Monumentālā tēlniecība ir tēlniecības kā trīsdimensionāla mākslas veida specifiska izpausme, kas raksturojama ar izmēriem un saturisko nozīmi. Skulptūra vai to grupa var būt brīvi stāvoša tai paredzētā telpiskā vidē, arhitektūras objekta interjerā vai eksterjerā. Tā var būt arī ciļņa formā. Nozīmīga satura monumentālu skulptūru var dēvēt par pieminekli vai monumentu. Lielformāta dekoratīvas kompozīcijas sauc par monumentāli dekoratīvo tēlniecību. Termina robežas nav strikti definējamas ne skulptūru izmēru, ne novietojuma ziņā, daļēji monumentālajai tēlniecībai var pieskaitīt arhitektūras dekoru. Monumentālā tēlniecība plaši tiek izmantota kapu pieminekļos.

Terminu “monumentālā tēlniecība” sāka lietot no 19. gs. 50. gadiem. Skulptūru izvērtējumā būtisks ir to konteksts; ne vienmēr saturiski nozīmīga skulptūra ir ļoti liela. Monumentālās skulptūras ar konkrētu vēsturisku vai idejisku saturu politisku pārmaiņu rezultātā reizēm tiek likvidētas.

Monumentālās tēlniecības darbus pasūta laicīgās varas struktūras, reliģiskas organizācijas, atsevišķas personas vai to grupas. To tapšana ir saistīta ar nozīmīgiem materiāliem ieguldījumiem un lielu darbietilpību. Monumentālā tēlniecība parasti tiek radīta ekonomiski labvēlīgos apstākļos. Reizēm līdzekļus pieminekļu celšanai ziedo sabiedrisku vai reliģisku kopienu pārstāvji un privātpersonas.

Mūsdienās monumentālo kompozīciju autori var būt gan tēlnieki, gan citu specialitāšu mākslinieki. Monumentālās tēlniecības darbu realizācijā atkarībā no izmantotā materiāla nepieciešama dažādu profesiju speciālistu iesaistīšana (akmeņkaļi, bronzas lējēji, metinātāji un citi).

Monumentālās tēlniecības sākumi arheoloģiskās izpētes rezultātos saistīti ar to darināšanas materiāla saglabāšanās spēju. Tāpēc senākā saglabājusies monumentālā skulptūra Lielā Sfinksa (أبو الهول, Abū al Hūl, pie Gīzas piramīdām) no Senās Ēģiptes laika darināta akmenī un datējama ar  3000. gadu vidu p. m. ē. Senās Ēģiptes monumentālā tēlniecība ir saistīta ar dievu un faraona kā dieva kultu. Antīkajā Grieķijā monumentālās tēlniecības darbus darināja par godu grieķu pilsētvalstij un tās slavai. Antīkās Romas laikā monumentāli reljefi vēstīja par būtiskiem notikumiem un atradās uz memoriālu celtņu (arku, triumfa kolonnu) virsmas, publiskajā vidē nozīmīgi bija imperatoru portreti. 

Viduslaiku Rietumeiropā – romānikas un gotikas periodos – monumentālā tēlniecība apaļskulptūru un ciļņu formā sastopama nozīmīgāko katedrāļu eksterjeros un interjeros un atveidoja sakrālus un atsevišķos gadījumos arī laicīgus tēlus. Renesanses laikā turpinājās tradīcija darināt monumentālas kompozīcijas sakrālās celtnēs, parādījās laicīga satura monumenti. Lielāku nozīmi ieguva cilvēku personisko sasniegumu iemūžināšana. Dekoratīvas skulptūras tika izvietotas dārzu un parku ansambļos. Baroka laikmetā monumentālā tēlniecība reprezentēja laicīgo un sakrālo varu, nozīmīgi bija pilsētvidē esoši pieminekļi, kapu pieminekļi, dekoratīvā strūklaku un parku tēlniecība. Šajā laikā tapa liels daudzums figurālas sakrālās tēlniecības, uzplauka dekoratīvā tēlniecība arhitektūrā. Baroka dekoratīvās formas, sākot ar 17. gs., izplatījās baznīcu arhitektūrā spāņu un portugāļu kolonizētajās  Latīņamerikas teritorijās. 19. gs. gaitā monumentālās tēlniecības daudzums palielinājās, daudz figurālu pieminekļu radīja no 1870. līdz 1914. gadam saistībā ar industriālā laikmeta demokrātiskumu, nacionālās pašapziņas pieaugumu un koloniālisma attīstību.

Eiropas tēlniecības tradīcijas izplatījās ārpus Eiropas. 20. gs. laikā monumentālās tēlniecības darbi kļuva sastopami visās ekonomiski attīstītajās zemēs. Daudz skulpturālu pieminekļu iemūžina Pirmā un Otrā pasaules kara notikumu piemiņu, attīstījās tādu memoriālo ansambļu veidošanas prakse, kuros  izmantoja laikmetam raksturīgos telpiskās vides veidošanas principus. Pieminekļus cēla vēsturiski nozīmīgām personām un notikumiem. Gadsimta otrajā pusē, izplatoties modernisma formveidei, tā spēcīgi ietekmēja monumentālo tēlniecību, tajā pašā laikā tēlnieki turpināja darināt arī tradicionālas stilistikas kompozīcijas, it īpaši totalitāro režīmu zemēs: Vācijā, Itālijā un Padomju Sociālistisko Republiku Savienībā (PSRS).

Monumentālas skulptūras darināja dažādos laikos vairākos pasaules reģionos neatkarīgi no tendencēm Eiropā un citur, piemēram, Afganistānā, Bamijanā (6. gs., iznīcinātas), Lieldienu salā Klusajā okeānā (ap 1400–1650), tolteku apdzīvotajā teritorijā Meksikā (900–1150) un citur.

Pēdējo gadu desmitu laikā monumentālā tēlniecība attīstījusies stilistiskas daudzveidības virzienā, mākslinieki izmanto visdažādākos materiālus, skulptūras atrodas dažādās vides situācijās.

Monumentālās tēlniecības darbus izvieto muzeju ekspozīcijās, skulptūru parku un urbāno projektu vidē, nozīmīga ir skulptūras un vides savstarpējā atbilstība (site-specific monuments), tēlniecības savstarpējā saikne ar citiem laikmetīgās mākslas virzieniem (zemes māksla, instalācijas un citi), iesaistīšanās sociāli angažētās praksēs, laikmetīgo tehnoloģiju izmantošana. 

Izmēros lielākās modernisma skulptūras ir, piemēram, Klāsa Oldenburga (Claes Oldenburg) strūklakas skulptūra “Karotes tilts un ķirsis” (Spoonbridge and Cherry, 1988, tērauds, alumīnijs, poliuretāns, Mineapolisā, Minesotas pavalstī, Amerikas Savienotajās Valstīs, ASV, popārta stilistikā); Džonatana Borovska (Jonathan Borowsky) “Vīrs ar āmuru” (Hammering Man, 1990, Frankfurtē pie Mainas, Vācijā, metāla skulptūra ar kinētiskās mākslas efektiem); Entonija Gormlija (Antony Gormly) “Ziemeļu eņģelis” (Angel of the North, 1998, tērauds, Geitshedā, Tainā un Vērā, Apvienotā Karaliste, modernizēts figurālisms); Aniša Kapūra (Anish Kapoor) “Debesu spogulis” (Sky Mirror, 2009, Notingemā, Apvienotā Karaliste, mākslinieks telpiskas ilūzijas radīšanai ir izmantojis lielizmēra spoguli). Mākslinieki darbos mēdz izmantot arī dabas formas, piemēram, Luīze Buržuā (Louise Bourgeois) darbu sērijā “Māte” (Maman, atveidots gigantisks zirneklis, 1999–2001, bronza, Londonā, Apvienotā Karaliste, Otavā, Kanāda un citur). Abstraktajam ekspresionismam pievērsies Marks di Suvero (Mark di Suvero) darbā Figolu (2005–2011, akmens, Sanfrancisko, ASV, abstraktas ģeometriskas formas radījis Eduardo Čillida (Eduardo Chillida), “Apvāršņa cildinājums” (Elogio del Horizonte, 1989, Simadeviljā, Astūrijā, Spānijā un citur). Monumentālos izmēros ir arī konceptuālisma darbi, piemēram, Martina Krīda (Martin Creed) “Understanding “(2016, lielizmēra neona gaismu lampu uzraksts, Ņujorkā, ASV, un citur).

Nozīmīga ir holokausta piemiņas iemūžināšana, piemēram, Memoriāls Eiropas nogalinātajiem ebrejiem (Denkmal für die ermordeten Juden Europas, 2003–2005, betons, Berlīnē, Vācijā, autors arhitekts Pēters Eizenmans, Peter Eisenman). Publiskajā telpā arī izvieto sociāla vai politiska satur pieminekļus, piemēram, izmēros salīdzinoši neliela Džordža Sigala (George Segal) figūru grupu, kas veltīta geju solidaritātei un cīņai par savām tiesībām (Gay Liberation Monument, 1980, bronza, Ņujorkā, ASV), Āfrikas atdzimšanas piemineklis pie Dakāras Senegālā (2010, bronza, autors Pjērs Atepa, Pierre Goudiaby Atepa) un citi.

Fizisko izmēru ziņā lielākās figurālās skulptūras pasaulē ir uzstādītas Indijā, Ķīnā un Taizemē – tās atveido dievības un vēsturiskas personas. Vienotības statuja (Unity) ir veltīta Indijas apvienošanās līderim Sardaram Patelam (Sardar Vallabhbhai Patel) Gudžaratas pavalstī, Indijā (2018, bronza, 182 m, tēlnieks Rams Vandži Sutars, Ram Vanji Sutar). Izmēros iespaidīga ir Avota tempļa Buda (中原大佛, Spring Temple Buddha, Lušanā, Ķīnā, 1997–2008, 153 m, vara kalums, zeltījums, tēlnieks Šengbjao Lins, Shengbiao Lin) un Ticības statuja (Statue of Belief or Vishwas Swaroopam, Nadžvārā, Radžastānā, Indijā, 2011–2020, 112 m, betons, varš, tēlnieks Murtika Narešs Kumavats, Murtikar Naresh Kumawat), un citas. 

20. gs. beigās un 21. gs. turpinās monumentālo skulptūru pārvērtēšana saistībā ar sociālajiem procesiem sabiedrībā, koloniālisma, kā arī monarhijas kritiku, kā rezultātā daļa pieminekļu ir likvidēti (piemēram, vergu tirgotāja Edvarda Kolstona, Edward Colston, piemineklis Bristolē, 1895, tēlnieks Džons Kesidijs, John Cassidy, likvidēts 2020).

2020. gadā protestu Black Lives Matter rezultātā ASV tika sabojāti vai nogāzti vairāk nekā 30 Kristoforam Kolumbam (Christopher Columbus) veltīti pieminekļi; kritiski pārvērtējot ASV vēsturi, ir likvidēti apmēram 130 konfederātu (verdzību atbalstošu pavalstu savienība Pilsoņu karā) piemiņas objektu. Kā reakcija uz Krievijas Federācijas kara uzsākšanu Ukrainā (24.02.2022.) ir likvidēti padomju varu un armiju iemūžinoši pieminekļi bijušajā PSRS teritorijā un satelītvalstīs, tostarp Latvijā. Pieminekļi ir iznīcināti arī tiešas karadarabības rezultātā, piemēram, Balkānu konfliktā piemineklis varonīgajiem Slavonijas ļaudīm (Spomenik narodu-heroju Slavonije) Otrajā pasaules karā Kamenskā (Horvātija, 1968, tēlnieks Vojins Bakičs, Vojin Bakić, armijas iznīcināts 1992. gadā), kā arī pieminekļi Ukrainā.

Pasaulē ir ļoti daudz monumentālās tēlniecības darbu. Vispārpieņemti nozīmīguma kritēriji nav noformulēti. Monumentu nozīmību izvērtē lokāli, ģeogrāfiskā un vēsturiskā kontekstā.

Mākslas vēstures kontekstā nozīmīgi ir: Ramzesa II kolosi (Ramesses II, ap 1290. gadu p. m. ē. Abusimbelā, Ēģiptē); Atēnas jaunavas skulptūra (Athena Parthenos, 446–438. gadā p. m. ē. Atēnās, Grieķijā, tēlnieks Fīdijs, Φειδίας, Pheidias, nav saglabājusies); Marka Aurēlija jātnieka statuja (Marcus Aurelius, 161–180, Romā, Itālijā); Ekeharda II un viņa sievas Utas pilnfigūras tēli (Margrave Ekkehard II of Meissen Margravine, Uta von Ballenstedt, 1249, Naumburgas katedrālē, Vācijā); Gatamelatas jātnieka statuja (Gattamelata, Erasmo da Narni, 1447–1453, tēlnieks Donatello, Donatello, Donato di Niccolò di Betto Bardi, Padujā, Itālijā); skulptūra “Dāvids” (1501–1504, tēlnieks Mikelandželo, Michelangelo di Lodovico Buonarroti Simoni, Florences Akadēmijā, Galleria dell’Accademia di Firenze, Florencē, Itālijā); pāvesta Urbāna VIII kapa piemineklis (Urbanus VIII, 1642–1647, tēlnieks Džovanni Lorenco Bernīni, Giovanni Lorenzo Bernini, Svētā Pētera katedrālē, Basilica di San Pietro in Vaticano, Romā, Itālijā); Trevi strūklakas skulptūras (Fontana di Trevi, 1732–1762, tēlnieki Nikolo Salvi, Niccolò Salvi, Pjetro Brači, Pietro Bracci, Romā, Itālijā); Pētera I jātnieka statuja (Романов Пётр I Алексеевич, 1766–1782, tēlnieks Etjēns Moriss Falkonē, Étienne Maurice Falconet, Sanktpēterburgā, Krievijā); monumentāls reljefs “Brīvprātīgo gājiens 1792. gadā” jeb “Marseljēza” (Le Départ des volontaires de 1792, La Marseillaise, 1833–1836, uz Triumfa arkas, Arc de Triomphe de l’Etoile, tēlnieks Fransuā Rids, François Rud, Parīzē, Francijā); Vandomas kolonna (Colonne Vendôme) ar Napoleona I (Napoleon I Bonaparte) figūru tās virsotnē (1810, iznīcināta 1814, atjaunota 1863, Parīzē, tēlnieks Antuāns Šodē, Antoine-Denis Chaudet, Parīzē, Francijā); Otto fon Bismarka (Otto von Bismarc) piemineklis (1906, tēlnieks Hugo Lederers, Hugo Lederer, Hamburgā, Vācijā); divas indiāņu jātnieku statujas (1928, tēlnieks Ivans Meštrovičs, Ivan Meštrović, Čikāgā, ASV), “Strādnieks un kolhozniece” (Рабочий и колхозница, 1937, sākotnēji atradās PSRS paviljonam uz jumta Vispasaules izstādē Parīzē, tēlniece Vera Muhina, Вера Игнатьевна Мухина, mūsdienās Maskavā, Krievijas Federācijā); Brīvības piemineklis (1935, tēlnieks Kārlis Zāle, Rīgā, Latvijā) un citi.

Vēsturiski nozīmīgi pieminekļi ir: Brīvības statuja (Statue of Liberty, Liberty Enlightening the World, 1876, tēlnieks Frederiks Ogists Bartoldi, Frédéric-Auguste Bartholdi, Ņujorkā, ASV); “Ukraina Māte” (1981, Україна-Мати, pārdēvēts 2023. gadā, pirms tam – “Māte Dzimtene” Батьківщина-Мати, tēlnieks Vasils Borodajs, Василь Захарович Бородай, Kijivā, Ukrainā); “Māte dzimtene sauc!” (Родина-мать зовёт!, 1967, tēlnieks Jevgeņijs Vučetičs, Евгений Викторович Вучетич, Volgogradā, Krievijas Federācijā); “Māte Armēnija” (Մայր Հայաստան, 1967, tēlnieks Ara Arutunjans, Արա Հարությունյան, Erevānā, Armēnijā); Kristus Pestītāja monuments (Cristo Redentor, 1922, tēlnieks Pauls Landovskis, Paul Landowski, Riodežaneiro, Brazīlijā) un citur.

Tēlnieku monumentālistu nozīme ir saistīta ar konkrētas zemes kultūras un mākslas attīstību noteiktā vēstures periodā. Rietumu mākslas vēstures kontekstā nozīmīgi ir Donatello, Mikelandželo, Dž. L. Bernīni, Antonio Kanova (Antonio Canova), F. Rida un citu monumentālistu darbi. Jaunākā laika monumentālisma attīstības periodā nozīmīgi autori ir Rihards Serra (Richard Serra), E. Gormlijs, A. Kapūrs un citi.