Mūsu ēras 2. gs. romiešu autora Lūcija Āpulēja (Lucius Apuleius, arī Appuleius) ievērojamākais darbs, kas ir saglabājies līdz mūsdienām. Parasti tas tiek minēts kā vienīgais latīņu valodā sarakstītais romāns, kas no seno romiešu laikiem līdz mūsdienām saglabājies tik pilnīgā apjomā. Āpulēja romāna sižets, kas balstās pārvērtībā (cilvēks pārvēršas par ēzeli), aizgūts no sengrieķu tradīcijām. Līdz mūsdienām nonācis sengrieķu autoram Lūkiānam (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) piedēvētais darbs “Lūkijs jeb ēzelis” (Λούκιος ἢ Ὄνος) – šī darba autorība, visticamāk, ir apšaubāma, tālab mēdz arī norādīt, ka tas ir Pseido Lūkiāna (Ψευδο-Λουκιανὸς) teksts, kas savukārt balstīts citā līdz mūsdienām nenonākušā sengrieķu darbā, kurā arī ticis vēstīts par šādu pārvērtību jeb matamorfozi (šī darba autors nav zināms, autorību mēdz piedēvēt Lūkijam (Λούκιος) no Patrām). Tādējādi Āpulēja romāns lielā mērā uzskatāms par sengrieķu tradīcijā esošā satura pārstrādājumu, to papildinot arī ar personalizētām biogrāfiskas ievirzes norādēm. Zīmīgi, ka Svētais Augustīns (Aurelius Augustinus Hipponensis) sava darba “Par Dieva pilsētu” vai “Dieva pilsēta” (De civitate Dei, arī Civitas Dei) 18. grāmatā piemin romiešu autoru Āpulēju, pievēršas romānā minētajai pārvērtībai (cilvēks pārvēršas par ēzeli, saglabājot cilvēkam raksturīgo iekšējo būtību), norādot, ka autors šo notikumu vai nu pārstāstījis, vai arī izdomājis, kā arī lieto vārdu savienojumu “zelta ēzelis” (latīņu valodā asinus aureus), liekot saprast, ka tas ir darba nosaukums (latīņu valodā titulus).

Romānā vēstījums tiek risināts pirmajā personā. Vēstītājs jau romāna sākumā, solot lasītāju iepriecināt un izklaidēt, apņemas lasītājam izstāstīt grieķu stāstu, kas jo sevišķi zīmīgi, jo romāns sarakstīts latīņu valodā. Romāna sižets ir daudzslāņains, tas aptver pārvērtību, maģijas un reliģijas, ceļojuma un piedzīvojumu, garīgās izaugsmes un garīgo meklējumu mijiedarbi. Romānā vērojama humoristiska pieskaņa un skaudrs sadzīves tēlojums, atmaskojot dažādus cilvēku raksturus, kā arī asprātīgi savienojot īstenību ar maģisko un apslēpto.

Romāna sākumā labi izglītots jaunietis vārdā Lūcijs ierodas Tesālijas pilsētā Hipatā – Grieķijas ziemeļaustrumu teritorijā, kas bijusi izslavēta ar tur praktizētajām maģiskajām zintīm un burvestībām. Lūciju tirda ziņkārība un vilina doma arī pašam piedzīvot burvestību – ielūkoties apslēptajā. Lūcijs apmetas kāda vīra Milona mājās. Milons bijis ļoti bagāts un vienlaikus ārkārtīgi skops un nekrietns vīrs, kurš nodarbojies ar augļošanu. Tā sagadījies, ka šī vīra sievai Pamfilei piemitušas burvestības prasmes. Lūcijs, viesojoties Milona mājās un iesaistoties mīlas dēkā ar mājas kalponi Fotidu, viņai visai atklāti pateica, ka vēlas redzēt Pamfiles pārvēršanos un ka viņu moka karsta vēlēšanās iepazīties ar maģiju. Tā Fotida tika pierunāta, un Lūcijam bija sagādāta iespēja paslepus nolūkoties, kā mājas saimniece Pamfile, ieziešoties ar īpašu ziedi, pārvēšas par ūpi un aizlido. Lūcijam izdodas pierunāt Fotidu arī pašam izmēģināt pārvērtību, taču notiek kāda kļūda – kalpone Fotida sajauc kārbiņas, kurās glabājas ziede. Rezultātā pēc ieziešanās Lūcijs piedzīvo pārvērtību, bet ne tādu, kādu bija iecerējis. Saglabājot savu cilvēka prātu, ūpja vietā viņš pārvēršas par ēzeli. Laimīgā kārtā pret šādu pārvērtību ir visai vienkāršs pretlīdzeklis – ir jāapēd rozes. Diemžēl tieši šoreiz Fotida nav iegādājusies rožu vainadziņus, tāpēc Lūcijam ēzeļa ādā ir jāpārlaiž nakts. Tieši šajā naktī Milona namā ielaužas laupītāji. Redzot, cik daudz mantas no Milona nama var paņemt, laupītāji no staļļa izved Lūciju ēzeļa ādā, uzkraudami tam un citiem jūga dzīvniekiem smago laupījumu. Tā sākas Lūcija pārbaudījumiem bagātais ceļojums. Rozes, kas būtu jāapēd, lai atkal kļūtu par cilvēku, lai gan kaut kur tuvumā (vai šķietamā tuvumā) pavīd, dažādu iemeslu dēļ paliek nesasniedzamas, kas arī saprotams, jo pretējā gadījumā nebūtu iespējams Lūcija kā ēzeļa ceļojums, piedzīvojumi un arī skarbie pārbaudījumi. Romāna noslēgumā Lūcijs ar dievietes Izīdas (sengrieķu Ἶσις, latīņu Isis) laipnu gādību atgūst cilvēka veidolu. Dieviete parādās Lūcijam sapnī, solot viņam palīdzību un glābšanu no dzīves ēzeļa ādā. Dievietei veltītā svētku gājiena laikā Lūcijam paveras iespēja pienākt pie dievietes priestera, kuru arī sapnī dieviete brīdināja, un apēst rozes no krāšņi darināta vainaga. Lūcijs nomet ēzeļa ādu un pārtop par cilvēku. Viņa asais prāts un erudīcija labi kalpo tieslietās, ar kurām viņš nodarbojas Romā, turklāt viņš iegūst arī sakrāli būtisku amatu, kļūstot par vienu no pastoforu dekurioniem (priestera amats) un tādējādi kalpojot dievībai, kas viņu izglāba.

Romāna centrālais tēls ir Lūcijs, kurš atainots gan kā cilvēks, gan ēzelis. Lūcija tēla gaitas piesaista dažādus personāžus un norises, tādā veidā parādot attiecīgā laikmeta sabiedrības kolorītu. Lūcijs kā cilvēks pirms un pēc pārvērtības pēc būtības ir divi dažādi cilvēka izaugsmes līmeņi. Lūcija piedzīvotā pārvērtība romāna kontekstā dažādi traktējama – viens ir pārvērtības fiziskais līmenis, bet otrs – iekšējās pilnveides līmenis, uz kuru, iespējams, Lūcijs arī neapzināti ir tiecies pašos pirmsākumos (ne velti sākumā ir bijusi vēlme pārvēsties par ūpi – putnu, kas tiek asociēts ar zināšanām).

Romāns, kā to paredz arī tā nosaukums, veidots 11 grāmatās. Lai gan romāna sižeta centrālā ass ir Lūcijs, viņa piedzīvotais un pārciestais, kopozicionāli romānu bagātina dažādi tā dēvētie blakus stāsti, kas netiešā veidā sasaucas ar romāna galvenajiem notikumiem. Ievērojamākais no šādiem blakus stāstiem ir stāsts par Amoru (Amor) jeb Kupidonu (Cupido) un Psīhi (sengrieķu Ψυχή, latīņu Psyche), ko izklāsta veca sieviete, viņai mēģinot nomierināt laupītāju sagūstīto jaunavu. Stāsts par Kupidonu un Psīhi ir apjoma ziņā izvērsts, tas sākas 4. grāmatas izskaņā un turpinās 5. un 6. grāmatā. Stāsts par daiļās Psīhes (sengrieķu valodā viena no nozīmēm ’dvēsele’) grūtību pārvarēšanas pilno ceļu pie Amora/Kupidona (tulkojumā no latīņu valodas ’mīlestība’, ’kāre’) ir uztverams arī kā alegorija (tostarp tipoloģiskās līdzības ar paša Lūcija izaugsmes ceļu), tajā saskatāmi folklorai raksturīgie elementi. Pārvarot grūtības, Amors un Psīhe svin greznas kāzas, bet jaunajam pārim piedzimst meita, kuras vārds ir Bauda (Voluptas). Lūcijs ēzeļa ādā arī ir vecās sievietes klausītājs, bet, kad viņas stāsts izskan, ēzelis Lūcijs pauž nožēlu, ka viņam nav rakstāmo plāksnīšu un stila (irbulīša rakstīšanai), lai pierakstītu dzirdēto. Veidojas zināms paradokss, jo stāsts ir izstāstīts, lasītājs to izlasījis, bet Lūcijs satraucas par tā pierakstīšanu, tātad arī saglabāšanu un nodošanu tālāk. Šādā veidā blakus stāsts atkal rod sasaisti ar romāna galveno tēlu, atgriežoties pie romāna pamatsižeta izklāsta.

Romāna uzbūve kopumā veidota tā, lai varētu novērtēt Lūcija/ēzeļa vērotāja pozīciju. To veicina gan vēstītātaja balss pirmajā personā, gan arī tas, ka apkārtējā pasaule Lūcijā nesaskata cilvēku, taču tieši Lūcija kā ēzeļa cilvēciskā būtība raugās apkārt notiekošajā, mijiedarbojas ar to un izdzīvo gan savu stāstu, gan pastāsta par tiem, kurus Lūcijs ēzeļa veidolā saticis. Iespējams, apkārtējās pasaules nesaudzīgi patiesā seja atklājas tieši tāpēc, ka tā nesaprot, ka līdzās ir cilvēks, kas to ne tikai nemanāmi vēro, bet arī par to tikpat atklāti stāsta. Romānā vērojamās sasauces ar sengrieķu literāro mantojumu savdabīgi tiek savienotas ar Āpulēja dzīves elementiem. Lai gan skaidrs, ka sižets ir pārņemts no sengrieķu tekstiem (arī galvenā tēla Lūkija (Λούκιος) / Lūcija (Lucius) vārds veido tiešu sasauci), zīmīgi, ka arī paša autora vārds ir Lūcijs. Sasaistē ar vēstījumu pirmajā personā tas veido daudzslāņainu nozīmju pārklāšanos. Šķietamais vēstījuma vieglums, ironija, atklātība, cilvēka vājību un netikumu atainojums, kā arī spēja pāraugt jaunā kvalitātē atkāj daudzveidīgus literārus, filozofiskus un reliģiskus zemtekstus.

Par visnozīmīgāko manuskriptu, kas satur Āpulēja “Metamorfozes”, uzskatāms kompozītais kodess Laurentianus 68.2 (= F), kas sarakstīts 11. gs. Montekasino (dienvidaustrumos no Romas, Latīņu ielejā, Itālijā). Tiek uzskatīts, ka šis manuskripts, kurā iekļauti arī romiešu vēsturnieka Publija Kornēlija Tacita (Publius Cornelius Tacitus) darbi, bija paraugs aptuveni 1200. gada manuskriptam Laurentianus 29.2 (=φ), kas arī tapis Montekasino.

Āpulēja romāna editio princeps jeb pirmizdevums tika izdots 1469. gadā Romā. Pirmizdevumu sagatvojis Džovanni Andrea de Bussi (Giovanni Andrea de Bussi, zināms arī kā Johannes Andreas de Buxis). Kopš tā laika Āpulēja teksti ir pārizdoti un tulkoti daudzās valodās.

No latīņu valodas latviešu valodā romānu iztulkoja Augusts Ģiezens; publicēts 1959. gadā. 

Jau kopš antīkās senatnes laikiem Āpulēja “Metamorfozes” bijis iecienīts darbs. Tas ietekmējis vispārējās romāna attīstības tendences (piemēram, vērojama sasaiste ar pikareskā jeb blēžu romāna sižetiskajiem risinājumiem). Džovanni Bokačo (Giovanni Boccaccio) noveļu krājumā “Dekamerons” (Decameron, ap 1348–1353), Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugā “Sapnis vasaras naktī” (A Midsummer Night’s Dream, 1600) rodamas sižetiskās sasauces ar Āpulēja romānā rakstīto. Pārvērtību, maģijas un brīnuma elements līdzās cilvēka dabas atainojumam (sabiedrības reakcija uz pārvērtību un pārvērstā tēla pieredzes stāsts) allaž ir licies saistošs rakstniecībā un radošajā jomā.

Āpulēja romānā sastopamais stāsts par Amoru/Kupidonu un Psīhi izpelnās īpašu ievērību, kļūstot par pārlaicīgu kultūras fenomenu. Tas nostiprinās kā izplatīts un paliekošs sižets ar daudzveidīgām interpretācijām teātrī, operā, literatūrā, tēlniecībā, glezniecībā, psiholoģijā, filozofiskajā domā un citur.