Neatkarīgās Latvijas valsts tautsaimniecības politikas nosacījumi veidojās pirms valstiskās neatkarības nodibināšanas 1918. gadā. Izdevīgā ģeogrāfiskā stāvokļa ietekmē ekonomiskā dzīve tagadējā Latvijas teritorijā bija intensīva. Tas sekmēja laikmetam atbil­stošu modernu ekonomisko politiku. Dzimtbūšanu Baltijā atcēla agrāk nekā citur Krievijas Impērijā (Kurzemē 1817. gadā, Vidzemē 1819. gadā, Latgalē 1861. gadā). Dzimtcilvēkus pakāpeniski atsvabināja no dzimtkungu varas. Sākumā zemnieki ieguva personīgo brīvību un, kaut ar lieliem ierobežojumiem, va­rēja izvēlēties dzīves un darba vietu. Tikai vēlāk zemnie­kiem atļāva iegūt īpašumā zemi. Zemnieku pārvietošanās labākas dzīves meklējumos veicināja pilsētu, it īpaši Rīgas, attīstību, kur papildus tirdzniecībai un transportam sāka attīstīties rūpniecība, arī būvniecība un citas tautsaimniecības nozares. Tautsaimniecības politikas veidošanā arvien vairāk ie­saistījās latvieši.

19. gs. beigās Latvijas teritorijā norisinājās strauja industriali­zācija. Lieli krievu uzņēmēju dibināti rūpniecības uzņēmumi tika izvietoti ostas pilsētās un Rīgā līdzās zviedru, vācu un latviešu uzņēmumiem, piemēram, cariskās Krievijas pirmā mašīnbūves rūpnīca “Rus­so-Balt” (Русско-Балтийский вагонный завод, 1874), kurā tika ražotas pirmās vieglās automašīnas valstī, “Böcker & Co” – pudlingošanas, dzelzs velmēšanas, stiepļu un naglu rūpnīca (1882, tagadējais “Liepājas metalurgs”), a/s “Fenikss” (“Phoenix”, 1895, tagadējā Rīgas Vagonbūves rūpnīca), Kuzņecova porcelāna un fajansa fabrika (завод Сидорa Терентьевичa Кузнецова, 1841), gumijas ražošanas fabrika “Provodņiks” (“Проводник”, 1888). 1910. gadā rūpniecības uzņēmumi Latvijā ražoja preces apmēram 521 miljona tā laika latu vērtībā.

Pēc valsts neatkarības iegūšanas Latvijas Pagaidu valdī­ba saskārās ar Pirmā pasaules kara un Neatkarības kara radī­tajiem postījumiem. Valdībai bija jāorganizē bēgļu atgriešanās un uz Iekškrieviju izvesto materiālo vērtību atgūšana, turklāt nācās piemēroties jaunajiem – neatkarīgas valsts – apstāk­ļiem. Latvijā sāka veidoties kapitālistiskās sistēmas tautsaimniecība, kaut gan tā nebija vienīgā attīstības vīzija. Par tā laika vadošo ekonomiskās politikas virzienu uzskata tirgus liberālismu, taču sabiedrībā virmoja arī profesora Kārļa Baloža “nākotnes valsts” ideja, kas balstījās ideāla sociālisma politikā. Sākoties Lielās dep­resijas perioda grūtībām (1929–1933), risinājums tika meklēts valsts lomas palielināšanā un stingrākā tautsaimniecības regulēšanā. Pēc Kārļa Ulmaņa 15.05.1934. valsts apvērsuma šāda politika tika īstenota. Pirmā neatkarības perioda svarīgākie ekonomis­kās politikas soļi bija agrārā reforma, sociālās reformas, nacionālo uzņēmumu veidošana, latvisko saimniecības nozaru stiprināšana, nacionālā taisnīguma un latviešu ekonomiskā spēka palielināšana, kā arī saimnieciskās neatkarības stiprināšana.

Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) okupācijas laikā Latvija tika iekļauta vienotā sociālis­tiskā tautsaimniecības sistēmā, kuras pamatā bija valsts īpašums uz ražošanas līdzekļiem, plānota tautsaimniecība un sociālistiskā darba dalīšana, izlīdzinoša sociālā politika. Sociālisma perioda ekonomiskā politika sekmēja intensīvu industrializāciju un ražošanas koncentrāciju.

Valsts ekonomiskās politikas pamati laikposmam pēc neatka­rības atjaunošanas (1991) tika veidoti 20. gs. 80. gadu beigās, kad tika īstenota Mihaila Gorbačova (Михаил Сергеевич Горбачёв) pārkārtošanās (“peres­troika”) un atklātības (“glastnostj”) politika, kas bija paredzē­ta stagnējošās tautsaimniecības uzlabošanai. Līdz ar politiskajām pārmaiņām un tausaimniecības liberalizāciju Latvija pakāpeniski virzījās uz valstisko neatkarību un tirgus ekonomikas modeli.

Pāreja no sociālisma plānotās tautsaimniecības sistēmas uz brīvā tirgus sistēmu pati par sevi bija sarežģīta, jo bija zudušas iepriekšējā paaudzē iesakņojušās tirgus kapitālistiskās sabiedrības iemaņas (tie­sības pieņemt lielus ekonomiskos lēmumus, rīcība ar naudu un vērtspapīriem, atbildība par savu pastāvēšanu un labklājību, sabiedrības demokrātiska līdzdalība). Latvijā pāreju apgrūtināja okupācijas laikā iedibinātās ciešās ekonomiskās saites ar pārējo PSRS (ekono­miskās darbības plānošana un saskaņošana PSRS līmenī; dziļa, specializācijā balstīta integrācija vienotajā tautsaimniecības sistēmā; PSRS kopums kā galvenā izejvielu bāze un preču tirgus; vienota naudas un banku sistēma; pakļautība ārējās tirdznie­cības jomā). Vairākas būtiskas kapitālisma infrastruktūras sa­stāvdaļas bija likvidētas – ražošanas līdzekļu, tostarp zemes, privātīpašuma, vērtspapīru, zemes un mājokļu, tirgus un tamlīdzīgi.

Vēl pirms neatkarības atgūšanas tautsaimniecības pārkārtoša­nas politiskās vadlīnijas tika noteiktas Latvijas Tautas frontes programmā, kas pieņemta 1988. gadā. Tirgus ekonomikas modeļa izveidei 20. gs. 90. gadu sāk. tika sāktas plašas reformas:

• valsts un pašvaldību īpašumu konversija trīs virzienos: valsts un pašvaldību zemes īpašumtiesību konversija (zemes reforma); uzņēmumu un citu īpašumu īpašumtiesību konversija; valsts un pašvaldību dzīvojamā fonda īpašumtiesību konversija;
• fiskālā reforma, neatkarīgas valsts budžeta un nodokļu sistēmas izveidošana;
• monetārā reforma (nacionālās naudas ieviešana), banku sistē­mas un vērtspapīru tirgus izveidošana;
• sociālās reformas: sociālās drošības sistēmu izveidoša­na, tostarp pensiju apdrošināšanas ieviešana, veselības un sociālās aprūpes, izglītības un zinātnes reformas;
• pašvaldību reformas, tostarp administratīvi teritoriālā reforma.

20. gs. 90. gadu reformas notika, cieši sadarbojoties ar Eiropas Savienību (ES), Pasaules Banku (World Bank) un citu starptautisko organizāciju institūcijām. Pēc 10.1995., kad Latvija iesniedza pieteikumu iestājai ES, Latvijas ekonomis­ko politiku ietekmēja iestāšanās procedūra, kas paredzēja Latvijas likumdošanas saskaņošanu ar ES Kopienas tiesību kopumu (Acquis Communautaire) 35 jomās. Pēc Latvijas iestā­šanās ES Latvijas ekonomiskā politika seko ES kopējās eko­nomiskās politikas principiem jomās, kas nodotas ES kompe­tencē. Kopš 2011. gada šo politiku pamatprincipi un īstenošanas gaita dokumentēta ES Eiropas Semestra dokumentu kopumā, kas ietver Nacionālās reformu programmas un Eiropas Komi­sijas norādījumus par ekonomiskās politikas un tās ieviešanas uzlabojumiem (Country Specific Recommendations).

Nacionālo valstu kompetencē nodotajās jomās Latvija izstrādā un īsteno fiskālo un nodokļu politiku, rūpniecības attīstības politiku, lauku attīstības politiku, citu tautsaimniecības nozaru attīstības po­litiku, reģionālās attīstības politiku, nodarbinātības politiku, zi­nātnes, inovāciju un tehnoloģiju attīstības politiku un citas. Politiku īstenošana tiek plānota un izskaidrota ilgtermiņa, vidējā termiņa un īstermiņa rīcībpolitikas dokumentos (stratēģijās, rīcības plānos un ikgadējās atskaitēs par to izpildi).

Valsts ekonomiskās politikas īstenošanā tiek izmantoti privātā uzņēmējdarbībā iegūtie līdzekļi, valsts budžeta līdzekļi un ārvalstu, tostarp ES, finansējums.

Lielo pārkārtojumu periodā, 20. gs. 90. gadu sākumā, Latvijas valdība saņēma bezatlīdzības finanšu palīdzību no Dānijas (pašvaldību reformu finansēšanai), Zviedrijas (valsts pārvaldes nostiprināšanai), Kanādas (infrastruktūras attīstībai), ES (da­žādiem mērķiem, t. sk. Phare un Interreg un programmām zinātniskajiem pētījumiem pirms Latvijas iestāšanās ES un līdz jauno finansēšanas instrumentu izveidei, ES struktūrfon­du, Kohēzijas fonda un “Apvāršņa 2020” programmām pēc Latvijas iestāšanās ES).

Valsts politikas īstenošanas mehānisms ir vietējās un ār­valstu investīcijas. Valsts finansējums tautsaimniecības finansēšanai tiek noformēts kā valsts investīciju programmas.

Tautsaimniecības politiku Latvijā nosaka Ekonomikas ministrija, Finanšu ministrija, Zemkopības ministrija, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija un Latvijas Banka, bet tās veidošanā un īstenošanā iesaistītas visas Latvijas Republikas ministrijas un valsts institūcijas.

Ekonomikas ministrija ir galvenā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās politikas jomā. Ministrija izstrādā un īsteno tautsaimniecības struktūrpolitiku, rūpniecības, enerģētikas, tūrisma politiku, ārējo ekonomisko politiku, iekšējā tirgus politiku (precēm un pakalpojumiem), komerc­darbības attīstības politiku, konkurētspējas un tehnoloģiju attīstības politiku, patērētāju tiesību aizsardzības politiku, būvniecības un mājokļu politiku un citu politiku normatīvajos aktos noteiktajās jomās. Ministrijas padotības iestādes ir Latvijas Investīciju un attīs­tības aģentūra, Centrālā statistikas pārvalde, Konkurences padome, Patērētāju tiesību aizsardzības centrs un Būvniecības valsts kontroles birojs.

Finanšu ministrija ir galvenā valsts pārvaldes iestāde finanšu nozarē. Tā izstrādā finanšu politiku un koordinē un organizē finanšu politikas īste­nošanu. Ministrija izstrādā un īsteno politiku valsts budžeta un finanšu vadības, muitas, nodokļu un nodevu sistēmas, valsts un pašvaldību iepirkumu, komercdarbības atbalsta kontroles, iekšējā audita, valsts sektorā strādājošo darba samaksas un grāmatvedības jomās; nodrošina vienotu principu ievērošanu budžeta vadībā; sniedz metodisku palīdzību ar budžeta izstrā­dāšanu un izpildi saistītajos jautājumos. Ministrija koordinē ārvalstu finanšu palīdzības resursu piesaistīšanu un to izmantošanas pārraudzību un vada ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda finansējumu. Finanšu ministrijas padotībā ir Valsts kase, Centrālā finanšu un līgumu aģentūra, Valsts ieņēmumu dienests, Izložu un azart­spēļu uzraudzības inspekcija un Iepirkumu uzraudzības birojs.

Zemkopības ministrija ir galvenā valsts pārvaldes iestāde lauksaimniecības, mežsaimniecī­bas un zivsaimniecības nozarē. Tās funkcijas ir izstrādāt lauksaimniecības, meža nozares un zivsaimniecības politiku; organizēt un koordinēt lauksaimniecības, meža nozares un zivsaimniecības politikas īstenošanu; veikt citas ārējos normatīvajos aktos noteiktās funkcijas. Zemkopības ministrijas padotībā ir Lauku atbalsta dienests, Pārtikas un veterinārais dienests, Valsts augu aizsar­dzības dienests, Valsts meža dienests, Lauksaimniecības datu centrs, Valsts tehniskās uzraudzības aģentūra, Latvijas Lauksaimniecības universitāte un tās atvasinātās publiskās personas: Agroresursu un ekonomikas institūts, Dārzkopības institūts, kapitālsabiedrība SIA “Latvijas aizsardzības pētniecības centrs”, Latvijas Valsts mežzinātnes institūts “Silava”, valsts zinātniskais institūts “Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts “BIOR””.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija ir galvenā valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības, reģio­nālās attīstības plānošanas un koordinācijas jomā. Ministri­ja ir atbildīga arī par pašvaldību attīstību un pārraudzību, teritorijas attīstības plānošanu un zemes pārvaldību, vienas pieturas aģentūras principa ieviešanu valsts un pašvaldību pakalpojumu pieejamībā, kā arī elektronisko pārvaldi, infor­mācijas sabiedrību un informācijas tehnoloģijām valsts pārvaldē.

Latvijas Banka ir Latvijas centrālā banka – neatkarīga iestāde un eiro­sistēmas dalībniece. Latvijas Bankas pamatmērķis ir cenu stabilitāte (pa­tēriņa cenu mērens kāpums). Banka piedalās eirosistēmas monetārās politikas lēmumu sagatavošanā, pieņemšanā un īstenošanā un eirosistēmas ietvaros pārvalda ārējās rezerves, emitē skaidro naudu Latvijā un piedalās skaidrās naudas apri­tes nodrošināšanā eirozonā, veicina maksājumu sistēmu raitu darbību, sagatavo finanšu, monetāro un maksājumu bilances statistiku, uztur un attīsta Kredītu reģistru, analizē un pēta makroekonomikas un finanšu stāvokli.

Latvijas valdības sociālie partneri ir Latvijas Brīvo arod­biedrību savienība un Latvijas Darba devēju konfederācija. Sociālie partneri piedalās lēmumu veidošanā un saskaņo tos Nacionālās trīspušu sadarbības padomes sēdēs.

Veidojot tautsaimniecības politiku, valdība konsultējas ar sabiedriskajām organizācijām, kuru intereses skar pieņemtie lēmumi. Tautsaimniecības politikas jomā ietekmīgākās sabiedriskās organizācijas ir Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera un nozaru aso­ciācijas (piemēram, Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības asociācija, Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpnie­cības asociācija, Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācija, Latvijas Pārtikas uzņēmumu federācija, Lauksaimnieku orga­nizāciju sadarbības padome un citas).

Latvijas Tautas frontes programmas – dokumenta, kas ietekmēja turpmāko neatka­rīgās valsts tautsaimniecības attīstību, – veidošanā liela nozīme bija ekonomistiem Arnim Kalniņam, Jānim Janovam, Pēterim Guļā­nam, Jānim Počam, Artūram Kodoliņam, Ervidam Grinovskim, valsts darbiniekiem Ojāram Kehrim, Ivaram Godmanim, Jānim Kinnam, Miervaldim Ramānam. Monetārās politikas ideologi bija Juris Vīksniņš, Einars Repše, Ilmārs Rimšēvičs.

Pēcreformu ekonomiskās politikas veidošanā galvenā no­zīme bija konkrētā perioda valsts Ministru prezidentam un viņa vadītajam Ministru kabinetam. Kopš 1990. gada demokrātiskajām vēlēšanām Latvijā bijušas 20 valdī­bas. Tās vadījuši 13 Ministru prezi­denti: I. Godmanis (divas valdības), Valdis Birkavs, Māris Gailis, Guntars Krasts, Vilis Krištopans, Andris Šķēle (trīs valdības), Andris Bērziņš, E. Rep­še, Indulis Emsis, Aigars Kalvītis (divas valdības), Valdis Dombrovskis (trīs val­dības), Laimdota Straujuma (divas val­dības) un Māris Kučinskis (pašreizējais valdības vadītājs).

Atzīti tautsaimniecības politikas eksperti ir bijuši Jānis Āboltiņš (bijušais ekonomikas ministrs), bijušais finanšu un satiksmes ministrs, ilg­gadējs Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle, bijušais izglītības un ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, zinātnieks un uzņēmējs, bijušais finanšu ministrs Uldis Osis, zinātnieks un uzņēmējs And­ris Deniņš, ekonomists Alfs Vanags, kā arī vairāku Latvijas lielāko banku darbinieki: Ģirts Rungainis, vēlāk arī Pēteris Strautiņš, Andris Strazds, Lija Strašuna, Mārtiņš Kazāks, ār­valstīs dzīvojošie latviešu ekonomisti – Gundars Ķeniņš-Kings, Nikolajs Balabkins un Latvijā dzīvojošais Dānijas ekonomists Mortens Hansens.

Papildus sadarbībai ekonomiskās politikas jomā starptautiskā sadarbība ekonomikā tiek īstenota divos virzienos – kā dalība starptautiskajās organizācijās un kā starpvalstu sadarbība uz starptautisko līgumu bāzes.

Latvija ir uzņemta NATO (29.03.2004.), ES (01.05.2004.), Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (02.06.2016.) kā pilnvērtīga dalībvalsts. ES vienotā valūta Latvijā tika ieviesta 01.01.2014. Starptautiskā sadarbība tiek īstenota uz starptautisko līgumu pamata.

Latvijas pievienošanās ES līguma 6. panta 2. punkts paredz, ka Latvijai līdz 2016. gada beigām bija jāpievienojas sa­darbības līgumiem, kurus noslēgušas Eiropas Kopienas un ES dalībvalstis. Tie dalīti trīs grupās: partnerības un sadarbības līgumi starp ES un Neatkarīgo Valstu Sadraudzības valstīm (2017. gadā spēkā bija 12 līgumi); līgumi, kuriem Latvija pievienojās līdz ar iestāšanos ES (2017. gadā kopā 45 līgumi, no tiem astoņi asociācijas līgumi, divi stabilizāci­jas un asociācijas līgumi, deviņi partnerības un sadarbības līgumi, viena muitas ūnija, 11 sadarbības līgumi un 14 cita veida līgumi); un Eiro-Vidusjūras Asociācijas līgumi (2017. gadā septiņi līgumi).

Ārējā ekonomiskā politika ir Ekonomijas ministrijas funkcija, bet par tās īste­nošanu rūpējas arī Ārlietu ministrija. Ekonomikas ministrija izstrādā un īsteno eksporta veicināšanas un ārvalstu investīciju piesaistes politiku, koordinē Latvijas Republikas ārējo ekonomisko pārstāvniecību tīkla izveidi un to darbību, nodrošina Latvijas Republikas interešu pārstāvību Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā un ES institūcijās.

Valsts tautsaimniecības starptautisko sakaru veicināšana ir Ārlietu ministrijas uzdevums – tās padotībā darbojas liels skaits diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību dažādās valstīs. 2017. gadā Latvijas Republikai bija 44 diplomātiskās un konsulārās pārstāvnie­cības: 37 vēstniecības, sešas pastāvīgās pārstāvniecības, viens ģenerālkonsulāts un divi konsulāti.