Tradicionālo vizuālās mākslas robežu pārkāpšana ar starpnozaru eksperimentiem aizsākās padomju okupācijas pusoficiālo un neoficiālo mākslas notikumu vidē 20. gs. 70. gados. Vizionāra poētiskā domāšana tēlotājas mākslas un dizaina starpzonā izpaudās, iesaistot kinētiskus elementus, gaismu un skaņu (izstādes “Svētki”, 1972; “Forma. Krāsa. Dinamika”, 1978). Andra Grīnberga performancēs, kas gan notika samērā šaurā domubiedru lokā, dažādas ritualizētas darbības tika atdzīvinātas ar mūziku un dzeju. Vairāki daļēji neformāli avangarda mūzikas pasākumi (1976, 1977), ko iniciēja multimediju mākslinieks Hardijs Lediņš un mūziķis Boriss Avramecs, iekļāva hepeningu elementus. H. Lediņa vadītās eksperimentālās diskotēkas-lektoriji apvienoja izglītojoši izklaidējošo mūzikas repertuāru ar dzejoļiem, muzikālām improvizācijām, diapozitīvu slaidu projekcijām un tā tālāk.

1982. gadā H. Lediņš kopā ar Juri Boiko izveidoja “Nebijušu sajūtu restaurēšanas darbnīcu” (NSRD) – starpdisciplināru grupu, kas rīkoja performances un akcijas, izdeva vairākus mūzikas albumus utt., iesaistot māksliniekus, mūziķus, aktierus u. c. radošo profesiju pārstāvjus. NSRD darbojās ārpus nozaru “profesionālajiem” rāmjiem, aptverot arī literatūras un arhitektūras jomas (video akcija “Cilvēks dzīvojamā vidē”, 1986; video darbi “Pavasara tecīla”, “Aisberga ilgas / vulkāna sapņi”, 1987; “Pavasara sekvences”, 1988; “Ābeļziedi”, 1989; multimediālais cikls “Doktora Enesera binokulāro deju kursi”, muzikāli un vizuāli performatīvas norises pirmajā (1987) un otrajā (1988) Aptuvenās mākslas izstādē; meditatīvo akciju cikls “Gājieni uz Bolderāju”, 1980–1987; u. c.).

Videomāksla, kuras attīstību sekmēja NSRD aktivitātes, Latvijā aizsākās kā akciju un performanču dokumentācija, absorbējot impulsus gan no mākslas, gan no kino vides. 1986. gadā tika dibināts Rīgas Videocentrs, Starptautiskā Kino centrs un Kino forums “Arsenāls”. To paspārnē izveidojās Multimediju centrs, kas organizēja divus franču – latviešu (1990, 1991) un trīs Francijas – Baltijas videomākslas festivālus (1992, 1993, 1994). Kultūras un mākslas projekta “Noass” rīkotais ikgadējais festivāls  “Ūdensgabali” (kopš 2001) un uzkrātā videomākslas kolekcija turpina popularizēt kustīgo attēlu māksliniecisko potenciālu. Šo jomu dažādoja un stimulēja digitālo tehnoloģiju ienākšana kopš 90. gadu vidus un iespējas profesionāli apgūt jauno mediju mākslu Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās komunikācijas nodaļā.

Videoinstalācijas sāka izplatīties laikmetīgajā mākslā 90. gados, pievēršoties laika un telpas attiecībām, dažādu materiālu transformācijām, medija metaforiskās valodas iespējām un tā tālāk (Juris Boiko, “Sālspūtējs”, 1990; Indulis Gailāns, “Saules ligzda”, 1992; Anita Zabiļevska, “Piecas vienādas ainavas”, 1994; “Austrumi Rietumi Dienvidi Ziemeļi”, 1996; Ojārs Pētersons, “Oranžais stāsts”, 1999; Kristaps Ģelzis, “Nekā personīga”, 2001; un citi). Televīzijas vara kā galvenā tēma, kas ļauj pat transformēt bezpajumtnieku mediju zvaigznē, aplūkota Ginta Gabrāna ilgtermiņa projektā Starix, kas pārstāvēja Latviju Sanpaulu biennālē (2004). Vairākas izstādes (“Tauki”, 1999; “Cilpa”, 2000; 2 Show, 2003, u.c.) demonstrēja videoinstalācijas kā starptautiskās laikmetīgās mākslas ainas neatņemamu sastāvdaļu. Digitālajai videomākslai īpaši konsekventi pievērsusies grupa “F5” (Ieva Rubeze, Līga Marcinkeviča, Mārtiņš Ratniks, Ervins Broks, Fēlikss Zīders), kuras kolektīvi vai arī individuāli radītajos darbos sadzīvo sirreāla sapņa loģika, zinātniskas mistifikācijas un interaktīva agresijas apspēle (“Un citi...”, 1999; “Bloody TV”, 2000; “Abrakadabra”, 2001; “Baudi jauko nakti!”, 2002; “Tumsas spuldze”, 2005; un citi). Katrīnas Neiburgas fascinējošā ikdienības poetizācija video darbā Solitude (2007) tika novērtēta ar pirmo Purvīša balvu (2009). Skaņas un attēla iespējas izmantotas arī Antas Pences un Ditas Pences, Evelīnas Deičmanes, Maijas Kurševas, Daces Džeriņas, Kristapa Epnera, Ģirta Korpa, Kriša Salmaņa u. c. mākslinieku darbos, kas interpretē dažādus eksistenciāli būtiskus personisko un kolektīvo atmiņu aspektus, jēgpilnas dzīvošanas stratēģijas un rituālus un tamlīdzīgi.  Eksperimentālu skaņas skulptūru un audiovizuālu instalāciju veidošanā īpaši specializējies Voldemārs Johansons.

Tipisks 20. gs. 90. gadu vidus un otrās puses fenomens bija mākslas biroja Open (Kaspars Vanags, Ilze Strazdiņa) multimediālie, daļēji sociāli kritiskie, bet arī izklaides industrijai pietuvinātie projekti, apvienojot tehnomūziku, alternatīvās modes šovus, laikmetīgo mākslu  pamestās fabriku un noliktavu telpās. Open projekti “Tējas sēne” (T-Shroom) (2000) un “Subversija pilsētvidē” (2001) ar dažādiem performatīviem paņēmieniem apspēlēja komercijas, ekspluatācijas un patērnieciskuma problēmas. Filmu studija Locomotive (Kristīne Briede, Kalle Bjoršmarks, Carl Bjorsmark) dokumentēja t. s. “mazo cilvēku” mūsdienu pasaulē, producējot televīzijas raidījumu sēriju. Pie citām iniciatīvām minams dīdžeju un multimediju mākslas projekts Varka Crew, dzejnieka Sergeja Timofejeva un domubiedru organizētā starpnacionālā literātu grupa “Orbīta”, kas iesaistījās arī elektroniskās mūzikas, interneta un multimediju pasākumos un citur.

1996. gadā dibinātais Elektroniskās mākslas un mediju centrs “E-Lab” (Rasa Šmite, Raitis Šmits, Jānis Garančs, Arvīds Alksnis u. c.) izvērsa komunikatīvus projektus internetā, to izmantojot kā jaunu telpu radošai pašizpausmei un mākslas projektu realizēšanai (kreatīvā interneta radio tīkls Xchange; dažādi hibrīdo mediju tīkli un citi). 2000. gadā “E-Lab” pārtapa par Jauno mediju un kultūras centru RIXC, kas turpina nodarboties ar mediju teorijas izpēti, apmācības programmu, radošo darbnīcu, starptautisku, starpdisciplināru izstāžu un konferenču rīkošanu, pievēršot īpašu uzmanību dažādiem mākslas un zinātnes mijiedarbības aspektiem, ilgtspējīgas attīstības un ekoloģijas tēmām (festivāls “Māksla+Komunikācija”, mākslas un atjaunojamās enerģijas tehnoloģiju tīkls Renewable Network,  augu komunikācijas projekts “Runā ar mani” un citi).