Johans Brēvers ilgus gadus ieņēma ievērojamus amatus Rīgas luteriskās baznīcas struktūrā, sastādījis vairākus akadēmiski un teoloģiski nozīmīgus izdevumus, veicinājis Rīgas izglītības vides attīstību, lasot kursus Rīgas Akadēmiskajā ģimnāzijā un vadot audzēkņu darbus.

Vācbaltiešu vēsturnieks Kristiāns Augusts Berkholcs (Christian August Berkholz), balstoties gan iespiestajos avotos, gan rokrakstos, kas tika glabāti Rīgas pilsētas bibliotēkā, Rīgas vēstures un senatnes pētītāju biedrībā, Vidzemes bruņniecības bibliotēkā, bet kas vairs nav pieejami mūsdienās, ir publicējis J. Brēvera biogrāfiju un darbības apskatu. Šo izdevums var uzskatīt par būtiskāko J. Brēvera dzīves apraksta avotu.

J. Brēvers dzimis Eislēbenē, Svētajā Romas Impērijā (tagad Vācija), kur ieguva ģimnāzijas izglītību. 1634. gadā J. Brēvers, mātes brāļa mudināts, ieradās Rīgā. Četrus gadus viņš mācījās Rīgas Akadēmiskajā ģimnāzijā, kā arī apmeklēja privātstundas pie profesora Hermana Samsona (Hermann Samson), kurš pēc Lībekas superintendenta ieteikuma viņu bija uzņēmis savās mājās. J. Brēvers kļuva par H. Samsona talantīgāko audzēkni. Saglabājušās trīs J. Brēvera disertācijas, kas izstrādātas H. Samsona vadībā un veltītas teoloģijas tematiem, piemēram, par svēto vakarēdienu, kas bija vērsta pret kalvinistu kļūdām. J. Brēvers bija arī okazionālās dzejas autors, tāpat J. Brēvers sacerējis vismaz 11 apsveikuma dzejoļu, tie pievienoti viņa mācību biedru disertācijām, kas saglabājušās līdz mūsdienām. Daudzsološais audzēknis 1639. gadā bija ieguvis Rīgas rātes stipendiju studijām Marburgas Universitātē (Philipps-Universität Marburg), kur gadu vēlāk ieguva maģistra grādu. J. Brēvers turpināja studijas Helmštetes Universitātē (Universität Helmstedt), tad saskaņā ar akadēmisko ceļojumu tradīciju apceļoja Nīderlandi un Vāciju, kādu laiku uzturoties Leidenē, Leipcigā un Vitenbergā.

Talantīgi un sabiedrībā pazīstami bija arī J. Brēvera pēcnācēji. J. Brēvera dēls Hermans fon Brēverns (Hermann von Brevern) mācījās Domskolā un Rīgas Akadēmiskajā ģimnāzijā, vēlāk studēja Vācijas universitātēs, apceļoja Eiropu, kur viesojās augstdzimušu personu galmos, veidoja jurista karjeru sākumā zviedru, vēlāk krievu pārvaldītajā Rīgā. 1694. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI (Karl XI) J. Brēveru iecēla muižnieku kārtā, vēlāk J. Brēvers ieguva arī Krievijas imperatora Pētera I (Пётр I) labvēlību un kļuva par Pēterburgas Vidzemes, Igaunijas un Somijas lietu Justīcijas kolēģijas viceprezidentu un no 1721. gada – Vidzemes landrātu. J. Brēvera mazdēls Karls Hermans fon Brēverns (Karl Hermann von Brevern) studēja jurisprudenci Kēnigsbergas Universitātē (Albertus-Universität Königsberg) un, iespējams, pateicoties tēva reputācijai, spēja veidot veiksmīgu amatpersonas karjeru Pēterburgā. No 1726. gada K. H. fon Brēverns bija Krievijas Impērijas vēstniecības sekretārs Stokholmā, vēlāk – Krievijas Impērijas Ārlietu kolēģijas tulks. 1735. gadā K. H. fon Brēverns tika iecelts par ķeizarienes Annas (Анна Иоанновна) Ministru kabineta sekretāru. K. H. fon Brēverns bija arī Pēterburgas Zinātņu akadēmijas prezidents (Петербургская академия наук; 1740–1741).

Mācībām noslēdzoties, Rīgas rāte J. Brēveram kā savu stipendiātu lūdza atgriezties Rīgā un ieņemt retorikas profesora amatu Rīgas Akadēmiskajā ģimnāzijā. Pēc Johana Struborga (Johann Struborg) nāves viņš papildus ieņēma arī filozofijas profesora amatu. 1650. gadā ģimnāzijā tika izveidota vēstures katedra un J. Brēvers kļuva par vēstures profesoru. Šos akadēmiskos amatus viņš pildīja līdz 1657. gadam, kad ģimnāzija tika slēgta kara un mēra dēļ. Rīgas Domskola darbību turpināja un J. Brēvers strādāja par tās inspektoru. Paralēli mācībspēka pienākumiem J. Brēvers bija arī Rīgas Doma baznīcas diakons, bet, tā kā 1657. gada mēra epidēmijā bija mirusi lielākā daļa Rīgas mācītāju, J. Brēvers uzņēmās arī virsmācītāja un Rīgas pilsētas konsistorijas asesora (piesēdētāja) pienākumus.

1657. gada mēra epidēmijas seku dēļ un nelabvēlīgo ekonomisko apstākļu rezultātā Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas darbība bija pārtraukta 20 gadus. Trūka līdzekļu profesoru algošanai, tādēļ viens no būtiskākajiem faktoriem, kas veicināja iespēju to atvērt, bija J. Brēvera apņemšanās veikt teoloģijas profesora amata pienākumus bez atlīdzības. Šo amatu J. Brēvers pildīja līdz savai nāvei.

1690. gadā J. Brēvers tika iecelts par Vidzemes luteriskās baznīcas Rīgas superintendentu, ko var uzskatīt par viņa garīdznieka karjeras augstāko punktu.

Papildu daudzajiem pienākumiem ievērojams ir arī J. Brēvera ražīgais literārais mantojums – līdz mūsdienām ir saglabājies liels skaits sprediķu vācu valodā, okazionālā dzeja, sarīkojumu programmas, ielūgumi uz runām un disertācijām, kā arī vismaz 28 J. Brēvera vadītas disertācijas par filozofijas, loģikas, retorikas un vēstures jautājumiem. Igauņu pētniece Kārina Reina (Kaarina Rein) ir padziļināti pētījusi profesora J. Brēvera vadībā tapušās disertācijas, kas balstītas sengrieķu vēsturnieka Hērodota (Ἡρόδοτος) darbos. K. Reina ir pārliecināta, ka teksti veidoti pēc profesora vēstures lekciju materiāla un to autors ir pats profesors, jo disertāciju titullapās ir rakstīts pro disputationis exercitio (“ar mērķi vingrināties disputācijā”), kas apliecina to, ka audzēkņi šajos gadījumos tikai pildīja disputācijas dalībnieku funkciju. Tādējādi titullapā redzamais parateksts atklāj papildu informāciju par pamattekstu. Pētniece arī novērojusi, ka profesors J. Brēvers strādājis ar Hērodota oriģināltekstu sengrieķu valodā, nevis tā tulkojumu latīņu valodā, jo tekstā izmantotas sengrieķu leksēmas.

1655. gadā Frankfurtē pie Mainas tika izdots J. Brēvera sastādītais Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas runu krājums divās daļās “Rīgas ģimnāzijā noturēto runu pirmā [un otrā] daļa” (Orationum in Rigensi Athaenaeo habitarum pars prima [et pars altera]), kurā tiek skatīti mitoloģijas, vēstures un morāles jautājumi. Pirmā daļa aizsākas ar 98 lappušu garu rakstu “Atmiņas par Samsonu” (Memoria Samsoniana), kas veltīta viņa skolotāja H. Samsona piemiņai. Šis literārais mantojums sniedz liecības gan par Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas norisēm, gan par 17. gs. akadēmiskās vides aktivitāti Rīgā. Vācbaltiešu pētnieks Kurts Tīršs (Kurt Tiersch) izvirzījis apgalvojumu, ka J. Brēvera laikā gan Domskola, gan Rīgas Akadēmiskā ģimnāzija piedzīvoja savus ziedu laikus. J. Brēvers esot veicis savus pienākumus ar dedzību un centību. Neviens publisks notikums tik ļoti nesaistījis sabiedrības uzmanību kā profesora J. Brēvera vadītās disputācijas, kas galvenokārt bija veltītas teoloģijas tēmām.

J. Brēvers bija arī Rīgas baznīcas dziesmu un lūgšanu grāmatas (Neu vermehrtes Rigisches Gesang- und Gebätbuch) sastādītājs, kas izdota 1664. gadā Rīgā.

Ilgie darba gadi un nozīmīgie akadēmiskie sasniegumi garantēja J. Brēveram lielu cieņu un autoritāti. Piemēram, pat 1697. gada Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas likumos teoloģijas profesoriem bija noteikts, ka J. Brēvera Bībeles komentāri “Teoloģijas katena, kas skaidrota ar īsām tēzēm” (Catena theologica, succinctis thesibus comprehensa, 1697) ir skaidri jāizklāsta audzēkņiem.

1681. un 1760. gadā Rīgā publicēts J. Brēvera sastādīts katehisms, kas tapis pēc strīda par Mārtiņa Lutera (Martin Luther) Mazo katehismu ar pirmo Vidzemes ģenerālsuperintendentu Johanu Fišeru (Johann Fischer) un ticis izmantots līdz pat 1800. gadam. Latvijas seniespiedumu krātuvēs ir saglabājušies vairāki šī katehisma otrā izdevuma eksemplāri, kuru prettitulā ir J. Brēvera portrets vara grebumā.

1693. gadā Zviedrijas karalis Kārlis XI J. Brēveram piešķīra doktora grādu Upsālas Universitātē (Uppsala universitet).

J. Brēvera portrets vara grebumā no “Kristīgs katehisms pēc D. [M.] Lutera Mazā katehisma parauga” (Christliche Catechismus-Uebung, wie dieselbe, nach Anweisung des kleinen Catechismi D. [M.] Luther) 1780. gada izdevuma atrodams Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) manuskriptā “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums” (Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Münzen, Wappen etc., 1771–1818; pazīstams arī ar nosaukumu “Monumente”).