandrs Viļumanis, režisors bija Edmunds Freibergs, scenogrāfs Juris Dimiters, kostīmu māksliniece Baiba Puzinas, kustību konsultants Uldis Veispals, operu producēja Mirdzas Zīveres aģentūra “Mūza” un producentu grupa “Mūzika operai”.

Uzvedumam tapa apjomīgas dekorācijas, atainojot katedrāli, darbībā bija iesaistīti arī dzīvnieki, kā, piemēram, zirgs un balta kaza. Iestudējumam tika darināti 200 kostīmu, tostarp ļoti grezni. Tieši Kvazimodo tēlam tika izveidots ļoti sarežģīts grims, kostīmu papildināja kupris, kas sarežģīja priekšnesumu un pārvietošanos.

Operas  melodrāmas “Parīzes Dievmātes katedrāle” pirmizrāde notika 1997. gada 7. aprīlī. Z. Liepiņa melodisms, krāšņais, iespaidīgais uzvedums guva lielu klausītāju piekrišanu, kritika to vērtēja atzinīgi. Kopumā notika 96 izrādes, ikvienā no tām pats komponists spēlēja taustiņinstrumentus. Operas mūzika tika izdota kompaktdiskā (1997), par šo skaņdarbu Z. Liepiņš saņēma Latvijas Lielo mūzikas balvu (1997). Ārpus izrādes ietvariem atpazīstama Kvazimodo 3. cēliena ārija “Esmeralda, Esmeralda, pasaulē tik sāpes valda...”

2012. gadā opera iestudēta Klaipēdas muzikālajā teātrī (Klaipėdos valstybinis muzikinis teatras), kā arī Latvijas Nacionālajā teātrī (pirmizrāde 2012. gada 17. maijā), kur iestudējums tapa sadarbībā ar aģentūru “Mūza” (režisore Indra Roga, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone; lomās Esmeralda – Beāte Zviedre, Zane Dombrovska; Kvazimodo – Daumants Kalniņš, Juris Jope; Frolo – Gundars Grasbergs, Mārcis Maņjakovs; Gudula – Dita Lūriņa, Marija Bērziņa; Fēbs – Jānis Ķirsis, Kaspars Brūveris; Grenguārs – Mārtiņš Egliens, Kristians Kareļins). D. Kalniņš par Kvazimodo lomu tika izvirzīts Latvijas Lielajai mūzikas balvai nominācijā “Gada debija”, saņēma gadskārtējās teātra balvu pasniegšanas ceremonijas “Spēlmaņu nakts” balvu kategorijā “Gada jaunais skatuves mākslinieks”, uz kuru par Grenguāra lomu pretendēja arī K. Kareļins.

Trešo iestudējumu opera “Parīzes Dievmātes katedrāle” koncertversijā (bez aktīvas skatuviskās darbības un dekorāciju pārbūves) piedzīvoja 2023. gada “Jūrmalas festivālā”. Dzintaru koncertzālē notika divas izrādes – 17. un 18. jūlijā. Radošajā komandā bija režisore Dita Lūriņa, scenogrāfe Inga Bermaka, kostīmu māksliniece Agija Vismane un citi. Uzvedumā piedalījās Ilze Grēvele-Skaraine (Esmeralda), Artūrs Šingirejs (Dons; Kvazimodo), Latvijas Nacionālās operas solisti Edgars Ošleja, Ieva Parša, Rihards Millers, Krišjānis Norvelis, Artjoms Safronovs, Evija Martinsone un citi. Jūrmalas festivāla orķestri un kori diriģēja Mārtiņš Ozoliņš.

CD*, “Parīzes dievmātes katedrāle”, Radio SWH & LM Ieraksti, 1997.

*kompaktdisks