Lietišķā ģeogrāfija tematiski fokusējas galvenokārt uz cilvēka un vides attiecībām un uz šo attiecību praktiskajiem aspektiem. Atšķirībā no akadēmiskās ģeogrāfija zinātnes, kuras mērķis ir jaunu teoriju un metožu izstrāde, notiekošo procesu telpisko izpausmju izskaidrošana dabiskajās un cilvēka pārveidotajās ekosistēmās, lietišķās ģeogrāfijas mērķis ir esošo teoriju un metožu pielietojums šādam nolūkam. Lietišķā ģeogrāfija veido starpposmu starp teoriju un rīcību, sniedzot atziņas lēmumu pieņemšanai, lai veiktu praktiskās darbības.

Lietišķā ģeogrāfija ir ļoti plaša un starpdisciplināra joma, tādēļ tās rīku klāsts ir apjomīgs un ļauj risināt ļoti daudzveidīgas problēmas. Galvenās jomas, kas izmanto lietišķo ģeogrāfiju: telpiskā plānošana, vides pārvaldība, sabiedrības veselības joma un ārkārtas situāciju pārvaldība. Lietišķā ģeogrāfija ir nozīmīgs rīks, lai risinātu mūsdienu lielos globālos izaicinājumus: klimata pārmaiņas, urbanizācijas un dabas daudzveidības samazināšanu.

Lietišķā ģeogrāfija izmanto dažādas pieejas, piemēram, telpisko analīzi, ģeogrāfiskās informācijas sistēmas (ĢIS), tālizpēti un citus rīkus, kuri sniedz atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar telpiskiem fenomeniem. Cilvēka ģeogrāfijas un sabiedrības pētījumos vairāk izmanto sociālo pētījumu metodes: aptaujas, strukturētās intervijas un statistiskās metodes. Atsevišķi jāpiemin lauka apsekojumu metodes, piemēram, augsnes rakumus, ūdens paraugu ņemšanu un citas, kas saglabā savu aktualitāti arī mūsdienās, kad arvien lielāks uzsvars ir uz attālinātu datu ieguvi.

Galvenās koncepcijas lietišķajā ģeogrāfijā:

• ģeogrāfiskā telpa – formāli definēta telpa uz Zemes virsmas, kurā norisinās telpiski identificējami fenomeni;
• vieta – ģeogrāfiskās telpas daļa, kurai piemīt īpaša nozīme cilvēka vai sabiedrības dzīvē;
• vide – cilvēka vai sabiedrības attiecību sistēma ar dabiskajām un cilvēka pārveidotajām sistēmām;
• mērogs – vispārinājuma (ģeneralizācijas) pakāpe, kas tiek formalizēta, izvēloties objektīvās realitātes reprezentācijas formātu (piemēram, mērogu karšu veidošanā);
• autokorelācija – statistisko noviržu (bias) veids, kas raksturīgs telpiskajiem datiem. Tā nozīmē novērojumu vērtību sakarību atkarībā no to savstarpējā attāluma.

Lietišķā ģeogrāfija ir salīdzinoši jauna un augsti starpdisciplināra zinātnes apakšnozare. Tā apvieno visus praktiskas ievirzes pētījumus ģeogrāfijā un arī starpdisciplinārus pētījumus, kuri izmanto telpiski piesaistītus datus vai metodiskās pieejas, kas raksturīgas ģeogrāfijai. Faktiski ļoti liela daļa no visiem pētījumiem izmanto kādu no lietišķās ģeogrāfijas elementiem.

Telpiskā plānošana ir viens no uzskatāmākajiem piemēriem, kur pielieto lietišķo ģeogrāfiju. Nosakot kādas teritorijas plānoto izmantošanu un apsaimniekošanu, ir svarīgi skatīties kompleksi un ņemt vērā telpiskās sakarības un sabiedrības vajadzības.

Citas jomas, kurās izmanto lietišķās ģeogrāfijas pieejas:

• rīcībpolitiku izstrāde (piemēram, skolu tīkla optimizācija);
• ekonomika un reģionālā attīstība (tirgu un transporta tīklu un demogrāfijas izmaiņu analīze);
• lauksaimniecība (precīzā lauksaimniecība, ražu prognozēšana un augšņu izpēte);
• zemes un mežu pārvaldība un apsaimniekošana (resursu novērtēšana, kontrole un plānošana);
• vides pārvaldība (dabas resursu uzskaite, novērtēšana un piesārņojuma monitorings);
• ārkārtas situāciju pārvaldība (risku un zaudējumu novērtēšana un ietekmes analīze);
• militārā joma (izlūkošana, apgāde un operāciju plānošana).

Lietišķā ģeogrāfija ir saistīta arī ar dabas aizsardzību, sociāli ekoloģisko sistēmu izpēti un ekosistēmu pakalpojumu pieejas izmantošanu.

Lietišķā ģeogrāfija ir viena no trim galvenajām ģeogrāfijas apakšnozarēm līdzās cilvēka ģeogrāfijai un fizikālajai ģeogrāfijai. Mūsdienās to dažreiz sauc arī par tehnisko ģeogrāfiju vai tās elementus pieskaita plašajai ģeomātikas jomai, kaut gan lietišķās ģeogrāfijas pētījumi neaprobežojas ar kvantitatīvajām pieejām. Apakšnozare koncentrējas uz zinātnisko teoriju un analītisko rīku izmantošanu, lai risinātu praktiskus jautājumus, un tādēļ tā ir ļoti plaši lietojama.

Nozīmīgākās zinātniskās teorijas lietišķajā ģeogrāfijā un arī citās saistītajās apakšnozarēs:

• vides determinisms – sākotnējā cilvēka un vides attiecību konceptualizācija;
• vispārējā sistēmu teorija (General Systems Theory) – pārdisciplināra teorija par apakšsistēmu izdalīšanu dažādās jomās pēc vienotas konceptuālās shēmas;
• kontinentu drifta teorija – fundamentāla teorija par zemes virsmas tektoniskajām megastruktūrām;
• posibilisms – teorija, kas postulē, ka vides apstākļi ierobežo dažādu sabiedrību un kultūru attīstību;
• marksismā balstīta lietišķās ģeogrāfijas teorija – Kārļa Marksa (Karl Marx) izstrādātā teorija par sabiedrības sociāli ekonomiskajām attiecībām.

Šveices ģeogrāfa Valdo Toblera (Waldo Tobler) postulētais pirmais ģeogrāfijas likums vēsta, ka viss ir saistīts, bet tuvāk esošas vietas ir ciešāk saistītas nekā attālas vietas. Šeit uzsvars likts uz telpisko atkarību ģeogrāfiskos pētījumos, kas statistiski izpaužas kā telpiskā autokorelācija (spatial autocorrelation), kas liek ieviest korekcijas telpiski piesaistītu datu analīzē, jo šis fenomens pārkāpj vienu no klasiskās statistikas pamatnosacījumiem – novērojumu savstarpējo neatkarību.

Lietišķajā ģeogrāfijā plaši izmanto ĢIS un tālizpētes tehnoloģijas, kas ļauj iegūt, apkopot un analizēt aktuālos telpiski piesaistītos datus, piemēram, automātiski izdalīt izcirtumus tropiskajos mežos jaunākajos satelītu attēlos. Ar ĢIS un tālizpēti savukārt cieši saistītās kartogrāfijas telpiskās analīzes jomas ir ļoti nozīmīgas lietišķās ģeogrāfijas pētījumos. Atsevišķi jāpiemin lauka datu ievākšana ekspedīcijās, kas ļauj iegūt ne tikai ļoti detalizētus un augsti ticamus datus, bet arī ļauj pētniekam klātienē pieredzēt pētāmo fenomenu un labāk novērtēt pētījuma teritorijas raksturu.

No mūsdienīgām kvantitatīvām telpiskās analīzes metodēm minamas vairākas, piemēram, objektu orientētā attēlu analīze (object-based image analysis, OBIA), telpiski svērtā regresija (spatially-weighted regression, GWR), karsto punktu analīze (hot-spot analysis), varbūtīgā modelēšana (probability modeling) un citas. No kvalitatīvajām metodēm pieminami novērojumi (surveys), intervijas un aptaujas, aprakstošā metode, entogrāfiskā metode un citas.

Senajos laikos ģeogrāfija bija nozīmīga, piemēram, ģeogrāfiskajās ekspedīcijās, tirdzniecības ceļu izveidē un militārajā jomā. Aleksandrijas ģeogrāfs Klaudijs Ptolemajs (Κλαύδιος Πτολεμαῖος) radīja tam laikam – mūsu ēras 2. gs. – detalizētas kartes un ģeogrāfiskos aprakstus, kurus ceļotāji izmantoja pat vairākus gadsimtus vēlāk. Lielo ģeogrāfisko atklājumu laikmetā (15.–17. gs.) ceļotāji, piemēram, Kristofors Kolumbs (Cristoforo Colombo) un Vasko da Gama (Vasco da Gama), paļāvās uz pilnīgāko tā laika ģeogrāfisko informāciju – kartēm un ģeogrāfiskajiem aprakstiem –, lai plānotu savus maršrutus.

18. gs. laikā ievērojamie vācu zinātnieki Aleksandrs fon Humbolts (Alexander von Humboldt) un Kārlis Riters (Carl Ritter) lika pamatus Zemes sistēmu sistemātiskai izpētei, konkrēti – fizikālās ģeogrāfijas un bioģeogrāfijas jomās. Rūpnieciskās revolūcijas periodā (18. gs. vidus–19. gs. vidus) pieauga interese par pilsētu ģeogrāfiju, dabas resursu izmantošanu, transporta ģeogrāfiju un citām jomām. Šis periods sakrita ar koloniālisma centieniem Rietumeiropā, kas pieprasīja detalizētu informāciju, piemēram, par ikgadēji iegūto jēlkaučuka izejvielas apjomu Beļģijas Kongo kolonijā.

Nozares attīstību veicināja arī iespieddrukas, periodikas, sakaru sistēmu un universitāšu straujā attīstība. Ģeogrāfija, tajā skaitā lietišķā ģeogrāfija, tika institucionalizēta – tika izveidotas ģeogrāfijas nodaļas un studiju kursi, un ģeogrāfi sāka nodarboties ar risinājumu meklēšanu praktiskām tautsaimniecības problēmām. Otrā pasaules kara laikā ģeogrāfijas praktiskais pielietojums bija vairāk saistāms ar militāro jomu un saistītajām jomām: navigāciju, apgādi, transporta un sakaru tīkliem. Pēc kara strauji attīstījās globālā tirdzniecība, lauksaimniecības ražīgums, iedzīvotāju migrācija un urbanizācija – visās šajās jomās nozīmīga bija un ir arī mūsdienās ģeogrāfijas zināšanu un metožu izmantošana.

Kopš 20. gs. 60. gadiem vides aizsardzība ir viena no redzamākajām jomām, kas ilustrē jeb paskaidro lietišķās ģeogrāfijas apakšnozari. Tās pielietojums ietver vairākus aspektus: esošā stāvokļa noskaidrošanu (aktuālu datu ievākšanu par ekosistēmu, biotopu un sugu stāvokli), procesu, kas ietekmē vidi, novērtēšanu (mežizstrādes intensitāti, ceļu izbūvi, pesticīdu lietošanas apjomu), nākotnes prognozēšanu un scenāriju modelēšanu, balstoties uz ievāktajiem datiem un izstrādātajiem konceptuālajiem modeļiem. Visos šajos pētījuma posmos tiek izmantotas lietišķās ģeogrāfijas pieejas un metodes, lai risinātu sabiedrībai aktuālus jautājumus.

Lietišķā ģeogrāfija mūsdienās reti tiek izdalīta kā atsevišķa ģeogrāfijas apakšnozare – tās elementi bieži tiek iekļauti ģeomātikas vai Zemes zinātņu jomās. Tomēr tā ir viena no ģeogrāfijas zinātnes pazīstamākajām nozarēm, kas neaprobežojas tikai ar kvantitatīvajām pieejām. Neskatoties uz grūtībām to klasificēt vai definēt mūsdienu zinātņu sistēmā, lietišķā ģeogrāfija saglabā savu aktualitāti kā ģeogrāfijas zinātnes praktiskais aspekts.

Straujā tehnoloģiju attīstība kopš 20. gs. 60. gadiem palielināja arī lietišķās ģeogrāfijas nozīmi, radot jaunus un efektīvus rīkus un metodes, lai meklētu risinājumus un atbildes praktiskām problēmām. Arvien pieaugoša loma lietišķajā ģeogrāfijā ir tālizpētes datiem un to automatizētai apstrādei – šie dati nodrošina ļoti aktuālu un tūlītēji izmantojamu informāciju, bez kuras neiztiek vairākas nozares, piemēram, navigācija, meteoroloģija un sinoptika, militārā joma un citas. Šo datu ieguve prasa lielus kapitāla un zināšanu ieguldījumus, lai nodrošinātu sistēmu funcionēšanu un attiecīgi – nepārtrauktu apgādi ar aktuālu informāciju. Arvien biežāk lēmumi tiek pieņemti, balstoties uz šādā veidā iegūtu un automātiski apstrādātu tūlītēju informāciju.

Pētījumi lietišķajā ģeogrāfijā tiek veikti Āhenes Tehniskajā universitātē (Rheinisch-Westfälische Technische Hochschule Aachen) Vācijā, Ričmondas Universitātē (University of Richmond) un Luisvilas Universitātē (University of Louisville) Amerikas Savienotajās Valstīs, Kataras Universitātē (arābu جامعة قطر, Jami’at Qatar, angļu University of Qatar) Katarā un citās vietās.

Lielākās profesionālās organizācijas ir Amerikas Ģeogrāfu asociācija (Association of American Geographers), Eiropas Ģeozinātņu savienība (European Geosciences Union), Nacionālā ģeogrāfijas biedrība (National Geographic Society) un citas.

Applied Geography (izdevējs Elsevier, kopš 1981. gada), Landscape and Urban Planning (izdevējs Elsevier, kopš 1974. gada), Annals of the American Association of Geographers (izdevējs Taylor & Francis, kopš 1911. gada).

Amerikāņu ģeogrāfs Gilberts Vaits (Gilbert Fowler White) bija vides ģeogrāfs, kura zināmākais devums nozarē ir ilgstošais darbs upju ieleju apsaimniekošanas jomā. Amerikāņu ģeogrāfs Maikls Gūdčailds (Michael Frank Goodchild) ir uzskatāms par vienu no ĢIS aizsācējiem, kura pētījumi saistās ar ĢIS praktiskas izmantošanas iespējām. Britu ģeogrāfs Pīters Hagets (Peter Haggett) sniedzis fundamentālu ieguldījumu telpiskās analīzes attīstībā, kā arī epidemioloģiskajā ģeogrāfijā. Amerikāņu ģeogrāfs Braiens Berijs (Brian Joe Lobley Berry) zināms kā daudzu pētījumu autors pilsētu plānošanā un telpiskajā analīzē.