Tiesu palāta bija viena no galvenajām tiesu varas iestādēm Latvijas Republikā, kura ietekmēja likumības principu ievērošanu un tiesu sistēmas attīstību Latvijā pēc neatkarības proklamēšanas. Tiesu palātas izveidošanās vēsture ir cieši saistīta ar Latvijas valsts veidošanos un tiesiskās sistēmas attīstību pēc Pirmā pasaules kara un neatkarības iegūšanas.

Tiesu palātas mērķis bija veicināt tiesiskumu, tiesu neatkarību un efektīvu tiesu sistēmas darbību, kas bija būtiski tiesiskas valsts principu īstenošanā, kā arī nodrošināt sabiedrības uzticēšanos tiesu iestādēm. Tiesu palātas prokurors uzņēmās atbildību par Latvijas tiesu sistēmu kopumā, priekšsēdētājs – tiešo atbildību par Tiesu palātu un tās attīstību. Tiesu palātas struktūra tika organizēta tā, lai nodrošinātu efektīvu tiesu sistēmas pārvaldību un darbību, tāpēc palāta tika sadalīta departamentos – civillietu un krimināllietu departamentā. Civildepartamenta uzdevums bija sniegt administratīvo atbalstu tiesu sistēmai, kā arī atbildēt par civillietu koordinēšanu un organizēšanu tiesu sistēmā. Krimināldepartamenta uzdevums bija dažādu krimināllietu izskatīšana, tostarp noziedzības apkarošana un likumīguma nodrošināšana.

Latvijas Tautas padome 1918. gada 6. decembrī pieņēma “Pagaidu nolikumu par Latvijas tiesām un tiesāšanas kārtību”, kas noteica jaunās valsts tiesu sistēmu, kuru veidoja miertiesas, apgabaltiesas, Tiesu palāta un Latvijas Senāts. 19. un 20. decembrī tika iecelts pirmais personālsastāvs. Tiesu palāta sastāvēja no deviņiem Latvijas Pagaidu valdības apstiprinātiem tiesnešiem, kuri izskatīja un pieņēma lēmumus dažādos civillietu, krimināllietu un citos tiesiskos jautājumos. 1919. gada janvārī esošā politiskā un militārā nestabilitāte valstī noveda pie Tiesu palātas un citu tiesu instanču darbības apturēšanas. Tiesu palāta tika atjaunota ar Latvijas Pagaidu valdības lēmumu 5. aprīlī. Pilnvērtīgu darbu Tiesu palāta varēja uzsākt 1919. gada maijā.

Tiesu palātas struktūra: divi departamenti – Civildepartaments un Krimināldepartaments; kanceleja – vecākais kancelejas ierēdnis (pārvaldīja arī grāmatveža pienākumus); reģistrators (persona, kas veica dokumentu, lietu u. c. reģistrāciju un pierakstīšanu); sekretārs (persona, kas veica dažāda veida pienākumus, piemēram, sarakstes sagatavošanu un kārtošanu, pierakstīja sēžu protokolus u. c.); sekretāra palīgs (līdzdarbojās ar galveno sekretāru); kurjers (specializēto vēstuļu, lietu, dokumentu, ekspertīžu u. c. piegādātājs). 

1940. gadā padomju okupācijas rezultātā Tiesu palāta tika pārveidota atbilstoši Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) tiesu sistēmai, tās funkcijas turpināja pildīt Latvijas PSR Augstākā tiesa.

Tiesu palāta bija neatkarīga tiesu iestāde, kas darbojās saskaņā ar 1918. gada 6. decembrī Latvijas Pagaidu valdības pieņemto Pagaidu nolikumu, kas iekļāva likumus par tiesu iestāžu struktūru un kompetenci, tiesnešu statusu un darba kārtību, tiesu procesa garantijām un procedūrām, kā arī krimināllietu izskatīšanas kārtību. Latvijas tiesu sistēmas koncepcija pamatojās uz Krievijas Impērijas 1864. gada 20. novembra Tiesu iekārtas likumu, kurš Baltijas guberņās stājās spēkā 1889. gadā. Ar 1922. gada 7. novembri stājās spēkā valsts pamatlikums – Latvijas Republikas Satversme, kas iekļāva likumus par tiesu neatkarību, tiesu sistēmas organizāciju un tiesu spriedumu izpildi. Papildu pamatlikumam bija vairāki likumi, piemēram, Tiesu iekārtas likums, kas regulēja tiesu procesa kārtību, kā arī tiesnešu pienākumus un statusu. Tiesu palāta bija pakļauta Tieslietu ministrijai.

Tiesu palātu tāpat kā citas tiesu instances tika izveidotas līdz ar 1918. gada 6. decembra Pagaidu nolikumu. Tiesu palāta savu darbību oficiāli uzsāka 1918. gada 19. un 20. decembrī, kad tika rīkotas pirmās kopsēdes. Bija svarīgi apspriest organizatoriskos jautājumus, kas iekļāva personālsastāva iecelšanu un darbības sadalīšanu. Aktīvais tiesu darbs tika uzsākts 1919. gada maijā, jo Tiesu palāta 1919. gada janvārī faktiski apturēja darbību: pēc 1919. gada 2. janvāra paziņojuma uz Liepāju bija devies tikai prokurors Kārlis Kvelbergs. Neatkarības kara sarežģītie militārie, politiskie un sociālie apstākļi noteica to, ka likumības nodrošināšana bija ievērojami apgrūtināta. Palielinājās ne tikai kriminālie, bet arī politiskie noziegumi, kuri tika uzskatīti par apdraudējumu jaunizveidotajai valstij. Šī iemesla dēļ Liepājas apgabaltiesa bija pārslogota, un rezultātā K. Kvelbergs centās rast iespējas Tiesu palātas darbības atjaunošanai. K. Kvelbergs panāca to, ka Pagaidu valdība ar 5. aprīļa lēmumu atjaunoja Tiesu palātas darbību.

1919. gada 5. jūlijā notika pēdējā rīcības sēde Liepājā un 28. jūlijā – pirmā rīcības sēde Rīgā. Tas norāda aptuveno laika posmu, kad Tiesu palātas personālsastāvs veica organizatoriskos darbus, lai spētu atsākt darbu Rīgā. Progress Tiesu palātas izveides attīstībā bija no 1923. līdz 1940. gadam, valstī nostabilizējoties politiskajai un militārajai situācijai. Laikā no 1919. līdz 1923. gadam tika izspriestas 5837 lietas, no 1929. līdz 1933. gadam – 6703 lietas, no 1934. līdz 1938. gadam – 7511 lietas. Šajā laika posmā arī tika pilnībā nostiprināts Zinātniskais tiesu ekspertīzes kabinets, vēlāk institūts, kas sniedza palīdzību lietu izskatīšanā. 1934. gadā Latvijā notika politiskas pārmaiņas, kad autoritāru valsts vadību apvērsuma rezultātā pārņēma Kārlis Ulmanis. Šajā kontekstā tika veiktas arī izmaiņas tiesu sistēmā, un daļa tiesnešu tika atbrīvoti no amatiem vai tiesu varas iestādēs tika īstenotas reformas. Šīs izmaiņas vairāk skāra dažu Tiesu palātas locekļu un prokuroru darbību, piemēram, ar K. Ulmaņa pavēli no amata tika atcelts Hermanis Apsītis, kurš prokurora amatā bija no 1933. gada 16. oktobra līdz 1934. gada 17. maijam, bet pēc tam kļuva par tieslietu ministru Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā. Pēc H. Apsīša prokurora amatu līdz 1940. gada 6. jūlijam ieņēma Kārlis Skādulis. Laikā no 1934. gada 16. maija līdz jūlijam vismaz pieci no apmēram 20 Tiesu palātas locekļiem tika atbrīvoti no amata, tos pārceļot uz kādu citu amatu vai atbrīvojot pilnībā. Ņemot vērā, ka pēc apvērsuma Satversmes, kura noteica tiesnešu neatkarību un to pakļautību likumam, darbība tika apturēta,  tiesu darbu (arī Tiesu palātas) ietekmēja valdības, tās politiskās intereses.

1940. gada novembrī padomju okupācijas rezultātā Tiesu palāta tika pārveidota atbilstoši PSRS tiesu sistēmai.

Laikā no 1918. līdz 1940. gadam darbojās 52 tiesneši un 10 kancelejas darbinieki. 1940. gadā bija palikuši 14 tiesneši un četri kancelejas darbinieki. Visā Tiesu palātas pastāvēšanas laikā bija seši Tiesu palātas priekšsēdētāji, pieci prokurori, pieci Civildepartamenta priekšsēdētāji un trīs Krimināldepartamenta priekšsēdētāji. Tiesu palāta vēl sastāvēja no priekšsēdētāja vietniekiem, prokurora biedriem un Tiesu palātas locekļiem.

1918. gada 19. un 20. decembrī tika iecelti deviņi tiesu darbinieki (J. Ķēmanis, A. Bergs, Broņislavs Nagujevskis, A. Sumbergs, Aleksandrs Gubens, K. Kvelbergs, A. Pētersons, Frīdrihs Konradi, Pauls Engelmanis). Pēc 1919. gada janvāra pavēles pārcelties uz Liepāju devās tikai prokurors K. Kvelbergs. Brīdī, kad 5. aprīlī atjaunoja Tiesu palātas darbību, tajā uz īsu brīdi darbojās tiesneši no Liepājas apgabaltiesas, kā arī prokurori A. Kviesis (uz brīdi pieaicināts) un Ē. Osten-Sakens (Liepājas apgabaltiesas prokurors). No 20. maija amatos bija atgriezušies iepriekš minētie tiesu palātas darbinieki, tiem pievienojās K. Pauļuks un A. Kviesis. Tiesu palāta Rīgā atgriezās ar 11 palātas locekļiem un vienu sekretāru (Jānis Krūklands). 1919. gada 31. jūlijā projektā tika iekļauts 31 darbinieks (ieskaitot tiesnešus, kancelejas darbiniekus), tas tika palielināts 25. novembrī vēl par sešiem darbiniekiem. No 1920. līdz 1923. gadam Tiesu palātas darbinieku skaits pieauga par 17 tiesnešiem un četriem kancelejas darbiniekiem (laikā no 1918. līdz 1923. gadam bija 33 darbinieki). Turpmākajos gados ir novērojams darbinieku skaita pieaugums: laikā no 1924. līdz 1927. gadam pievienojās 10 tiesneši, divi kancelejas darbinieki (laikā no 1924. līdz 1929. gadam Tiesu palātā bija 27 darbinieki); laikā no 1930. līdz 1940. gadam pievienojās 14 tiesneši, trīs kancelejas darbinieki (laikā no 1930. līdz 1940. gadam bija 32 darbinieki).

Darbinieku skaita pieaugums bija saistāms gan ar pieaugošo darba apjomu tiesās, kancelejas lietās utt., gan pieprasījumu pēc lietu izskatīšanas īsā termiņā; tāpat arī palielinājās personu skaits, kuri bija ieguvuši juridisko izglītību un pieredzi darbā ar tieslietām.

Viens no nozīmīgākajiem darbiniekiem bija Tiesu palātas prokurors K. Kvelbergs, kurš amatā bija no 1918. gada 19. decembra līdz 1922. gada decembrim. K. Kvelberga galvenais panākums bija noorganizētā tiesu darbība Latvijas Neatkarības kara laikā. Arī katra Tiesu palātas priekšsēdētāja laikā tika attīstīta sekmīga darbība. A. Kvieša un H. Lazdiņa paveiktais Tiesu palātas darbībā atstāja ievērojumus rezultātus, piemēram, tika izstrādāts Soda likums, aizstāvēts un nostiprināts Zinātniskais tiesu ekspertīzes institūts, izglītoti topošie tiesu darbinieki un paveikts daudz citu nozīmīgu darbu.