AizvērtIzvēlne
Sākums
Atjaunots 2024. gada 6. decembrī
Benedikts Kalnačs

“Venēcijas tirgotājs”

(angļu The Merchant of Venice, vācu Der Kaufmann von Venedig, franču Le Marchand de Venise, krievu Венецианский купец)
angļu rakstnieka Viljama Šekspīra (William Shakespeare) komēdija, kas uzrakstīta 1596. vai 1597. gadā un publicēta 1600. gadā

Saistītie šķirkļi

  • literatūrzinātne
Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” pirmizdevuma titullapa. 1600. gads.

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” pirmizdevuma titullapa. 1600. gads.

Avots: Folger Shakespeare Library/shakespearedocumented.folger.edu

Satura rādītājs

  • 1.
    Vēsturiskais konteksts
  • 2.
    Sižeta galvenās līnijas
  • 3.
    Galvenās darbojošās personas
  • 4.
    Kompozīcija
  • 5.
    Uzbūves saturiskās īpatnības
  • 6.
    Darba pirmais izdevums, tulkojumi latviešu valodā
  • 7.
    Ietekme un nozīme literatūrā un sabiedrībā
  • 8.
    Atspoguļojums citos mākslas veidos 
  • Multivide 3
  • Saistītie šķirkļi
  • Ieteicamā literatūra
  • Kopīgot
  • Izveidot atsauci
  • Drukāt

Satura rādītājs

  • 1.
    Vēsturiskais konteksts
  • 2.
    Sižeta galvenās līnijas
  • 3.
    Galvenās darbojošās personas
  • 4.
    Kompozīcija
  • 5.
    Uzbūves saturiskās īpatnības
  • 6.
    Darba pirmais izdevums, tulkojumi latviešu valodā
  • 7.
    Ietekme un nozīme literatūrā un sabiedrībā
  • 8.
    Atspoguļojums citos mākslas veidos 
Vēsturiskais konteksts

Luga “Venēcijas tirgotājs” sacerēta 16. gs. 90. gadu otrajā pusē, Viljama Šekspīra daiļrades intensīvas izaugsmes periodā, kad viņš strauji izvirzījās par karalienes Elizabetes I (Elizabeth I) laikmeta izcilāko dramatiķi. Viņa tālaika darbus raksturo aizvien lielāka uzbūves noteiktība un precizitāte, saglabājot nianšu bagātību, jo autora mērķis ir raksturu un dzīves situāciju daudzveidības attēlojums. Luga “Venēcijas tirgotājs” pirmajos V. Šekspīra darbu izdevumos raksturota kā komēdija, tomēr mūsdienu izpratnē tā faktiski pieder traģikomēdijas žanram, jo lugā savienojas ne tikai komiskas epizodes, bet arī divas visai atšķirīgi veidotas sižeta līnijas, kurām ierosmi sniegusi literārā tradīcija. Viena no tām saistīta ar nostāstu par augļotāju, kurš par aizdevuma termiņa nokavēšanu pieprasījis gabalu cilvēka miesas. V. Šekspīram varēja būt pazīstama itāļu 14. gs. autora Džovanni Fiorentino (Giovanni Fiorentino) novele, kas ietverta krājumā “Vientiesis” (Il Pecorone, 1565) kā ceturtās dienas pirmais stāsts un bija zināma arī kāda angļu autora anonīmā pārstrādājumā. Cits iespējamais ierosmes avots varēja būt anonīma luga “Ebrejs” (The Jew), par kuru ziņas saglabājušās ar 1579. gada datējumu. Nežēlīgā augļotāja tēmu lugā “Maltas ebrejs” (The Jew of Malta, 1589) risināja arī ievērojamais dramatiķis Kristofers Mārlovs (Christopher Marlowe), kurš uzskatāms par V. Šekspīra tiešu priekšteci angļu rakstniecībā un teātrī. Savukārt otrs lugas sižets, kas tuvāks romantiskas komēdijas ievirzei, saistīts ar folklorā sakņoto motīvu par līgavu, kuru līgavainis var iegūt par sievu, atrisinot viņam uzdotu mīklu. Lugā “Venēcijas tirgotājs” šāda mīkla saistīta ar trim kastītēm, no kurām vienā glabājas līgavas attēls. V. Šekspīrs komēdijā veiksmīgi saliedējis abus atšķirīgos norišu vektorus.

Sižeta galvenās līnijas

V. Šekspīra lugas sižeta sākums ir augstdzimušā venēcieša Basanio lūgums viņa draugam Antonio aizdot naudu, kas Basanio palīdzētu ar dāvanām iekarot simpātiskas jaunas sievietes Porcijas sirdi. Antonio labklājības pamatā ir tirdzniecība, viņa kuģiem pārvadājot preces un pārdodot tās par izdevīgu cenu. Šajās precēs Antonio iegulda visu savu mantu, tāpēc konkrētajā brīdī viņam nav brīvu līdzekļu, ar ko izlīdzēt Basanio. Tomēr draudzības vārdā un cerībā, ka tuvākie darījumi tiks veikti jau pavisam drīz, Antonio ir ar mieru uzņemties saistības, aizņemoties naudu no bagāta ebreja, augļotāja Šeiloka. Tas arī tiek īstenots, un Basanio var doties precībās pie Porcijas, ar kuru ir pazīstams jau iepriekš. Viņš tiek ar cieņu uzņemts un kļūst par vienu no tiem Porcijas rokas tīkotājiem, kam ir tiesības piedalīties mīklas minēšanā, atverot vienu no trim noslēpumainajām kastītēm. Basanio izdodas noslēpumu atminēt, un viņš var gatavoties laulībām ar Porciju. Tomēr jaunā pāra laimi apēno sarežģījumi, kas saistīti ar Antonio aizdoto naudu. Tirgotāja kuģi viens pēc otra iet bojā, un solītajā trīs mēnešu termiņā Antonio nespēj atmaksāt Šeilokam aizņēmuma summu. Šeiloks, saskatot šajā situācijā iespēju atriebties par daudzajiem pāridarījumiem, ko savā mūžā piedzīvojis, nelokāmi pastāv uz parādzīmē ierakstītās prasības izpildi, proti, viņam pienākas mārciņa no Antonio miesas. Abi stājas Venēcijas tiesas priekšā, tomēr situācija tiek atrisināta, pateicoties Porcijas atjautībai. Pārģērbusies par tiesnesi, viņa iztiesā prāvu Venēcijas senātā, gan atzīstot, ka Šeilokam ir tiesības saņemt pieprasīto, tomēr tam jānotiek, ievērojot likuma burtu. Miesas gabalam jāsver tieši viena mārciņa, turklāt, to izgriežot, Antonio nedrīkst iztecēt ne pilīte asins, pretējā gadījumā bargi sodīts tiks arī pats Šeiloks. Turklāt tad, kad augļotājs no sava nodoma atsakās, tiek piemērots cits likuma pants, kas nozīmē viņa mantas atsavināšanu par labu cietušajam un valstij, jo Šeilokam nav Venēcijas pilsoņa tiesību, un viņam tiek pārmests venēcieša dzīvības apdraudējums. Pavisam apmulsis no šī pavērsiena, turklāt satriekts par savas meitas Džesikas bēgšanu no mājām kopā ar kristieti Lorenco, Šeiloks ne tikai bezcerībā pamet tiesas zāli, bet pavisam drīz mirst. Viņa manta pāriet meitas, kā arī Antonio īpašumā. Sižeta risinājums noslēdzas jauno pāru – Džesikas un Lorenco, Porcijas un Basanio, kā arī Porcijas apteksnes Nerisas un viņas pielūdzēja Graciano – gaidāmo laulību noskaņās.    

Galvenās darbojošās personas

V. Šekspīra luga izskan ar romantisku akcentu, tomēr tās notikumu risinājumā ir daudz dramatisma, un šis apstāklis par “Venēcijas tirgotāja” centrālajiem raksturiem ļauj dēvēt tos, kam ir svarīga ietekme abu sižeta līniju attīstībā. Visvairāk tas attiecas uz Antonio, Basanio, Porcijas un Šeiloka tēliem. Sižeta sākotnējais motīvs, kas saistīts ar Basanio lūgumu pēc aizdevuma un gaidāmo bildinājumu, izraisa skumjas Antonio, kurš ir dziļi pieķēries Basanio. Neraugoties uz to, viņš draudzības vārdā ir gatavs Basanio atbalstīt, un par tālāko notikumu dzinuli kļūst Basanio degsme iegūt Porciju un viņas mantu. Savukārt Porcija, kura Basanio sastapusi jau iepriekš un iemīlējusies viņā, ir laimīga, kad Basanio izdodas izpildīt viņas tēva novēlējumā ietverto uzdevumu – Porcijas preciniekam atrisināt viņa uzdoto mīklu. Tieši šis nosacījums Porcijai nav ļāvis pašai brīvi izvēlēties savu likteni un, iespējams, kļuvis par iemeslu, lai viņa ar izpratni raudzītos uz citu cilvēku ciešanām un grūtībām, kurās tie nonākuši. Porcija ir viens no komēdijas spilgtākajiem tēliem, un tieši viņas iejaukšanās panāk tiesas prāvas iznākumu par labu Antonio, kurš tiek izglābts no nāves, bet lugas finālā atgūst arī dažus no šķietami zaudētajiem kuģiem. Porcijas runa tiesas prāvā, vēršoties pie Šeiloka ar lūgumu būt cilvēcīgam un izrādīt žēlsirdību Antonio, ir viena no spilgtākajām humānisma izpausmēm V. Šekspīra komēdijā. Šeiloks neieklausās viņas lūgumā un paliek pie savas prasības, ar ko var izskaidrot spējo pārmaiņu Porcijas attieksmē, vēršot tiesas procesu negaidītā un pretējā virzienā, kā arī vairs neizrādot nekādu līdzjūtību pret Šeiloka likteņa pavērsienu un pat pieņemot lēmumu par visas viņa mantas konfiskāciju. Šeiloka nostāja prāvā pret Antonio ir skarba, bet tā savukārt sakņojas viņa paša dzīves rūgtajā pieredzē, ciešot gan pāridarījumus, gan nievas un tam nocietinot arī viņa paša raksturu, padarot to skarbu un neiecietīgu, turklāt vēl uzsverot pieķeršanos mantai. Šajā tēlā akcentēta tēma par cilvēku, kura pārdzīvojumus izraisa arī neiederība apkārtējā sabiedrībā, kas tālāk risināta traģēdijā “Otello, Venēcijas moris” (Othello, the Moor of Venice, 1604), turklāt abās lugās pretrunas saasinās tieši Venēcijas augstāko aprindu aizspriedumu dēļ. Lugā aplūkotie motīvi cieši saistīti ar 16. gs. Anglijas sabiedrības aktualitātēm, jo bagātības pieaugumu un Londonas straujo izaugsmi nodrošināja aizjūras tirdzniecība, kas bieži vien bija pakļauta riskam. Tāpat Londonas kā pasaules mēroga pilsētas vēriens, kas to pēc iedzīvotāju skaita ierindoja trešajā vietā Eiropā pēc Neapoles un Parīzes, nozīmēja arī liela ārzemnieku skaita pieplūdumu, kuri tika vēroti ar aizspriedumiem, apšaubot viņu gatavību un spēju iekļauties angļu sabiedrībā. Šīs tēmas lugā saistītas gan ar Antonio un Šeiloka likteņiem, gan Šeiloka meitu Džesiku, kura iemīlas kristietī Lorenco un slepeni atstāj tēva mājas. Bēgot viņa paņem daudzas ģimenes dārglietas, par kurām vēlāk lugā minēts, ka tās jau ir ļāvušas viņai kopā ar līgavaini sākt baudīt pārtikušu dzīvi. Sieviešu iniciatīva lugā izcelta dažādos veidos, īpaši svarīgu vietu ierādot Porcijai. Viņas uzticības persona ir apteksne Nerisa, ar kuru viņa labi saprotas, un Nerisa ir klāt gan neveiksmīgajos bildinājumos, gan Porcijas un Basanio attiecību aizsākumā, gan brīdī, kad, tāpat kā Porcija pārģērbusies vīrieša drēbēs, aktīvi iesaistās tiesas prāvas norisē. Viņas abas sarīko arī pārbaudes saviem līgavaiņiem, kā atlīdzību par Antonio prāvas sekmīgu iztiesāšanu pieprasot no viņiem gredzenus, ko dāvājušas ar nosacījumu, lai līgavaiņi no tiem nekad nešķiras. Lai gan lugas atrisinājums ir laimīgs, tomēr Basanio un Graciano gatavība ātri atteikties no saviem zvērestiem un atdot gredzenus kā pateicības zīmi svešiniekiem ietver arī jautājumu par mīlestības jūtu noturību un to patieso nozīmi viņu dzīvē, ļaujot šaubīties, vai jūtas sniedzas dziļāk par virspusēju attiecību slāni. Atbalsta funkcija sižeta risinājumā ir Antonio un Basanio paziņām Salerio un Solanio, kuri pieder Venēcijas augstdzimušo kārtai, Basanio un Porcijas kalpotājiem, komiski attēlotajiem neveiksmīgajiem Porcijas rokas tīkotājiem Marokas princim un Aragonas princim, kā arī smieklīgajam Šeiloka, bet vēlāk Basanio kalpam Lanselotam Gobo, kura monologi atklāj nemitīgu iekšēju cīņu starp principiem un sirdsapziņu.  

Kompozīcija

Komēdijas “Venēcijas tirgotājs” darbībā, kad Basanio vēršas ar aizdevuma lūgumu pie Antonio, strauji tiek aizsāktas abas sižeta līnijas. Lugas sākotnējās četras ainas risinās pārmaiņus Venēcijā un Porcijas īpašumā Belmontā, tādējādi akcentējot notikumu paralēlismu. Samērā neraksturīgi dramaturģijas darbu uzbūvei ir tas, ka viena no sižeta līnijām, kas saistīta ar Porcijas un Basanio, tāpat kā Graciano un Nerisas, kā arī Lorenco un Džesikas attiecībām, tiek atrisināta jau trešā cēliena noslēgumā. Savukārt ceturtajā cēlienā līdz ar tiesas prāvas noslēgumu atrisinās Antonio un Šeiloka konflikts. Lugas piektais cēliens, ko aizsāk Lorenco un Džesikas sarunas, viņiem kavējoties Porcijas muižā un gaidot viņas un citu lugas centrālo tēlu ierašanos, veidots kā refleksija gan par notikušo, gan cilvēka dzīves pārvērtībām, kāpumiem un kritumiem. Arī noslēguma cēlienā autors ir spējis saglabāt skatītāju un lasītāju interesi, vienlaikus padziļinot lugā izteiktos pārspriedumus un vispārinājumus. Notikumu atsvarojums ar tēlu apcerīgumu un filozofiskām pārdomām ir zīmīgs daudziem V. Šekspīra darbiem.         

Uzbūves saturiskās īpatnības

V. Šekspīra lugā pretstatīti gan atšķirīgi raksturi, gan pasaules uzskati. Visvairāk tas attiecas uz sīkstā Šeiloka pretstatījumu Venēcijas augstmaņu sabiedrībai, kas alkst baudīt dzīvi. Pretstatā Šeiloka taupīgumam un vēlmei savus īpašumus vairot par katru cenu (līdz pat apgalvojumam, ka manta viņam ir svarīgāka par paša meitu), venēcieši izceļas ar visai vieglprātīgu līdzekļu tērēšanu. Nepieciešamība tos iegūt pietiekamā skaitā lielā mērā motivē gan Basanio vēlmi iegūt Porcijas roku, gan Lorenco interesi par Džesiku. Arī tēma par kuģiem, no kuru veiksmes atkarīga Antonio pārticība, viņam nerūpējoties par ieguldījumiem, kas nodrošinātu ilgtermiņa stabilitāti, ir daļa no šādas attieksmes. V. Šekspīrs lugā “Venēcijas tirgotājs” ir turpinājis tēmu par likteņa mainību un jūtu straujo, dažkārt arī pārejošo raksturu, kas iezīmējās komēdijā “Spītnieces savaldīšana” (The Taming of the Shrew, 1590–1591) un īpaši spilgti lugā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1595). Šo darbu konfliktos noteicošā ir atšķirīga mantiskā un varas situācija, kā arī paaudžu uzskatu dažādība. Savukārt lugā “Venēcijas tirgotājs”, paplašinot motīvu klāstu, pievērsta uzmanība modernās sabiedrības dzīves veida likumsakarībām, kas saistītas ar atšķirīgu tās pārstāvju dzīves principu radikālu nesakritību. Tas īpaši uzsvērts Šeiloka pretstatījumā Venēcijas augstmaņu ieradumiem. Dažādo pasauļu iespējama vienotāja ir Porcijas augstsirdība, tomēr arī viņa novēršas no Šeiloka, jo atzīst, ka nevar pieņemt viņa uzskatus un rīcību.         

Darba pirmais izdevums, tulkojumi latviešu valodā

Komēdija “Venēcijas tirgotājs” pirmo reizi iespiesta 1600. gadā papīra lapas ceturtdaļas formātā (in quarto). 1623. gadā komēdija tika iekļauta pirmajā V. Šekspīra dramaturģisko darbu apkopojumā pilnas lapas formātā (in folio), kas publicēts ar nosaukumu “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). Latviešu valodā V. Šekspīra luga “Venēcijas tirgotājs” pirmo reizi tulkota un izrādīta 19. gs. 80. gados. Jāņa Esenberģa skatuves pārstrādājumā tā izdota 1924. gadā Anša Gulbja apgādā Rīgā. Manuskriptā Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu krājumā glabājas Friča Adamoviča veiktais tulkojums. Kārļa Egles sastādīto V. Šekspīra “Kopoto rakstu” 2. sējumā 1963. gadā Rīgā luga publicēta jaunā Alfrēda Krūkļa atdzejojumā.

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” atvērums izdevumā “First Folio“ jeb “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). 1623. gads.

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” atvērums izdevumā “First Folio“ jeb “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). 1623. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Izdevuma “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies) titullapa. 1623. gads.

Izdevuma “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies) titullapa. 1623. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Ietekme un nozīme literatūrā un sabiedrībā

“Venēcijas tirgotājs” ir viens no tiem V. Šekspīra darbiem, kas atšķirīgi interpretēts dažādos laika posmos, pārmaiņām īpaši skarot skatījumu uz Šeiloka tēlu. Svarīga nozīme lugā ir sociālo procesu daudzpusības atklāsmei. Šajā darbā risinātas dažādas tēmas, piemēram, patiesu un virspusēju vērtību pretstatījums, draudzības un mīlestības attiecību saikne ar sadzīves apstākļiem, kā arī dažādi morāles priekšstati. Šeiloka un Porcijas viedokļu konfrontācija tiesas ainā dažkārt uzlūkota kā Vecās Derības un Jaunās Derības morālo principu atšķirību attēlojums. Vienlaikus tiesas prāva uzdod arī jautājumus par likuma burtu un garu, atklājot arī to, ka likumi ne tikai cieši saistīti ar konkrētās sabiedrības sadzīves un juridiskajām normām, bet vienmēr pakļauti arī iespējamai manipulācijai, kas var tikt veikta no varas pozīcijām. Šo manipulāciju niansēts atveidojums ir viens no faktoriem, kas V. Šekspīra darbu pasargā no attēloto personu uzskatu un dzīvesveida vienkāršota pretstatījuma. Savukārt laikmetīgajām izpriecām pakļautajā un dinamiski mainīgajā venēciešu pasaulē saglabājas arī nostalģija pēc stabila un nemainīga dzīves ritējuma, kas ir noteicošais aristokrātiskajā Porcijas muižā Belmontā. Tā kļūst par V. Šekspīra komēdijām raksturīgo ideālo vietu, kur dzīves izjūta ir neikdienišķāka par parasto, tā saglabājot līdzsvaru starp modernās pasaules vilinājumu un tradīciju pievilcību.

Atspoguļojums citos mākslas veidos 

V. Šekspīra komēdija pirmoreiz izrādīta 16. gs. 90. gados viņa trupā Londonā. Viens no spilgtākajiem 19. gs. tā sauktā arheoloģiskā teātra paraugiem, cenšoties ticami restaurēt vēsturiskās vides un kostīmu detaļas, bija 1879. gadā veidotā Henrija Ērvinga (Henry Irving) interpretācija Liceja teātrī (Lyceum Theatre) Londonā ar H. Ērvingu Šeiloka un Elenu Teriju (Ellen Terry) Porcijas lomā.  Nozīmīgiem 20. gs. uzvedumiem pieder režisora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) astoņi iestudējumi laika posmā no 1905. gada līdz 1934. gadam. Pēdējo versiju M. Reinharts veidoja, uzvedot šo lugu pilsētvidē Venēcijā. Latviešu valodā V. Šekspīra “Venēcijas tirgotājs” pirmo reizi iestudēts 1884. gadā, par pamatu ņemot dzejnieka J. Esenberģa tulkojumu, kas tapa sadarbībā ar aktieri Robertu Jansonu. R. Jansona sagatavotais uzvedums 30. augustā tika izrādīts Jelgavas Latviešu biedrībā, un tā kļuva par pirmo zināmo angļu dramatiķa darbu skatuves versiju latviešu valodā. Uzvedumā piedalījās arī dzejniece Aspazija, tolaik Elza Rozenberga, kura tajā tēloja Šeiloka meitu Džesiku. Ar pseidonīmu Kalna Elza viņa iesūtīja ziņu par gaidāmo izrādi laikrakstam “Baltijas Vēstnesis”. 1888. gadā “Venēcijas tirgotājs” kļuva par pirmo V. Šekspīra lugu, kas iekļauta latviešu teātra repertuārā. Režisors Hermanis Rode-Ēbelings to iestudēja Rīgas Latviešu teātrī, pats tēlodams Šeiloka lomu. 1894. gadā šajā teātrī luga izrādīta Pētera Ozoliņa režijā, kurš atkārtotu uzvedumu sagatavoja 1901. gadā. Savukārt 1904. gadā lugu turpat uzveda Aleksandrs Freimanis, 1910. gadā – Aleksandrs Mihelsons un 1915. gadā – Reinholds Veics. 1913. gadā V. Šekspīra komēdija Teodora Podnieka režijā izrādīta Liepājas teātrī. Savukārt “Venēcijas tirgotāja” iestudējums Rīgas Latviešu teātrī, kura pirmizrāde notika 1918. gada 27. novembrī, bija viens no pēdējiem šī teātra jaunuzvedumiem, kā arī viena no pirmajām izrādēm pēc Latvijas valstiskās neatkarības pasludināšanas. 1923. gadā režisors Eduards Smiļģis V. Šekspīra lugu iestudēja Dailes teātrī. Šajā gadā komēdija izrādīta arī Jelgavas Latviešu biedrības teātrī un Liepājas Jaunajā teātrī, kur tā atkārtoti uzvesta 1934. gadā. Nākamais šīs lugas iestudējums tika sagatavots tikai 1989. gadā, kad to Dailes teātrī uzveda Juris Kalniņš. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas lugu Latvijas Nacionālajā teātrī 2013. gadā iestudēja režisors Aiks Karapetjans. 

Multivide

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” pirmizdevuma titullapa. 1600. gads.

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” pirmizdevuma titullapa. 1600. gads.

Avots: Folger Shakespeare Library/shakespearedocumented.folger.edu

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” atvērums izdevumā “First Folio“ jeb “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). 1623. gads.

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” atvērums izdevumā “First Folio“ jeb “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies). 1623. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Izdevuma “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies) titullapa. 1623. gads.

Izdevuma “Viljama Šekspīra kunga komēdijas, vēsturiskās hronikas un traģēdijas” (Mr. William Shakespeare’s Comedies, Histories & Tragedies) titullapa. 1623. gads.

Avots: Kongresa bibliotēka (Library of Congress).

Viljama Šekspīra komēdijas “Venēcijas tirgotājs” pirmizdevuma titullapa. 1600. gads.

Avots: Folger Shakespeare Library/shakespearedocumented.folger.edu

Saistītie šķirkļi:
  • “Venēcijas tirgotājs”
Izmantošanas tiesības
Skatīt oriģinālu

Saistītie šķirkļi

  • literatūrzinātne

Autora ieteiktie papildu resursi

Ieteicamā literatūra

  • Barton, A., ‘The Merchant of Venice’, Blakemore Evans, G. (ed.), The Riverside Shakespeare, Boston, New York, Houghton Mifflin Company, 1997, pp. 284–287.
  • Kermode, F., Shakespeare’s Language, London, Penguin, 2000, pp. 71–76.
  • Lemon, J., ‘Law’, Kinney, A. F. (ed.), The Oxford Handbook of Shakespeare, Oxford and New York, Oxford University Press, 2012, pp. 554–570.
  • McCullough, Ch., The Mechant of Venice: A Guide to the Text and its Theatrical Life, Basingstoke, Palgrave Macmillan, 2005.
  • Zeltiņa, G., Šekspīrs. Ar Baltijas akcentu, Rīga, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2015, 172.–174. lpp.
    Skatīt bibliotēku kopkatalogā

Benedikts Kalnačs "“Venēcijas tirgotājs”". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/226876-%E2%80%9CVen%C4%93cijas-tirgot%C4%81js%E2%80%9D (skatīts 26.09.2025)

Kopīgot


Kopīgot sociālajos tīklos


URL

https://enciklopedija.lv/skirklis/226876-%E2%80%9CVen%C4%93cijas-tirgot%C4%81js%E2%80%9D

Šobrīd enciklopēdijā ir 0 šķirkļi,
un darbs turpinās.
  • Par enciklopēdiju
  • Padome
  • Nozaru redakcijas kolēģija
  • Ilustrāciju redakcijas kolēģija
  • Redakcija
  • Sadarbības partneri
  • Atbalstītāji
  • Sazināties ar redakciju

© Latvijas Nacionālā bibliotēka, 2025. © Tilde, izstrāde, 2025. © Orians Anvari, dizains, 2025. Autortiesības, datu aizsardzība un izmantošana