Daudzgadīgs kurvjziežu dzimtas augs, kas ir bieži sastopams visā pasaulē.

Ģints nosaukums cēlies no sengrieķu varoņa Ahilleja (Ἀχιλλεύς) vārda. Kā vēsta leģenda, šo augu Ahillejs ņēma līdzi kaujās, lai ārstētu brūces. Sugas nosaukums millefolium nozīmē ‘tūkstoš lapu’; ar to tiek apzīmētas neskaitāmās lapu plūksnas. Šīs pazīmes dēļ veidojies auga nosaukums krievu un citās valodās. Latviešu valodā pelašķi dēvē arī par eža puķi, siereni, mēra zāli, tītariņu un citādi.

Kurvjziežu dzimta cēlusies Dienvidamerikā kainozoja ēras paleogēna periodā aptuveni pirms 70–50 miljoniem gadu. Šīs dzimtas augi strauji evolucionējuši un izplatījušies visos kontinentos. Asteru rinda ir vislielākā divdīgļlapju klasē. Tajā iekļauj aptuveni 25 000 augu sugu, kas atbilst aptuveni 10–12 % no visiem ziedaugiem. Sevišķi daudz sugu ir atklātās dzīvotnēs mērenā un subtropu klimata joslā, bet maz sugu ir sastopamas tropu joslas zemieņu lietusmežu apgabalos. Tiek nodalīta Asteraceae-Anthemideae cilts, kas izceļas ar izcilām ekoloģiskās pielāgošanās spējām. Tie ir daudzgadīgi, entomofili augi ar augstu starpsugu hibridizācijas pakāpi. Šajā ciltī ietilpst arī parastā pelašķa sugu komplekss. Senākie parastā pelašķa atradumi ir saistāmi ar pliocēnu (5,3–2,6 miljoni gadu p. m. ē.). 

Par parastā pelašķa dabisko izplatības areālu uzskatāmi Ziemeļu puslodes mērenie platuma grādi – Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā. Parastā pelašķa sēklas ir atrastas grauzēju ekskrementu fosilijās, tāpēc domājams, ka suga Ziemeļamerikas kontinentā izplatījās pleistocēnā aptuveni no 1,8 miljoniem gadu līdz 35 000 gadu senā pagātnē, kur tā nokļuvusi caur Beringa šaurumu. Pētījumi rāda, ka suga strauji adaptējusies, izveidojušās vairākas pasugas. Tā sākusi apdzīvot dažādus biotopus – no pārmitrām piekrastēm līdz tuksnešiem un kalnu pļavām. Parastā pelašķa izplatību pasaulē veicinājusi arī cilvēka saimnieciskā darbība gan apzināti (suga iekļauta lauksaimniecības ganību zemju sugu maisījumos), gan nejauši – tā kļuvusi par lauksaimniecības kultūru nezāli. Tāpēc mūsdienās parastais pelašķis ir sastopams Dienvidamerikā, atsevišķās Āfrikas rietumu un dienvidu valstīs, Indijā, Ķīnas ziemeļos, Dienvidkorejā, Japānā, Indonēzijā, Austrālijā un Jaunzēlandē. 

Daudzgadīgs, vidēja lieluma (15–70 cm) kurvjziežu dzimtas lakstaugs. Stublājs (viens vai vairāki) stāvs, stīvs, vienkāršs, zaro ziedkopā. Izplatīta ložņājoša forma. Stublājam ir raksturīgs īss apmatojums. Lapas uz stublāja un rozetē. Rozetes lapas ir ar kātu, stublāja lapas – sēdošas. Visas lapas divkārt vai trīskārt plūksnaini dalītas (4–10 cm garas, 1–4 cm platas). Pēdējās pakāpes plūksnas ir sīkas, lineāras vai lineāri lancetiskas. Lapas uz stublāja izkārtotas spirāliski. Ziedu kurvīši ir aptuveni 0,4–0,7 cm plati vairogskarā, kas atrodas stublāja galā. Kurvīša gultne ir ar plēkšņlapiņām. Vīkallapas ir zālainas, vairākās rindās. Mēlziedi ir pieci (balti vai iesārti violeti, rozā), mēlzieda gals ir sīkzobains. Stobrziedi ir pelēcīgi balti. Kausmatiņu nav. Auglis – plakans sēklenis. Pelašķis zied no jūnija līdz oktobrim.

Parastais pelašķis ir svešapputes augs, ko apputeksnē dažādi kukaiņi, bet biežāk divspārņi Diptera un mārītes Coccinellidae. Viens augs saražo 3000–6000 sēklas. Blīvās populācijās sēklu skaits ir mazāks. Lai sēklas iegūtu dīgtspēju, tām ir nepieciešams miera periods. Pēc tā sēklu dīgtspēja var sasniegt pat 90 %. Tomēr sēklu bankā sēklas savu dīgtspēju saglabā neilgi – vairums līdz pieciem gadiem. Labāk dīgst sēklas, kas ir tuvāk augsnes virskārtai, visaktīvākā dīgšana ir no marta līdz aprīlim. Augam ir labi attīstīta sakņu sistēma, kas visizteiksmīgāk zarojas līdz 10 cm dziļumam, bet iesniedzas pat 20 cm dziļumā. Garās saknes ļauj augam pārdzīvot ilgstošus sausuma periodus. Ganībās viens augs gada laikā izplatās aptuveni 7–20 cm attālumā no vecākauga. Novēroti pat 70 cm gari sakneņi, kas pirmajā gadā paliek savienoti ar vecākaugu. Pelašķis pārziemo ar sakneņiem. Lielākoties augs pirmo reizi uzzied otrajā attīstības gadā, bet atsevišķi eksemplāri uzzied jau pirmajā veģetācijas sezonā. Pelašķis var veicināt citu sugu augšanu līdzās, bet kavēt to sēklu attīstību. Visām auga daļām piemīt rūgtena smarža.

Saskaņā ar Graima augu stratēģiju (plant strategy type according to Grime) parastajam pelašķim ir jaukta konkurences (C)/strestoleranta – konkurences (SC) augšanas stratēģija. Tas nozīmē, ka augs izteikti konkurē ar citiem augiem par resursiem, kas tāpat kā pelašķi spēj pārciest nelabvēlīgus vides apstākļu (izteikta sausuma) periodus. Savukārt vietās, kur parastais pelašķis ir apzināti ieviests, piemēram, Jaunzēlandē, tā augšanas stratēģija tiek raksturota kā ruderāli konkurējoša (CR), jo augs ātri izplatās aramzemēs.

Parastā pelašķa sēklas izplatās ar vēju, bet tās ir atrodamas arī dzīvnieku ekskrementos. Novērots, ka tās saglabā dīgtspēju putnu ekskrementos. Pelašķu lakstus kā papildinājumu ligzdas materiālam izmanto putni un grauzēji, sevišķi lauku strupastes. Ir pierādīts, ka pelašķu pievienošana ligzdas materiālam samazina putnu ektoparazītu skaitu.

Parastais pelašķis ir barības augs daudziem tauriņiem, vabolēm, skrejvabolēm, parazītiskajām lapsenēm, kā arī pangas veidojošajiem kukaiņiem. Parastajam pelašķim ir raksturīga simbioze ar vairākām augsnē mītošām mikorizas sēnēm.

Parastais pelašķis ir bieži sastopama suga pļavās un ganībās, zālājos, krastmalās, ceļmalās, karjeros, dzelzceļa uzbērumos, sausās nezālienēs un citās atklātās platībās. Pelašķis ir raksturīga suga dažādās augu sabiedrībās mēreni mitrās vai sausās pļavās: Cl. Molinio-Arrhenatheretea. Suga bieži aug raupjās, labi drenētās, nabadzīgās augsnēs. Visbiežāk ir sastopama augsnēs ar pH 4,6–6,4, bet novērota arī bāziskākās augsnēs, kur pH sasniedz 8. Suga praktiski nav konstatēta mežainās platībās. Parastais pelašķis ir sastopams dažādās klimatiskajās joslās, bet izplatītākais tas ir mērenajās klimata joslās, kur to nereti uzskata par nezāli.

Eksperimentos novērots, ka visblīvākā parasto pelašķu populācija izveidojas pirmajā gadā pēc augsnes traucējuma, bet nākamajās sezonās blīvums samazinās. Viena auga mūžildze parasti ir 2–5 gadi. Parastā pelašķa populācijas var aizņemt vairākus hektārus lielas platības, savukārt ceļmalā tās var stiepties vairāku kilometru garumā. Līdz ar palielinātu populācijas blīvumu sugas plasticitāte palielinās, un, jo blīvāk pelašķis ir sastopams konkrētā vietā, jo tam ir izteiktāka ir veģetatīvā vairošanās, savukārt ziedēšana novērojama retāk.

Nav informācijas par to, ka parastā pelašķa populācijas pasaulē kādā vietā būtu apdraudētas. 

Saskaņā ar Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības (The International Union for Conservation of Nature, IUCN) vērtējumu parastais pelašķis ir novērtēts kā neapdraudēta suga, kas savvaļā joprojām ir bieži sastopama. Tā nav kvalificējama kā apdraudēta, gandrīz apdraudēta vai tāda, kas būtu atkarīga no saglabāšanas pasākumiem; suga novērtēta ar zemāku izzušanas risku (Least Concern).

Suga atzīta par invazīvu Jaunzēlandē, Austrālijā, Čīlē un Argentīnā.

Parastais pelašķis cilvēkiem nav toksisks, taču īpaši jutīgiem cilvēkiem var izraisīt kontaktdermatītu. Suga var izraisīt saindēšanos kaķiem, suņiem un zirgiem.

Parastais pelašķis ir sens un pasaulē plaši izmantots ārstniecības augs. Pētījumos izteikts pieņēmums, ka cilvēkveidīgie šo sugu izmantojuši jau 60 000 gadu senā pagātnē, jo liecības par augu ir atrastas neandertāliešu apbedījumos. Pelašķis kā atsāpinātājs izmantots Ziemeļamerikas indiāņu sabiedrībās.

Drogām izmantojami ziedi un laksti, retāk lapas. Pelašķa drogu sastāvvielu kompleksam ir asiņošanu apturoša, asinsreci pastiprinoša, pretiekaisuma, pretkrampju, spazmolītiska, antibakteriāla, antialerģiska, hipotensīva, žultsdzenoša, imunitāti spēcinoša iedarbība. Ziedos un lakstos ir ēteriskā eļļa, flavonoīdi, kumarīni, poliīni, K vitamīns, askorbīnskābe, miecvielas, fenolkarbonskābes, bet lapās – K vitamīns, flavonoīdi, miecvielas. No ziediem un lakstiem var pagatavot uzlējumu, izvilkumu spirtā, kā arī izmantot svaiga auga sulu. Parastā pelašķa pagatavojumus nedrīkst lietot grūtniecības laikā, jo tie var radīt aborta draudus.

Parastā pelašķa jaunie dzinumi ir bagāti ar magniju; tie satur daudz fosfora un kalcija.

Parasto pelašķi izmanto, lai pagatavotu tējas. Dažreiz tā ziedus pievieno cepumiem un citiem konditorejas izstrādājumiem. Sugu mēdz izmantot alus brūvēšanā kā apiņu aizstājēju.

Parastais pelašķis tiek aktīvi testēts kā augs, ko izmantot fitoremediācijā. Tomēr zinātniskajā literatūrā patlaban ir atrodama pretrunīga informācija par tā efektivitāti potenciāli toksisko vielu, smago metālu un citu savienojumu efektīvā piesaistē un uzņemšanā no augsnes.

Polijā parastā pelašķa ziedus pievieno puķu pušķiem par godu Debesbraukšanas dienai, lai tie zemniekam nestu labklājību.

Parastais pelašķis ir labs piemērs plaši sastopamo sugu variabilitātei, kas izpaužas tā, ka dažādās vidēs sugai ir raksturīgas dažādas formas – piemēram, zemas, ložņājošas formas piejūras biotopos un lielāki augi pārmitrās, noēnotākās vietās, augi ar pilnīgi baltiem vai dažādu nokrāsu rozā ziediem. Šīs atšķirības izpaužas arī hromosomu komplektos kā poliploīdija – kad daudzkāršojas hromosomu komplekts vai atsevišķas hromosomas. Poliploīdija ir viens no evolūcijas virzītājspēkiem, un tā biežāk ir raksturīga augiem, kas izceļas ar īpašām pielāgošanās spējām dažādās vidēs. Šī iemesla dēļ poliploīdas sugas ir grūti nodalīt, tāpēc nereti tās sauc par sugu kompleksu. Parastajam pelašķim tiek nošķirtas vairākas pasugas un varietātes, kas galvenokārt ir saistītas ar kādu konkrētu reģionu, piemēram, A. millefolium subsp. sudetica, kas ir sastopama Alpu un Karpatu kalnos, vai A. millefolium var. puberula, kas ir Kalifornijas endēms.

Suga iekļauta ganību sēklu maisījumos, tāpēc ir plaši izplatīta pasaulē. Pelašķis tiek audzēts ziemciešu dobēs, un tam ir izveidotas vairākas kultivētas formas ar dzelteniem, tumši rozā vai sarkaniem ziediem. Arvien vairāk parastā pelašķa komerciāli nozīmīgās formas tiek iekļautas sausumizturīgo augu maisījumos kā alternatīva graudzāļu mauriņam.

Parastais pelašķis ir Latvijā ļoti bieži sastopama suga dažādos atklātos biotopos.