Austra Pumpure kā mūziķe, aranžētāja, ansambļu vadītāja, mūzikas noformētāja savas darbības pirmajā posmā izvērtās par ļoti nozīmīgu personu Liepājas teātra darbībā, tās muzikālajā sadaļā; 1969. gadā viņai tika piešķirts Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas nopelniem bagātās kultūras darbinieces goda nosaukums. Kopš 70. gadu vidus viņa kļuva par soloizpildītāju, uzstājoties klausītāju priekšā ar izteiksmes līdzekļu minimumu – balsi un ģitāru, tādējādi būtiski izcēlās ar priekšnesuma patiesumu un īstumu.
Līdz ar viņas I. Kalniņa sacerēto dziesmu koncertiem sākās jauna kustība Latvijā – līdzdziedāšana, rosinot turpmāku jaunās paaudzes jeb Austrasbērnu radošumu, vienlaikus dziesminieci var uzskatīt par vienu no folkloras kustības aizsācēju Latvijā. Tajā vispirms iesaistījās Liepājas teātra jaunie aktieri (Juris Bartkevičs, Ieva Akuratere, Māris Putniņš), ar laiku jaunieši no klausītāju vidus, kas pēc dzirdes apguva A. Pumpures repertuāru. Viņi, dziesminieces parauga iedvesmoti, uzdrošinājās dziedāt, spēlēt, komponēt paši. No Austrasbērnu vidus veidojušies daudzi Latvijā zināmi dziesminieki un bardi – Silvija Silava, Uldis Ozols, Arnis Miltiņš, Juris Hiršs, Zane Šmite, Andris Mičulis, Agita Kaužēna, Kristīne Sudmale, rakstniece Jana Egle un citi. No šīs kustības izauguši daudzi spoži Latvijas dziesminieki un vairākas ģitāristu paaudzes. Pati, nebūdama komponiste, A. Pumpure iedvesmojas arī latviešu autordziesmas attīstību. Viņas rosinātajai folkloras kustībai bija liela nozīme Dziesmotās revolūcijas veicināšanā.
Liela ir A. Pumpures nozīme I. Kalniņa daiļrades daudzināšanā – tapušas piecas dziesmu programmas, ģitāras pavadībā skanot dziesmām, skaņdarbiem no izrādēm “Mīla, džezs un velns”, “Kapteiņa Granta bērni”, “Princis un ubaga zēns”, “Trīs musketieri”, “Brēmenes muzikanti”, “Laimes lācis”, “Lilioms” un citām. Īpaša nozīme tam bija I. Kalniņa interpretu, grupas “Menuets”, klusēšanas periodā – 80. gados. Tāpat A. Pumpure daudz darīja latviešu tautasdziesmas popularizēšanā.
A. Pumpure uzstājās dažādās koncertvietās: skolās, teātros, kultūras namos, pa naktīm – studentiem, Imantdienās, arī folkloras festivālos un dziesminieku saietos; Rīgā iecienītas koncertvietas bija Mākslas darbinieku nams un Valsts Leļļu teātris.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas A. Pumpurei tika piešķirts III šķiras Triju zvaigžņu ordenis (1998), “Goda liepājnieces” nosaukums (2008), saņemta Draudzīgā aicinājuma fonda medaļa (2009), 2012. gadā Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” balva par mūža ieguldījumu.
A. Pumpures piemiņu uztur Austrasbērni, kā arī “Austras biedrība”, kurai viņa ir atstājusi mantojumā savu dzīvokli Liepājā līdz ar personiskajām mantām.