Kārlis Ādamsons Latvijas armijā bija atbildīgs par armijas kaujasspēju nodrošināšanai būtisko ieroču un munīcijas uzglabāšanas un apkopes nozari gandrīz visu starpkaru periodu, ieņemot Armijas ieroču darbnīcas, pēc tam Arsenāla priekšnieka amatu no iestādes izveidošanas 1920. gadā līdz arestam pēc valsts okupācijas 1940. gadā. K. Ādamsons nodrošināja Arsenālam kā ieroču un munīcijas uzglabāšanas un apkopes centram izvirzītās prasības.

Dzimis saimnieka Jāņa Ādamsona ģimenē. Mācījās Rozbeķu ministrijas skolā, pēc tam iestājās un 06.1910. beidza Kostromas Mehānikas tehnisko skolu (Костромское Механико-техническое училище). 28.07.1911. nokārtoja vieglās artilērijas rezerves praporščika zināšanu pārbaudījumu. No 12.1923. mācījās un 07.1924. beidza Latvijas armijas vecāko virsnieku kursus.

10.1910. kā savvaļnieks iestājās kara dienestā Krievijas armijas 9. artilērijas brigādē Poltavā. 01.1911. paaugstināts par bombardieri (jefreitors), 06.1911. – jaunāko feierverkeru (jaunākais unteroficieris). 29.07.1911. atvaļināts, 09.1911. paaugstināts par vieglās artilērijas rezerves praporsčiku. 05.–06.1912. piedalījās rezervistu apmācībā 9. artilērijas brigādē Poltavā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 05.08.1914. mobilizēts armijā, iedalīts jaunizveidotajā 60. artilērijas brigādē Poltavā, no 14.08.1914. brigādes sastāvā frontē pret Austroungārijas armiju, piedalījās kaujās Ļvivas, Pšemišļas apkārtnē u. c., baterijas jaunākais virsnieks, pēc tam baterijas otrais vecākais virsnieks. 08.1915. brigāde no Dienvidrietumu frontes Galīcijā pa dzelzceļu pārvietota uz 5. armiju Latvijā, novietota Daugavas frontē pie Jēkabmiesta (tagad Jēkabpils), piedalījās kaujās pret Vācijas armiju. Podporučiks (26.10.1915.). 21.12.1915. komandēts uz Galveno artilērijas pārvaldi Petrogradā, 24.12.1915. iecelts par virsnieku Pētera Lielā arsenālā (Арсенал Петра Великого) Petrogradā. No 08.1916. dienēja arsenāla priekšnieka palīga tehniskos jautājumos pakļautībā. Lielinieku režīma laikā 05.03.1918. iecelts par arsenāla instrumentu darbnīcas pārzini, 11.04.1918. ar Padomju Krievijas Kara lietu tautas komisariāta pavēli atvaļināts, uzreiz atgriezās vācu karaspēka okupētajā Latvijā un nodarbojās ar zemkopību dzimtajās mājās Rozbeķu pagastā. 29.01.–04.04.1919. lielinieku varas laikā apcietinājumā aizdomās par “kontrrevolucionāru” darbību, pēc atbrīvošanas no cietuma, baidoties no atkārtotām represijām, līdz 26.05.1919. dzīvoja mežā.

No 01.07.1919. Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos (virsleitnants), iedalīts Ziemeļlatvijas brigādes štāba Kara satiksmes nodaļā. No 19.07. Latvijas armijas artilērijas noliktavas pārzinis Rīgā, no 30.11. Artilērijas pārvaldes priekšnieka vietas izpildītājs. Kapteinis (11.12.1919.; par kaujas nopelniem), pulkvedis-leitnants (01.03.1921.; par nopelniem Latvijas neatkarības labā), pulkvedis (20.06.1925.). 20.02.1920. iecelts par Artilērijas pārvaldes Apgādības daļas priekšnieku. 31.07.1920. pēc paša vēlēšanās atbrīvots no daļas priekšnieka amata, 16.08.1919. uzdots izpildīt Armijas ieroču darbnīcas priekšnieka pienākumus, 19.08.1920. iedalīts Galvenās artilērijas pārvaldes virsnieku rezervē. 14.09.1920. pārvietots uz Latgales artilērijas pulku, bet jau 31.10.1920. iecelts par Galvenās artilērijas pārvaldes (no 02.1922. Bruņošanās pārvaldes) pakļautībā esošās Armijas ieroču darbnīcas priekšnieku (no 07.1921. nosaukums – Armijas artilērijas darbnīca). 03.1922. iecelts par Armijas mehāniskās darbnīcas pagaidu priekšnieku, uzdodot vadīt Kara mehāniskās darbnīcas un Armijas artilērijas darbnīcas apvienošanu. 08.04.1922. iecelts par jaunā armijas Arsenāla, kas izveidots uz abu darbnīcu bāzes, priekšnieku Rīgā. Vairākkārt komandēts “sevišķos uzdevumos” uz Poliju un citām ārvalstīm, veidojot sadarbību ar citu reģiona valstu bruņoto spēku attiecīgajām nozarēm. Eiropā sākoties Otrajam pasaules karam, 10.1939. Arsenāls pārdēvēts par Armijas 21. darbnīcu.

Padomju okupācijas laikā 04.10.1940. apcietināts par “pretpadomju aģitāciju”, 18.10., jau atrodoties apcietinājumā, formāli atvaļināts no armijas. 18.05.1941. Rīgā pēc izmeklēšanas lieta nodota “Sevišķajai apspriedei” sprieduma sastādīšanai. Izvests uz Krieviju, Soļiļeckas cietumu. 29.08. slimības dēļ ievietots cietuma slimnīcā, kur pēc nepilna mēneša miris pirms sprieduma pasludināšanas.

Pirmajā pasaules karā ar samērā labu kaujas un arī arsenāla dienesta pieredzi Krievijas armijā artilērijas rezerves virsnieks K. Ādamsons Latvijas armijā ne vien izveidoja strauju virsnieka karjeru, sasniedzot pulkveža pakāpi, bet bija tieši līdzatbildīgs par armijas kaujasspēju nodrošināšanai būtisko ieroču un munīcijas uzglabāšanas un apkopes nodrošināšanas nozares apstākļiem gandrīz visu starpkaru periodu, ieņemot Armijas ieroču darbnīcas, pēc tam Arsenāla priekšnieka amatu no iestādes izveidošanas 1919.–1920. gadā līdz arestam pēc valsts okupācijas 1940. gadā. Neraugoties uz augstākās militārās izglītības trūkumu, K. Ādamsons spēja pielāgoties nozares jaunākajām prasībām un nodrošināja Arsenālam kā ieroču un mun/īcijas uzglabāšanas un apkopes centram izvirzītās prasības, ko arī apliecina Latvijas armijā ierastajai kārtībai neparasti ilgstošais dienests atbildīgajā amatā.

Par kaujas nopelniem Pirmā pasaules kara laika dienestā K. Ādamsons apbalvots ar Krievijas Svētā Staņislava ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem), Svētās Annas ordeni (II šķira; III šķira, abi ar šķēpiem; IV šķira); par dienestu Latvijas armijā ar Triju Zvaigžņu ordeni (III šķira; IV šķira), Viestura ordeni (III šķira), Lietuvas Neatkarības 10 gadu jubilejas piemiņas medaļu.