Austra Pumpure ir latviešu mūziķe un dziesminiece, viņas jaunās paaudzes sekotāji un domubiedri ieguva apzīmējumu – Austrasbērni. Dziesminieces darbībai un repertuāram piemita nacionāls, patriotisks skanējums, tā pamatu veidoja Imanta Kalniņa sacerējumi un tautasdziesmas, rosinot klausītājus uz līdzdziedāšanu.

A. Pumpure bija vecākā meita Miķeļa Pumpura un Annas Graudužas ģimenē, kur bez viņas auga māsa Alvīne, brāļi Jānis Alfrēds un Valdis. Māte bija zemniece, apveltīta ar muzikālām dotībām, dziedāja tāpat kā arī Austras vecāmāte. Tēvs Miķelis vadīja Nīcas un Bārtas pūtēju orķestri, spēlēja akordeonu, vecaistēvs – cītaru; tēva vadītā kapela muzicēja dažādos vietējā mēroga sarīkojumos.

A. Pumpure jau kopš mazotnes interesējās par mūziku, spēlēja akordeonu, uzstājās apkaimes ļaudīm. Pēc Rucavas pusē, Kalnišķos, aizvadītās bērnības un četrām klasēm Sesku 1. pamatskolā (Ezerskolā) viņa iestājās Nīcas pamatskolā un pēc tās beigšanas 1945. gadā devās uz Liepāju, lai Liepājas mūzikas vidusskolā mācītos dziedāšanu (pedagogs Eduards Ruiga). Paralēli Pumpure 1947. gadā iestājās Tautas mūzikas instrumentu klasē, kur apguva ģitārspēli (pedagogs Oskars Birznieks), akordeonu, mandolīnu, balalaiku, kā arī mācījās Kordiriģēšanas nodaļā (pedagogs Jānis Dreimanis), kuru pabeidza 1955. gadā.

40. gadu beigās A. Pumpure vēl kā Liepājas mūzikas vidusskolas audzēkne iesaistījās Liepājas teātra darbā, spēlējot ģitāru izrādē. 1955. gadā viņa teātrī kļuva par koncertmeistari, spēlēja ģitāru, akordeonu un citus instrumentus uzvedumos, veidoja izrāžu muzikālos noformējumus, iemācījās spēlēt kokli, dažās izrādēs iznāca dziedāt un dejot uz skatuves; mūziķe nospēlēja arī pāris nelielu lomu.

Kā muzikālā pavadītāja uz ģitāras A. Pumpure piedalījās teātra aktieru koncertos, piedziedāja piebalsis, ar laiku radās iespēja kādu dziesmu nodziedāt arī vienai pašai. Šajos centienos mūziķi atbalstīja režisors Andrejs Migla un kolēģi, Liepājas teātris mūziķei kļuva par otrajām mājām; A. Pumpure tajā nostrādāja līdz 1996. gadam. Ar laiku dzīvos priekšnesumus izrādēs nomainīja ieraksti, kuros tāpat piedalījās A. Pumpure.

Līdztekus šim darbam A. Pumpure veidoja muzikālos noformējumus amatierteātra izrādēm Dzelzceļnieku klubā, ar akordeonu pavadīja dejotāju grupu uzstāšanos, spēlēja kluba “Vaduguns” jauniešu ansambļa koncertos, kā arī Metalurgu kultūras pils mandolīnu orķestrī.

Līdz ar komponista I. Kalniņa ierašanos Liepājā 20. gs. 60. gadu vidū pilsētas teātrī tika iestudētas izrādes ar viņa mūziku un mūzikli. I. Kalniņa sacerētās dziesmas Liepājas teātra aktieri aktīvi atskaņoja savā ārpusrepertuāra koncertdarbībā skolās, kultūras namos, izveidojās trio – Leonīds Locenieks, Mārtiņš Antenišķis, A. Pumpure, kura arvien biežāk tika pie solodziedāšanas. Pēc režisora Oļģerta Krodera ierosmes A. Pumpure sagatavoja programmu solokoncertam – I. Kalniņa dziesmas viņas dziedājumā un ģitārpavadījumā.

1975. gada septembrī līdztekus Liepājas teātra tradicionālajām viesizrādēm Rīgā Mākslas darbinieku namā ar O. Krodera ievadvārdiem notika desmit klausītāju pārpildīti A. Pumpures solokoncerti – pat pa trim dienā. Dziesminiece ātri atrada savu publiku, kas bija klusāka un domīgāka par to, kas pulcējās estrādes ansambļu koncertos. Turpmākajos četros gados pirmā I. Kalniņa dziesmu programma izskanēja apmēram 400 reižu dažādās Latvijas apdzīvotās vietās. Spēlfilmā “Tavs dēls” (1978, režisors Gunārs Piesis) A. Pumpure atveidoja Ellas lomu, izpildīja I. Kalniņa dziesmas “Bāka” un “Blūzs”. 1979. gadā sekoja otrā I. Kalniņa dziesmu programma.

1982. gadā radīta A. Pumpures programma “Tautasdziesma”, ar kuru tika nodziedāti 200 koncerti dažādās Latvijas vietās, rakstnieku, dzejnieku memoriālajos muzejos, kultūras namos un citur. Dziesminiecei, kura spēlēja ģitāru, piebalsoja klausītāji, A. Pumpure piedalījās arī folkloras ansambļu sarīkojumos.

1984. gadā tika sagatavota jauna, jau trešā I. Kalniņa dziesmu programma, kurai gadu vēlāk sekoja programma “Desmit gadi kopā ar I. Kalniņa dziesmām”. A. Pumpure uzstājās dzejnieku radošajos vakaros, Dzejas dienās un citos latvietības noskaņu sarīkojumos. Viņas koncertdarbību atbalstīja vīrs – Liepājā slavens drēbnieks Ernests Bukševics, kas rūpējās par A. Pumpures skatuves tērpiem, šuva futrāļus ģitārām, gādāja par Austrasbērniem, kas bieži ciemojās Bukševicu dzīvoklī.

1987. gadā tika iestudēta programma bērniem “Mīļdziesmiņa”. Par godu 50 gadu jubilejai A. Pumpure izveidoja programmu “Dziesmiņa mana, ziņģīte mana”. Ieinteresējusies par esperanto, dziesminiece iesaistījās tās popularizēšanā arī ārpus Latvijas, daudz ceļojot.

1989. gadā Rīgas Politehniskā institūta (mūsdienās Rīgas Tehniskā universitāte) Studentu kluba telpās Anglikāņu baznīcā notika sarīkojums “Austras dienas”, aizsākot tradīciju – pulcēties Austrasbērniem, jaunās un vidējās paaudzes dziesminiekiem.

90. gados A. Pumpure darbojās kā Liepājas Metalurgu kultūras pils ģitāras pulciņa skolotāja, bērnu un jaunatnes centra “Vaduguns” ģitāras skoliņas skolotāja, Latvijas sieviešu invalīdu asociācijas ansambļa “Aspazija” vadītāja.

1995. gadā tika atzīmēta solo koncertdarbības 20 gadu jubileja ar uzstāšanos Rīgā, Mākslas darbinieku namā. Togad A. Pumpure  kļuva par dalībnieci Liepājas teātra aktrišu jaunizveidotajā folkloras ansamblī “Atštaukas”, ar kuru uzstājās dažādos sarīkojumos, koncertos, folkloras un citos festivālos Latvijā un ārvalstīs: Itālijā, Čehijā, Norvēģijā un citur.

2008. gadā tika dibināta “Austras biedrība”, kas saglabā un tur godā A. Pumpures mantojumu; ir izdotas sešas Austras dziesmu, kā arī Austrasbērnu un draugu dziesmu burtnīcas, grāmata par leģendāro dziesminieci. Aizvien turpinās “Austrasdienu” koncertu tradīcija, par godu dziesminieces jubilejām rīkoti koncerti.

2016. gada 26. novembrī A. Pumpure, būdama smagi slima, uzstājās pēdējoreiz savā 88 gadu jubilejas sarīkojumā Liepājā, restorānā Fontaine Royal, piedaloties arī Austrasbērniem.

2018. gadā Liepājā, mākslas galerijas “Romas dārzs” pagrabstāvā, sāka darboties radošā telpa “Austras istaba”, kur notiek dziesminieku koncerti. 

Austra Pumpure kā mūziķe, aranžētāja, ansambļu vadītāja, mūzikas noformētāja savas darbības pirmajā posmā izvērtās par ļoti nozīmīgu personu Liepājas teātra darbībā, tās muzikālajā sadaļā; 1969. gadā viņai tika piešķirts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums. Kopš 70. gadu vidus viņa kļuva par soloizpildītāju, uzstājoties klausītāju priekšā ar izteiksmes līdzekļu minimumu – balsi un  ģitāru, tādējādi būtiski izcēlās ar priekšnesuma patiesumu un īstumu.

Līdz ar viņas  I. Kalniņa sacerēto dziesmu koncertiem sākās jauna kustība Latvijā – līdzdziedāšana, rosinot turpmāku jaunās paaudzes jeb Austrasbērnu radošumu, vienlaikus dziesminieci var uzskatīt par vienu no folkloras kustības aizsācējām Latvijā. Tajā vispirms iesaistījās Liepājas teātra jaunie aktieri (Juris Bartkevičs, Ieva Akuratere, Māris Putniņš), ar laiku arī jaunieši no klausītāju vidus, kas pēc dzirdes apguva A. Pumpures repertuāru. Viņi, dziesminieces parauga iedvesmoti, uzdrošinājās dziedāt, spēlēt, komponēt paši. No Austrasbērnu vidus veidojušies daudzi Latvijā zināmi dziesminieki un bardi – Silvija Silava, Uldis Ozols, Arnis Miltiņš, Juris Hiršs, Zane Šmite, Andris Mičulis, Agita Kaužēna, Kristīne Sudmale, rakstniece Jana Egle un citi. No šīs kustības izauguši daudzi spoži Latvijas dziesminieki un vairākas ģitāristu paaudzes. Nebūdama komponiste, A. Pumpure iedvesmoja arī latviešu autordziesmas attīstību. Viņas rosinātajai folkloras kustībai bija liela nozīme Dziesmotās revolūcijas veicināšanā.

Liela ir A. Pumpures nozīme I. Kalniņa daiļrades daudzināšanā – tapušas piecas dziesmu programmas, ģitāras pavadībā skanot dziesmām, skaņdarbiem no izrādēm “Mīla, džezs un velns”, “Kapteiņa Granta bērni”, “Princis un ubaga zēns”, “Trīs musketieri”, “Brēmenes muzikanti”, “Laimes lācis”, “Lilioms” un citām. Īpaša nozīme tam bija I. Kalniņa interpretu, grupas “Menuets”, klusēšanas periodā – 80. gados. Tāpat A. Pumpure daudz darīja latviešu tautasdziesmas popularizēšanā. 

A. Pumpure uzstājās dažādās koncertvietās – skolās, teātros, kultūras namos –, pa naktīm dziedāja studentiem, arī Imantdienās, folkloras festivālos un dziesminieku saietos; Rīgā iecienītas koncertvietas bija Mākslas darbinieku nams un Valsts Leļļu teātris.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas A. Pumpurei tika piešķirts III šķiras Triju zvaigžņu ordenis (1998), “Goda liepājnieces” nosaukums (2008), saņemta Draudzīgā aicinājuma fonda medaļa (2009), 2012. gadā – Latvijas Mūzikas ierakstu gada balva “Zelta mikrofons” par mūža ieguldījumu.

A. Pumpures piemiņu uztur Austrasbērni, kā arī “Austras biedrība”, kurai viņa ir atstājusi mantojumā savu dzīvokli Liepājā līdz ar personiskajām mantām.

MC*, CD**, “Austra Pumpure dzied Imanta Kalniņa dziesmas”, Balss, 1995.

MC, CD, “Mana tautasdziesma”, Balss, 1996.

CD, “Austra Pumpure. Imanta Kalniņa IV koncertprogramma (1992. gada koncertieraksts)”, Austras biedrība, 2020.

*magnētiskā kasete

**kompaktdisks