Zilupe ir pilsēta galējos Latvijas austrumos, 2 km no Krievijas robežas, Latgalē, Ludzas novadā, izvietojusies Zilupes upes krastos tās vidustecē. Atrodas līdzās autoceļam A12 (Jēkabpils–Rēzekne–Krievijas robeža), pie ceļa P52 (Ezernieki–Šķaune–Zilupe) un pie dzelzceļa līnijas Rīga–Maskava. Attālums no Latvijas galvaspilsētas Rīgas pa autoceļu ir 302 km (pa dzelzceļu – 280 km), bet no novada centra Ludzas – 35 km.

Zilupē atrodas Ludzas novada Zilupes pārvalde un tās pakalpojumu sniegšanas centrs, kas apkalpo Zilupes pilsētu un Zaļesjes pagastu. No 2009. gada līdz 2021. gadam Zilupe bija novada centrs, kurā ietilpa iepriekš minētās teritoriālās vienības, kā arī Lauderu un Pasienes pagasts. No rietumiem, dienvidiem un austrumiem Zilupi aptver Zaļesjes pagasts, bet ziemeļos tā robežojas ar Briģu pagastu. Pilsētas austrumu robeža iet pa Zilupes upi, rietumu robeža – pa Istras un Grīvas upi, bet dienvidos pilsētu no Zaļesjes pagasta atdala meliorācijas grāvis.

Zilupes pilsētas platība ir 4,7 km², iedzīvotāju skaits 2023. gadā – 1336, apdzīvojuma blīvums – 284 iedzīvotāji uz kvadrātkilometru. Pilsētas tiesības Zilupei piešķirtas 1931. gada 25. jūnijā saistībā ar apdzīvotās vietas 30 gadu jubileju. Sākotnēji šeit bija dzelzceļa stacija “Rozenova”, kas 1920. gadā tika pārdēvēta par Zilupi.   

Zilupes pilsētas simbols ir atslēga, kas redzama pilsētas ģerbonī. Pilsētas ģerbonis apstiprināts 1938. gadā, un tajā iekļauta robežpilsētas ideja – zelta un sarkanā krāsā veidots vairogs ar atslēgu vidū. Zilupei ir arī sava himna.

Pilsētas nosaukums radies no Zilupes upes vārda – šī 195 km garā ūdenstece ir Veļikajas upes kreisā krasta pieteka. Upe poļu Inflantijas kartēs apzīmētā kā Sīnuoja jeb Siena upe, bet Krievijas Impērijas laikā pārdēvēta par Zilo upi (Синяя) – acīmredzot, šo vārdu fonētiskās līdzības dēļ. Latvijas Republikas laikā – 1920. gadā – upes nosaukums tika latviskots un tā radās jauns hidronīms – Zilupe –, kas devis vārdu arī tās krastos esošajai pilsētai.      

Zilupe atrodas Mudavas (Veļikajas) zemienes Zilupes līdzenumā. Apkaimes reljefs ir samērā paugurains, ar izteiktiem lineāriem pazeminājumiem upju ielejās – pilsēta izvietota aptuveni 120 metrus virs jūras līmeņa. Atbilstoši Latvijas ainavu rajonēšanai Zilupe atrodas Austrumlatgales mežpurvainē, kas ir viens no purvainākajiem ainavapvidiem Latvijā – purvi aizņem aptuveni 30 % no tā teritorijas. Lauksaimniecības zemes ir vidēji auglīgas, bet 20. gs. laikā Zilupes apkaimē ievērojami (gandrīz 4 reizes) palielinājušās mežiem klātās teritorijas – galvenokārt lauksaimniecības zemju aizaugšanas vai apmežošanas dēļ. Arī pilsētas ziemeļu daļā dominē skujkoku mežaudzes, ko pārsvarā veido skujkoki – priedes un egles.

Zilupes klimatu nosaka tās atrašanās vieta pašos Latvijas austrumos vistālāk no jūras un aiz Latgales augstienes. Klimats ir kontinentālāks nekā pārejā Latvijas teritorijā – ziemas šeit ir aukstākas, vasaras – siltākas, bet nokrišņu daudzums atbilst caurmēra rādītājam Latvijā.

Zilupē ir urbanizētai videi neraksturīga zemes lietojuma veidu struktūra: apbūvētās platības Zilupes pilsētā aizņem tikai aptuveni 20 % no tās teritorijas, lauksaimniecībā izmantojamās zemes – 30 %, meži un zaļā zona – 40 %, pārējās zemes un ūdeņi – 10 %.  

Zilupes upe ir pilsētas dabas rota un iecienīts vietējo iedzīvotāju rekreācijas objekts – pie Zilupes hidroelektrostacijas (HES) ūdenskrātuves ir labiekārtota peldvieta un šeit tradicionāli jūlijā norisinās “Upes svētki”. Zilupe ir piemērota ūdens tūrismam – laivošanu apgrūtina vien upes atrašanās pierobežas zonā līdzās Krievijai. Jau pirms Otrā pasaules kara pilsētā uz Zilupes darbojās a/s “Grauds” ūdensdzirnavas ar elektrisko spēkstaciju un gateri, bet mūsdienās elektrību ražo Zilupes HES, kas ir viena no 15 Latgales mazajām hidroelektrostacijām.

Zilupes rašanās un attīstība ir tieši saistīta ar dzelzceļa līnijas  Ventspils–Maskava–Ribinska būvniecību – apdzīvotā vieta sāka veidoties ap 1900. gadu uz barona fon Rozena (von Rosen) zemes pie Pasienes pagasta Riucānu sādžas. Dzelzceļa stacija “Rozenova” tika atklāta 1901. gadā – līdzās tai apmetās dzelzceļa strādnieki un kalpotāji, dažādu arodu meistari un tirgotāji. Zilupe kļuva par lokāla lauksaimniecības areāla centru, kas strauji attīstījās. 1908. gadā Zilupē jau bija zemstes priekšnieks, policijas pristavs, darbojās pasts, skola, kā arī daudzi tirdzniecības uzņēmumi.  

Cariskās Krievijas laikā Zilupe atradās Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī. Saimnieciskās attīstības līmeņa ziņā te pārsvarā bija nelielas zemnieku saimniecības, ievērojami zemāks bija lauksaimniecības kultūru ražīgums un divkārt lielāks lauku apdzīvojums nekā pārsvarā latviešu apdzīvotajās teritorijās. Zilupei piegulošajos pagastos latvieši bija izteikta etniskā minoritāte, jo šeit dominēja austrumslāvu tautas – krievi un baltkrievi.

Zilupes attīstību pārtrauca Pirmais pasaules karš un drīz pēc tā beigām novilktā valsts robeža, kas atradās vien 2 km uz austrumiem no šīs apdzīvotās vietas. Līdz ar to ievērojami saruka Zilupes ietekmes areāls un arī samazinājās tās nozīme kā satiksmes centram. 1925. gadā Zilupei tika piešķirts biezi apdzīvotas vietas statuss, bet 1931. gadā – arī pilsētas tiesības. Tolaik Zilupē bija 287 dzīvojamās mājas, no kurām tikai 6 bija mūra vai jaukta materiāla ēkas, visas pārējās bija no koka, bet 97 % māju bija vienstāva ēkas. Kaut gan Zilupe oficiāli skaitījās pilsēta, tomēr lauku apdzīvotās vietas raksturu tā nezaudēja – galvenā iedzīvotāju nodarbošanās bija tirdzniecība, lauksaimniecība un sīkamatniecība. Pilsētā darbojās Zilupes iecirkņa miertiesnesis un tiesu izpildītājs, Ludzas apriņķa policijas 3. iecirknis, Zilupes virsmežniecība, Zilupes rajona agronoms, būvtehniķis un dārzkopības instruktors, kā arī Zilupes muitnīca.

Starpkaru periodā Zilupe bija izteikti daudznacionāla pilsēta. 1935. gada tautas skaitīšana uzrāda, ka Zilupē tolaik dzīvojuši 472 latvieši, 471 ebrejs, 362 krievi, 180 baltkrievi, 54 poļi, 11 vācieši, 10 lietuvieši un 6 citu tautību pārstāvji, kopumā – 1566 cilvēki. Pēc iedzīvotāju skaita Zilupe bija 42. lielākā pilsēta Latvijā, Latgalē aiz sevis atstājot Viļānus, Abreni un Gostiņus. Multikulturālas vides veidošanos Zilupē lielā mērā veicināja pierobežas pilsētas statuss – armijas garnizonā visi karavīri bija no Zemgales, Vidzemes un Kurzemes, savukārt latgalieši un vietējie krievi tika nosūtīti dienēt citos Latvijas novados. 

Otrā pasaules kara sākumā, 1941. gada 27. jūnijā, Zilupes dzelzceļa stacijā vācu aviācijas uzlidojuma laikā eksplodēja militārā ešelona munīcijas vagons – sprādziena rezultātā lielākā daļa pilsētas centra nodega, bojā gāja ievērojams (joprojām nezināms) skaits kara bēgļu un Sarkanās armijas militārpersonu, kas apbedīti masu kapos stacijas tuvumā. Kara gados holokaustā tika iznīcināta liela daļa Zilupes ebreju, daudzi cilvēki devās bēgļu gaitās uz rietumiem vai arī tika izsūtīti Josifa Staļina (Иосиф Виссарионович Джугашвили/Сталин) režīma īstenotajās deportācijās.  

Līdzās pilsētas skvēram atrodas divi pieminekļi Otrajā pasaules karā bojā gājušajiem Sarkanās armijas cīnītājiem. Viens no tiem uzstādīts Zilupes apkaimē kritušo 15 sarkano partizānu apbedījuma vietā (1948), bet otrs – frontē kritušajiem 39 Zilupes iedzīvotājiem (1972).   

1949.–1959. gadā Zilupe bija rajona centrs, kas sekmēja apdzīvotās vietas attīstību – lielākais daudzums pilsētas iedzīvotāju arī mūsdienās dzīvo tieši šajā laika periodā būvētajās ēkās. Padomju okupācijas gados Zilupē strauji pieauga krievu īpatsvars. Pilsētā darbojās Ludzas rūpnīcas “Metālists” cehs, kurā ražoja bērnu ragaviņas un citas plaša patēriņa preces, bija trikotāžas un adīšanas darbnīcas, maizes ceptuve.

Neatkarības atjaunošanas laikā, 1989. gada 17. novembrī, arī virs Zilupes sāka plīvot Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs – tas tika pacelts uz perona pie dzelzceļa stacijas ēkas.

Pēc noturīgā iedzīvotāju skaita pieauguma līdz pat 20. gs. 90. gadu sākumam mūsdienās Zilupē vērojams izteikts depopulācijas process – pilsētas iedzīvotāju skaits šajā laika periodā ir samazinājies par aptuveni 45 %. 

Pēc iedzīvotāju etniskā sastāva Zilupe ir viskrieviskākā pilsēta Latvijā, jo krievu īpatsvars veido 54 % no tās iedzīvotāju kopskaita, latviešu – 26 %, baltkrievu – 10 %, poļu – 2 %, ukraiņu – 2 %, citu tautību – 6 % (CSP 2023. gada dati).

Pilsētā nav lielu rūpniecības vai būvniecības uzņēmumu, tāpēc vairums nodarbināto strādā pašvaldības iestādēs un uzņēmumos, robežsardzē un muitā, izglītības un veselības aizsardzības iestādēs, mazumtirdzniecībā, nelielos transporta pakalpojumu, servisa un kokapstrādes uzņēmumos. Lielākais pašvaldības komunālo pakalpojumu uzņēmums ir SIA “Zilupes LTD”. Kādreizējā Zilupes novadā bija visaugstākais bezdarba līmenis Latvijā (apmēram 20 %).

Zilupe ir vietējas nozīmes transporta mezgls, kas atrodas netālu no augstākās kategorijas automaģistrāles A12, un to šķērso dzelzceļa līnija Rīga–Maskava. Regulāra vilcienu satiksme Zilupi savieno ar Rīgu – katru dienu tiek īstenoti divi reisi uz galvaspilsētu un atpakaļ. Zilupē ir autoosta – starppilsētu autobusu maršruts Zilupi savieno ar novada centru Ludzu. Zilupes autoosta apkalpo vairākus vietējas nozīmes autobusu maršrutus.

Zilupē ir pasta nodaļa. Pilsētā ir salīdzinoši daudz mazumtirdzniecības uzņēmumu.

Pilsētā veselības aprūpes pakalpojumus sniedz SIA “Zilupes veselības un sociālās aprūpes centrs”, kas izveidots 2004. gadā uz bijušās Zilupes slimnīcas (uzcelta 1968. gadā) bāzes. Zilupē darbojas aptieka.

Sporta dzīves centrs pilsētā ir vidusskola. Skolai ir liels un mūsdienīgs stadions, bet Zilupes parkā ir izveidoti trīs bērnu spēļu laukumi, āra trenažieri un slidotava.

Zilupē darbojas vairākas izglītības iestādes. Zilupes vidusskola (1944) ir izveidota uz latviešu sešklasīgās pamatskolas bāzes. Pilsētas arhitektoniski krāšņākais nams ir četrstāvu valsts pamatskolas ēka, kuru uzcēla 1927. gadā pēc arhitekta Indriķa Blankenburga projekta. Sākotnēji Zilupes vidusskolā mācības notika tikai krievu valodā, bet 1993. gadā skolā atjaunoja mācības arī latviešu valodā. 

Zilupes Mūzikas un mākslas skola dibināta 1965. gadā kā Ludzas mūzikas skolas filiāle, 1972. gadā pārveidota par patstāvīgu Zilupes bērnu mūzikas skolu, bet kopš 2003. gada darbojas ar pašreizējo nosaukumu. Zilupē ir arī pirmsskolas izglītības iestāde (dibināta 1951. gadā).

Zilupes labajā krastā atrodas bijušās Zilupes arodskolas mikrorajons, kas sāka veidoties 1960. gadā līdz ar šīs izglītības iestādes dibināšanu. Laika gaitā profesionāli tehniskā skola savu nosaukumu ir mainījusi vairākas reizes, pēdējais no tiem – Rēzeknes tehnikuma mācību vieta. Jauni audzēkņi kopš 2022. gada vairs netiek uzņemti un arodskolas ēkas mūsdienās netiek izmantotas.

Zilupes pilsētas Kultūras namā (dibināts 1962. gadā) darbojas pieci pašdarbības kolektīvi: jauniešu tautas deju kolektīvs “Tracis” (2014), vidējās paaudzes tautas deju kolektīvs “Zilupes dancis” (2014), sieviešu vokālais ansamblis “Fortuna” (2003), amatierteātris “Vivat!” (2005) un estrādes deju studija “Impulse” (2004). Kultūras nama telpās izvietota arī pilsētas bibliotēka (dibināta 1947. gadā).

Pēc konfesionālās piederības Zilupē visvairāk ir katoļu un pareizticīgo, bet praktiski nav luterāņu un vecticībnieku. Katoļticīgie pieder pie Jēzus Sirds Zilupes Romas katoļu draudzes. Bijušās koka katoļu baznīcas vietā, kas 1932. gadā tika pārvesta no Raipoles, uzcelts jauns sarkanu ķieģeļu dievnams un draudzes māja, kas iesvētīti 2019. gadā. Zilupes labajā krastā, pilsētas austrumu nomalē, atrodas Savelinku katoļu baznīca. Tā būvēta 19. gs. sākumā no baļķiem, kas apstrādāti ar cirvi, bet baznīcas altāri dekorēti ar 18. gs. sākuma baroka kokgriezumiem – tie ir valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Laika gaitā ap šo nelielo kulta celtni izveidojās kapsēta un baznīcu sāka izmantot kā Savelinku kapliču.

Vecā Zilupes Kristus Krusta pacelšanas pareizticīgo draudzes koka baznīca nodega 2004. gadā – izdevās izglābt vienīgi svētbildes, bet četru gadu laikā dievnams tika uzcelts no jauna. Netālu no Zilupes atrodas Opuļu svētavots – sena pareizticīgo kulta vieta, pirms vairākiem gadiem tieši virs avota ir uzcelts neliels pareizticīgo dievnams. 

Ilggadējais Zilupes pareizticīgo baznīcas pārzinis Vladimirs Antipovs 1935. gadā uzsāka jaunās Zilupes Kristus Krusta pacelšanas baznīcas būvi; Zilupē viņš nokalpoja līdz pat 1984. gadam, apglabāts dievnama pagalmā. Zilupē dzimuši: operas solists un vokālais pedagogs profesors Gurijs Antipovs, Zilupes novadpētnieks Ivans Sircovs, pašvaldības darbinieks un ilggadējais pilsētas mērs Oļegs Agafonovs, pedagoģe un novada tūrisma organizatore Ilga Ivanova, katoļu garīdznieks Vitālijs Filipenoks.