Izceļošana no Latvijas teritorijas dažādos avotos datēta jau kopš viduslaikiem, bet masveidā – ar 19. gs. beigām.

Galvenie izceļošanas iemesli pirms neatkarīgas Latvijas valsts izveides bija saistīti ar labāku dzīves apstākļu meklējumiem un bēgšanu no politiskajām represijām. Došanās uz ārvalstīm bija raksturīga atsevišķu profesiju pārstāvjiem, piemēram, jūrasbraucējiem. Populārākie galamērķi bija dažādas Krievijas guberņas un Amerikas Savienotās Valstis (ASV). Izceļošana uz dažādām guberņām Krievijā masveidā sākās 19. gs. otrajā pusē. 20. gs. sākumā Sibīrijā un Urālos bija izveidojušās 16 latviešu apdzīvotas kolonijas. Saistībā ar Krievijas-Austrumķīnas dzelzceļa būvniecību 20. gs. sākumā Mandžūrijā ieceļoja daži simti dažādu jomu speciālistu un darba meklētāju no Latvijas. Krievijas pilsoņu kara laikā un pēc tā Harbinā un tās apkārtnē bija reģistrēti 2500 bēgļu no Latvijas. Vairāki simti latviešu, īpaši pēc 1905. gada revolūcijas, nonāca dažādās Rietumeiropas valstīs, galvenokārt Vācijā, Lielbritānijā (pirms Pirmā pasaules kara apmēram 400‒500 latviešu) un Šveicē.

Latvijas iedzīvotāji citās pasaules daļās nonāca nelielā skaitā. Piemēram, 1933. gadā Austrālijā un Jaunzēlandē uzskaitīti 500 no Latvijas ieceļojušie pēdējo 60 gadu laikā. Brazīlijā masveidīgi latvieši ieceļoja reliģisku apsvērumu vadīti, veidojot latviešu baptistu kolonijas. Tiek lēsts, ka 19. gs. beigās tajās bija jau 600‒800 latviešu. 1906. gadā tika nodibināta Novaodesas kolonija.

Galvenie izceļošanas iemesli no neatkarīgās Latvijas saistīti gan ar dzīves apstākļu uzlabošanas mēģinājumiem, gan ar ideoloģiskiem apsvērumiem.

Populārākās izceļotāju valstis bija Brazīlija un Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). 1922.‒1923. gadā Brazīlijā ieceļoja 2300 Latvijas pilsoņu un izveidoja vairākas kolonijas. Lai gan uz PSRS izceļošana bija ierobežota politisku apstākļu dēļ, tomēr 20. gs. 30. gados dažādās Krievijas vietās bija vairāk nekā 300 latviešu koloniju, kurās galvenokārt dzīvoja jau pirms Latvijas neatkarības izceļojušie.

Vēsturisko un kultūras saikņu dēļ migrācija uz Vāciju un pretēja kustība ‒ arī repatriācija uz Latviju ‒ turpinājās 20. gs. 20. gados. Šajā migrācijā bija iesaistīti galvenokārt Latvijas vācieši. 30. gados Vācijā bija ap 2000 Latvijas pilsoņu, bet latviešu skaits vērtēts ap 300. Sākot ar 1939. gadu, vācbaltiešu izceļošanas akcijas ietvaros Latviju atstāja 63 000 pilsoņu, viņu vidū ap 5000‒7500 latviešu. Šajā laikā Francijā dzīvoja ap 1500‒2000 Latvijas pilsoņu, no kuriem apmēram 150 bija latvieši. Francija starpkaru periodā bija nozīmīgs galamērķis māksliniekiem, radošajai inteliģencei, studentiem, tirgotājiem.

Galvenie izceļošanas iemesli pēc 1940. gada bija Otrais pasaules karš, represijas un bēgļu gaitas. 1941. un 1949. gadā padomju varas īstenotajās represijās liels skaits iedzīvotāju tika piespiedu kārtā pārvietoti uz dažādiem apgabaliem PSRS austrumos, galvenokārt Sibīriju. Savukārt lielākā daļa to Latvijas iedzīvotāju, kuri izvēlējās atstāt Latviju draudošās padomju okupācijas priekšvakarā, 1944. un 1945. gadā, devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju. No Vācijas bēgļi visbiežāk izceļoja uz ASV, Austrāliju, Kanādu, Lielbritāniju, tikai neliela daļa palika Vācijā. Pēc atšķirīgiem avotiem, 1944.‒1945. gadā Vācijā atradās 171 000‒202 000 bēgļu no Latvijas. 1945.‒1952. gadā 100 000‒135 000 bēgļu no Latvijas dzīvoja nometnēs britu, amerikāņu un franču okupācijas zonās.

Lielākā daļa bēgļu meklēja iespējas tālākai izceļošanai. 1947.‒1950. gadā Lielbritānijā iebrauca 12 000 latviešu. Uz Zviedriju latvieši devās, galvenokārt ar laivām no Kurzemes šķērsojot Baltijas jūru. 1945. gadā Zviedrijā oficiāli bija reģistrēti 3418 bēgļi no Latvijas, bet kopumā, pēc dažādiem avotiem, Zviedriju sasnieguši 5000–6500.

1948. gadā, apejot ierasto kvotu kārtību, tika pieļauta baltiešu bēgļu iebraukšanu ASV un Kanādā. Oficiālā statistika liecina, ka ar Starptautiskās Bēgļu organizācijas (International Refugee Organisation) palīdzību līdz 1952. gadam ASV, pēc dažādiem avotiem, ieceļoja ap 38 000‒45 000 latviešu.

Kanādā 1946.‒1955. gadā ieceļoja ap 13 000 personu (t. sk. 8 000 ar Starptautiskās Bēgļu organizācijas starpniecību). Līdz 1963. gadam Kanādā ieceļoja vēl ap 2400 latviešu. 1947. gadā no Vācijas pārvietoto personu nometnēm Austrālijā ieradās 19 601 latvietis. 1949.‒1950. gadā Jaunzēlandē ieceļoja ap 550 latviešu.

Visu pēc Otrā pasaules kara izceļojušo bēgļu motivācija, dodoties ārpus Latvijas, pamatā bija saistīta ar politisko apstākļu maiņu dzimtenē.

Pēc Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datiem, 1991.–2017. gadā no Latvijas izceļojuši ap 600 000 iedzīvotāju. Lai arī statistiskā uzskaite nav pilnīga, tā raksturo pastāvīgās emigrācijas (izbrauc no Latvijas ar mērķi pastāvīgi dzīvot ārzemēs un izdeklarē dzīves vietu Latvijā) tendences.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pakāpeniski palielinājās iespējas doties uz ārzemēm. Galvenie izceļošanas iemesli pēc neatkarības atjaunošanas bija bijušās PSRS armijas darbinieku un ģimenes locekļu izceļošana (1991‒1995), profesionālas, darba un mācību iespējas.

2000.‒2004. gadā dominēja izbraukšana darba, ģimenes veidošanas un mācību nolūkos. Aizvien palielinājās iespējas ceļot bez vīzas Eiropā un vēlāk iekārtoties darbā. Tomēr lielākā daļa izbrauca pēc Latvijas pievienošanās Eiropas Savienībai.

Pēc profesora Mihaila Hazana novērtējuma, 2000.‒2014. gadā no Latvijas emigrējuši 260 000 iedzīvotāju. CSP dati uzrāda 246 700, kas veido 10,9 % no Latvijas kopējā iedzīvotāju skaita 2000. gada sākumā. Eiropas latviešu apvienības aplēse liecina, ka Eiropā dzīvo vismaz 200 000 no Latvijas izbraukušo. Eiropā galvenā mērķa valsts bija Lielbritānija tās atvērtā darba tirgus dēļ. ASV, Kanādā, Lielbritānijā, Vācijā un Zviedrijā nesen izceļojušie papildināja jau tur dzīvojošo Latvijas izcelsmes cilvēku skaitu. Pēc CSP datiem, visvairāk cilvēku izbrauca ekonomiskās krīzes laikā – 2009.‒2011.gadā. 

Skaitliski lielāko emigrantu interneta aptauju 2014. gadā veica Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts. Tajā atbildes sniedza 14 068 respondenti, no kuriem 35,2 % dzīvoja Lielbritānijā, 10,5 % ‒ Vācijā, 8,7 % ‒ Īrijā un 6 % ‒ Norvēģijā. Atbildes sniegtas no 118 pasaules valstīm.

Īrijā 2003. gadā darba atļaujas bija 4000 no Latvijas iebraukušajiem; aplēses liecināja par 10 000; pēc 2005. gada Īrijas nodokļu administrācijas datiem, Latvijas iedzīvotāju skaits Īrijā sasniedza 23 000, pēc Sociālās apdrošināšanas numuriem ‒ 24 000. Pēc Īrijas Nacionālā statistikas biroja (An Phríomh-Oifig Staidrimh) 2006. gada tautas skaitīšanas datiem ‒ 17 200. 2011. gada tautas skaitīšanā reģistrēti 20 600 no Latvijas iebraukušo.

Lielbritānijā 2002. gadā reģistrēti 2649 Latvijas pilsoņi. Pēc Lielbritānijas ārzemju pilsoņu ieceļošanas reģistrācijas datiem, 2002.‒2010. gadā Lielbritānijā bija 120 000 reģistrēto no Latvijas. Pēc strādājošo reģistrācijas datiem, 2004.‒2011. gadā Lielbritānijā bija 80 000 reģistrēto no Latvijas. Pēc Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no Eiropas Savienības 23.06.2016. Latvijas iedzīvotāju skaits šajā valstī sāka sarukt. Pēc Latvijas konsulārajiem datiem, 2017. gadā Lielbritānijā bija reģistrēti ap 65 000 cilvēku no Latvijas.

Vācijā 2002. gadā reģistrēti 2784 Latvijas pilsoņi, bet latviešu tautības cilvēku kopskaits ap 8500 (gan ilgstoši tur dzīvojuši, gan nesen ieradušies). Pēc Vācijas statistikas datiem, 2006. gadā reģistrēti 9500, bet 2010. gada beigās – 15 000 Latvijas izcelsmes personu. Pēc Vācijas oficiālās statistikas datiem, 2012. gadā Vācijā dzīvoja 21 790 Latvijas pilsoņu.

ASV, pēc American Community Survey 2006.‒2010. gada datiem, 91 096 iedzīvotāji uzrādīja latvisku izcelsmi. No tiem 41 851 uzrādīja savu senču piederību tikai latviešu etniskajai grupai.

Emigrāciju, pirmkārt, ietekmē ekonomiskā situācija un visvairāk – atalgojuma atšķirības par labu valstīm, uz kurām cilvēki izbraukuši. Atgriešanās migrāciju var ietekmēt ekonomiskā situācija mītnes zemēs, piemēram, krīze, pieaugošs bezdarbs, taču tas var veicināt ne vien atgriešanos dzimtenē, bet arī tālāku izbraukšanu uz citām valstīm.

Starp emigrācijas iemesliem ir arī dzīves stils, personīgi un ģimenes apsvērumi – laulības ar ārzemniekiem, arī studijas ārzemēs, ja tās ir ilgākas vismaz par vienu gadu. Lai arī ārzemēs studējušajiem ir lielāka vēlme atgriezties Latvijā, darba piedāvājumi uzreiz pēc studijām ārzemēs var mainīt emigrācijas mērķi no studiju uz darba migrāciju.

Latviešu tīklošanās aktivitātes ārzemēs, otrkārt, ietekmē politiskā dinamika un interese par notikumiem dzimtenē, dalība vēlēšanās, kandidēšana uz amatiem Latvijā, kopīgu interešu kopu uzturēšana un likumu izmaiņu lobēšana, piemēram, nodokļu, sociālajos, pilsonības un izglītības jautājumos. Politiski visnozīmīgākās pārmaiņas bija Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un darba tirgus atvēršana Eiropas Savienības valstīs, kas radīja apstākļus brīva darba tirgus kustībai.

Izbraukšanu no Latvijas uz laiku vai ilgstoši ietekmē arī globalizācija – aizvien plašākas iespējas sazināties elektroniski, pieejami transporta tīkli, īpaši lidojumu iespējas. Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un pieaugoši plašas Latvijas ekonomiskās saites ar valstīm visos kontinentos veicina iedzīvotāju migrāciju.

Ilgtermiņa prognozes emigrācijai apgrūtina daudzu faktoru kopums, t. sk. politiskie, ekonomikas, drošības un citi jautājumi atšķirīgās valstīs, kurās mīt no Latvijas izbraukušie. Pētījumi Latvijā un pasaulē visbiežāk prognozē, ka kādā dzīves posmā atgriezīsies ne vairāk par trešo daļu no izbraukušajiem. Līdz 2017. gadam atgriešanos visvairāk veicināja personiskie motīvi – vēlme būt kopā ar ģimeni, dzīvot dzimtenē, nevis ekonomiskā motivācija. Algu līmeņa izlīdzināšanās, jaunu darba vietu radīšana Latvijā ir nozīmīgākie ekonomiskie faktori, kas var veicināt straujāku atgriešanos.

Latviešu skaitu un aktivitātes ārzemēs veicina gan pašiniciatīva, gan Latvijas valsts, sabiedrisko organizāciju, uzņēmēju, radu un draugu kontakti. Atpakaļmigrācijas un sadarbības ar diasporu veicināšanai jāņem vērā demogrāfiskās tendences, tai skaitā 21. gs. sākumā izbraukušo pakāpeniska novecošana.