Hermans Samsons bija harismātisks sprediķotājs, plašu reliģisko sacerējumu un mācību literatūras autors. Pateicoties viņa iniciatīvai un pūlēm, tika izveidota Rīgas Akadēmiskā ģimnāzija, kas sagatavoja audzēkņus turpmākām studijām Eiropas luteriskajās universitātēs. Superintendenta H. Samsona vadībā tika ievērojami uzlabots luteriskās baznīcas stāvoklis Vidzemē 17. gs.

Būtisku informāciju par H. Samsona biogrāfiju sniedzis viņa audzēknis Johans Brēvers (vācu Johann Brever, latīņu Johannes Breverus), kurš H. Samsonu sauca par savu garīgo tēvu un draugu. J. Brēvers ir sacerējis vairākas runas H. Samsona bērēm, kā arī sastādījis viņa piemiņai veltītu rakstu krājumu “Atmiņas par Samsonu” (Memoria Samsoniana, 1655). Divas tajā ietilpstošās runas J. Brēvers ir sacerējis pats, vienu – Petrs Hollers (Petrus Holler) – “Runa par svētīgā Samsona dzīvi” (Oratio de vita Beati Samsoni), trešo – Hieronīms Depkins (Hieronym Depkin) – “Bībeles Samsona salīdzināšana ar Livonijas Samsonu” (Comparatio Samsonis Biblici cum Livono). Pēc H. Samsona nāves šīs runas tika nolasītas ģimnāzijas zālē, bet 1655. gadā Frankfurtē iespiestas kā pielikums J. Brēvera sastādītajam akadēmisko runu krājumam. J. Brēvers ir uzrakstījis arī atsevišķu H. Samsona biogrāfiju, kas publicēta 1643. gadā Rīgā. Otrs svarīgs avots, kas veltīts H. Samsona dzīvesgājumam un publiskajai darbībai, ir vācbaltiešu vēsturnieka Kristiana Augusta Berkholca (Christian August Berkholz) sarakstītā H. Samsona biogrāfija, kas publicēta 1856. gadā. Plašs šķirklis H. Samsonam ir veltīts Johana Frīdriha fon Rekes (Johann Friedrich von Recke) un Karla Eduarda fon Napjerska (Karl Eduard von Napiersky) leksikonā, kur norādītas arī Rīgā un Vācijā publicēto H. Samsona izdevumu bibliogrāfiskās ziņas.

H. Samsona tēvs kā militārpersona bija ieceļojis Rīgā no Holandes. H. Samsons mācījies Domskolā, saņēmis Rīgas rātes stipendiju studijām vācu zemju luteriskajās universitātēs, 1599. gada augustā imatrikulēts Rostokas Universitātē (Universität Rostock) un 1600. gada maijā – Vitenbergas Universitātē (Universität Wittenberg), kur 1605. gadā ieguva maģistra grādu. Rostokas Universitātē H. Samsons studēja grieķu un latīņu valodu, Vitenbergas Universitātē – teoloģiju. Rostokā un dažus Vitenbergā tapušos studiju darbus H. Samsons veltījis savam mecenātam – Rīgas birģermeistaram Nikolajam Ekem (Nicolaus Ecke) un citiem atbalstītājiem – garīdzniekiem un rātes darbiniekiem. Vācijas bibliotēku krājumos saglabājušies vismaz seši H. Samsona studiju darbi. H. Samsona teoloģijas profesors – plaši pazīstamais luterāņu teologs, nelokāmais antikalvinists Salomons Gesners (Salomon Gesner, arī Gessner) – kādas disertācijas priekšvārdā, kas vērsta pret Romas pāvesta varu, izsacīja pateicību Rīgas rātes amatpersonām par šī audzēkņa atsūtīšanu uz Vitenbergu un saredzēja viņā ne tikai perspektīvu studentu, bet arī nākotnē ieguvumu visai baznīcai. Vitenbergā H. Samsons piedalījās daudzās ikgadējās disputācijās gan kā respondents, gan nereti arī kā autors. 25 gadu vecumā jaunais teoloģijas maģistrs H. Samsons pieredzēja īpašu pagodinājumu, – tika novērtēts viņa oratora talants, uzticot teikt runu par godu Mārtiņa Lutera (Martin Luther) 60. miršanas gadadienai. Vitenbergas studiju laikam bija būtiska loma ne tikai H. Samsona izglītībā, bet arī nākotnes sakaru un attiecību veidošanā, jo tolaik viņš iepazinās ar vairākiem topošajiem Zviedrijas garīdzniekiem, kā arī valsts pārvaldes darbiniekiem, piemēram, vēlāko kancleru Akselu Uksenšērnu (Axel Oxenstierna). Šis fakts ietekmēja visu turpmāko H. Samsona darbību zviedru pārvaldītajā Rīgā.

1608. gadā rāte aicināja savu stipendiātu atpakaļ uz Rīgu. Vitenbergā viņam tika piedāvāts mācītāja amats, taču H. Samsons vēlējās atgriezties. Atstājis vidi, kurā dominēja luteriskā teoloģija, Rīgā H. Samsons atkal sastapās ar kontrreformācijas un jezuītu ietekmi.

Atgriezies Rīgā, H. Samsons stājās Domskolas inspektora amatā, šim notikumam par godu nolasot runu “Par skolu rašanos un nozīmi” (De origine et utilitatibus scholarum, 1608). Vienlaikus viņš uzsāka arī mācītāja kalpošanu, jau no paša sākuma aizraujot klausītājus ar savām retorikas un Bībeles zinātāja spējām. Rīdzinieki nodēvēja H. Samsonu par “Bībeles Herkulesu” (Hercules Biblicus) viņa dziļo zināšanu un valodas prasmju dēļ. 1611. gadā H. Samsons kļuva par Rīgas Doma baznīcas mācītāju, savukārt 1616. gadā – par Svētā Pētera baznīcas draudzes virsmācītāju un Rīgas garīgās dzīves vadītāju.

H. Samsona darbība iedalāma divos periodos. Pirmais ir Polijas un Lietuvas lielkunigaitijas laikā, kad H. Samsons izvirzījās konfesionālo cīņu priekšplānā, palīdzot luteriskajiem rīdziniekiem atvairīt jezuītu centienus rekatolizēt Rīgu. Ar savu drosmi un aso polemiku H. Samsons bija iemantojis rīdzinieku cieņu. Viņš piedalījās publiskos reliģiskos disputos, publicēja sprediķus un teoloģiskus traktātus, ar kuriem guva ievērojamu reputāciju. Jezuītu sūdzības pret H. Samsonu sasniedza pat Polijas karali un Lietuvas lielkņazu Sigismundu III Vāsu (poļu Zygmunt III Waza, lietuviešu Zigmantas Vaza), tomēr svārstīgā politiskā stāvokļa dēļ tās neko nepanāca.

Otrais periods sākās 1621. gadā, kad Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā. Pēc zviedru karaļa Gustava II Ādolfa (Gustav II Adolf) pavēles tika slēgta Rīgas jezuītu kolēģija, un Svētā Jēkaba baznīca, kas 40 gadus atradās katoļu īpašumā, atkal nonāca luterāņu rokās. Gustavs II Ādolfs iecēla H. Samsonu par Vidzemes baznīcas superintendentu. Šī izvēle skaidrojama ar lielisko H. Samsona iemantoto reputāciju, kā arī ar to, ka H. Samsons bija draugos ar Zviedrijas kancleru A. Uksenšērnu.

H. Samsons uzņēmās baznīcas vadību sarežģītos apstākļos. Vidzeme tajā laikā bija kara, bada un mēra izpostīta. Visā zemē 1622. gadā bija palikuši tikai septiņi mācītāji un vēl divi tajā gadā nomira. Lielākā daļa baznīcu bija sagrautas. Praktiski viss bija jābūvē no jauna. Vēstuļu korespondencē starp kancleru A. Uksenšērnu un superintendentu H. Samsonu laikaposmā no 1622. līdz 1642. gadam var izsekot ziņojumiem par to, kā tālāk attīstījās Vidzemes baznīcas dzīve.

H. Samsona darba lauks bija plašs: bija jāgādā par dievnamu atjaunošanu, ārējas disciplīnas un baznīciskuma iedibināšanu, kā arī par jauniem mācītājiem. H. Samsons ir minējis astoņus šķēršļus baznīcas jauncelsmei: nespējīgi garīdznieki (sliktā vietējo valodu prasme), neuzticīgi klausītāji, zemnieku posts karā, badā un sērgās, neskaidrība par patronāta tiesībām, pārāk zems muižnieku īpašumu taksējums, kas nepieļāva pietiekamu baznīcas atbalstīšanu, tāpat arī mācītāju nedrošās, nenoteiktās algas, nolaidība baznīcu un mācītājmuižu atjaunošanā, un, visbeidzot, viņš pieminēja nolaidību, vienaldzību dievkalpojumu izkopšanā.

Pilnīgāka baznīcu vizitācija un pārraudzība bija iespējama tikai pēc Altmarkas miera līguma (1629), kas pārtrauca poļu–zviedru karadarbību Vidzemē. Tomēr jaunieceltais zviedru ģenerālgubernātors Juhans Šite (Johan Skytte) bija kritisks pret superintendenta H. Samsona aktivitātēm, sūdzēdamies karalim un kancleram, ka viņa darbība neesot pietiekami produktīva. Nesaskaņas bija saistītas ar atšķirīgo baznīcas vīziju. J. Šite vēlējās pārveidot administrāciju saskaņā ar zviedru baznīcas principiem, savukārt H. Samsons to uztvēra kā iejaukšanos viņa pilnvarās, kuras tam piešķīris Gustavs II Ādolfs. Sniedzot atbildi, H. Samsons uzskaitīja daudzos un grūtos darbus, kuros bija pārslogots. Bez superintendenta pienākumiem H. Samsons veica mācītāja kalpošanu, piedalījās Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas darbā, turklāt gādāja un rūpējās par savu lielo ģimeni. Neskatoties uz konfliktiem ar J. Šiti, viņa pozīcijas arvien palika stabilas.

H. Samsons ir atstājis ievērojamu literāro mantojumu. Viņa bibliogrāfijā uzskaitīti vismaz 65 iespieddarbi latīņu un vācu valodā, kuri izdoti gan Rīgas pirmā grāmatiespiedēja Nikolausa Mollīna (Nicolaus Mollyn) tipogrāfijā Rīgā, gan arī ārzemēs. Viņš ir publicējis visdažādākā žanra darbus – sprediķu grāmatas, polemiskus traktātus, mācību literatūru, okazionālo dzeju, arī bēru runas u. c. Pielietojot izcilas valodas un retorikas prasmes, H. Samsons rakstīja gan augstā akadēmiskā stilā, gan populārā līmenī, sniedzot plašu laikmeta politiskās, sociālās un kulturālās dzīves komentāru. Līdz ar to H. Samsona sacerējumiem piemīt ne tikai didaktiska, bet arī liela izzinoša vērtība.

H. Samsona darbi ir spilgti ekleziālās retorikas paraugi. Tie dzīvi un saistoši pauž kristīgu pasaules redzējumu, kas palīdz orientēties sava laika juceklīgajās norisēs. Viņa rakstu mērķis ir izglītot, pamācīt, pārliecināt, izlabot kļūdas, novērst maldu mācības, kā arī vest kristiešus pie ticības mierinājuma un skaidrības. Ārējās formas ziņā šie raksti ir humānistiski un sholastiski, taču satura ziņā – luteriski. Nopietnā polemika ar jezuītiem ir iemūžināta viņa 400 lappušu plašajā “Pirmajā atspēkojumā, kas vērsts pret jezuītiem” (Anti-Jesuita primus, 1615) un “Otrajā atspēkojumā, kas vērsts pret jezuītiem” (Anti-Jesuita secundus, 1615). Par iespējamo komētas triecienu H. Samsons rakstīja darbā “Sprediķis par komētu” (Cometen Predigt, 1619). Par H. Samsona lielisko retoriku liecina sprediķu apkopojums “Debesu dārgumu krātuve” (Himlische Schatzkammer, 1625). Demonoloģijas problēmas, kas saistītas ar tajā laikā aktuāliem burvju un raganu jautājumiem, H. Samsons risināja darbā “Deviņi atlasīti un labi pamatoti sprediķi pret raganām” (Neun auserlesene und wohlgegründete Hexenpredigten, 1626).

H. Samsonam bija ļoti liela loma Rīgas Akadēmiskās ģimnāzijas dibināšanā, viņš bija arī tās pirmais inspektors un līdz mūža beigām strādāja par teoloģijas profesoru, tādējādi viņa pienākumos ietilpa arī darbs kopā ar studentiem – vadīt disputus un izstrādāt disertācijas. 13 gadu laikā, ko viņš pavadījis teoloģijas profesora amatā, tapa liels skaits disertāciju, un līdz mūsdienām iespiestā veidā saglabājušās vismaz 30. Kā liecina šo disertāciju titullapās minētie nosaukumi, visvairāk rakstīts par teoloģijas, mazāk – par filozofijas un pavisam nedaudz – par jurisprudences tēmām. Šo sacerējumu saturs aptver ļoti plašu teoloģijas interešu spektru: diskutēts gan par dogmatikas, gan leksēmas “Dievs” morfoloģijas, reliģiskās morāles un ētikas, morālfilozofijas, apoloģētikas, reliģisko rituālu, ģimenes tiesību un luterisma aspektiem.

H. Samsons ir organizējis “Rīgas dziesmu grāmatas, kas ietver visas garīgās dziesmas un psalmus” (Rigisches Gesangbuch, Darinnen alle Geistliche Lieder vnd Psalmen) izdošanu, kas iespiesta 1640. gadā.

H. Samsonam bija visai ievērojami nopelni izpostītās Vidzemes luterāņu baznīcas atjaunošanā. H. Samsons iecēla amatā 70 jaunus mācītājus. H. Samsona vadībā 1625. gadā sinode pieņēma noteikumus par bērnu izglītību un skolām. Ik pusgadu viņš noturēja vizitācijas un 1626. gadā sāka gadskārtējās mācītāju sinodes. 1630. gadā Tērbatā (mūsdienās Tartu, Igaunijā) tika nodibināta ģimnāzija un vēlāk arī universitāte (iepriekšējie nosaukumi – Academia Gustaviana, Academia Dorpatensis, Academia Gustava Carolina), kurā bija ļauts iestāties visu šķiru bērniem, un šim nolūkam tika izveidotas 50 karaļa stipendijas. 1633. gadā pie galvenajām baznīcām tika ieviests vācu skolotāja vai ķestera amats, lai palīdzētu mācītājam dziedāšanā un jaunatnei ar lūgšanām un lasītprasmi un rakstītprasmi. 1634. gadā mācītājam tika uzlikts par pienākumu ik gadu noteiktā mēnesī vizitēt draudzi, turklāt ne tikai ievācot ziņas par ļaužu dzīvi, bet arī pārbaudot viņu zināšanas.

H. Samsona darbība bija pienācīgi novērtēta: 1638. gadā Zviedrijas karaliene Kristīna (Drottning Kristina) viņam piešķīra Vestienas muižu un 1641. gadā viņa iecēla H. Samsonu muižnieku kārtā ar vārdu Samsons fon Himmelšērna (Samson von Himmelstierna). H. Samsona dzimta turpinās arī mūsdienās, pateicoties viņa vecākajam dēlam Hermanam Samsonam fon Himmelšērnam (Hermann Samson von Himmelstierna), kurš bijis Tērbatas rātskungs, birģermeistars un burggrāfs.

Atspoguļojums mākslā un literatūrā

H. Samsona portrets vara grebumā atrodams Johana Kristofa Broces (Johann Christoph Brotze) manuskriptā “Dažādu Vidzemes pieminekļu, skatu, monētu, ģerboņu u. c. krājums” (Sammlung verschiedener Liefländischer Monumente, Prospecte, Münzen, Wappen etc., 1771–1818; pazīstams arī ar nosaukumu “Monumente”).

H. Samsons ir iemūžināts Rīgas Doma baznīcas vitrāžas fragmentā “Rīgas delegācija sveic Zviedrijas karali Gustavu II Ādolfu 1621. gada 25. septembrī”, kurā viņš tēlots, spiežot roku karalim.

Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā glabājas H. Samsona portrets, ko pēc nezināma autora 17. gs. pirmajā pusē gleznota portreta parauga 19. gs. otrajā pusē ir gleznojis Oto Bērtiņš.

Rutku Tēvs (īstajā vārdā Arveds Mihelsons) romānā “Trīs vella kalpi” ir izmantojis H. Samsona tēlu, veidojot gan to vēsturiski neprecīzu. Režisora Aleksandra Leimaņa filmās “Vella kalpi” (1970) un “Vella kalpi Vella dzirnavās” (1972), kas uzņemtas pēc romāna “Trīs vella kalpi” motīviem, kā spilgts tēls parādās negatīvs personāžs – Rīgas Svētā Pētera baznīcas virsmācītājs H. Samsons, ko atveido aktieris Kārlis Sebris.