Apmetne apdzīvota vēlajā bronzas laikmetā–agrajā dzelzs laikmetā un jaunajos laikos (16.–17. gs.).

Apmetni atklāja 1971. gadā Dienvidlatgales arheoloģisko pieminekļu apzināšanas ekspedīcija Jāņa Graudoņa vadībā. Apmetnes teritorija ir ap 0,2 ha. 1986. gadā Annas Zariņas vadībā no tās izpētīja 1300 m². Līdz 140 cm biezajā kultūrslānī izšķirami divi – apakšējais vēlā bronzas laikmeta–senākā un agrā dzelzs laikmeta un augšējais jauno laiku – horizonti.

Dienvidu pusē apmetnes vietu norobežo ap 10 m augsta Daugavas krasta I terases krauja, austrumos – tikpat dziļa neliela strautiņa gravas nogāze, bet ziemeļu un rietumu daļā apmetnes teritorija saplūst ar tīrumu. Apmetnes reljefu veido neliels pacēlums ziemeļdaļā, no kura sākas divas lēzenas ieplakas – viena pret Daugavu, otra – pret strautiņa krasta krauju. Apmetnes teritorija ilgstoši izmantota kā tīrums.

Apakšējā līdz 0,8 m biezajā kultūrslāņa horizontā atklāja četras 0,15–0,3 m pamatzemē iedziļinātu akmeņu pavardu vietas. Tas, ka neatklāja ar ēku uzbūvi saistītas stabu vietas, liek domāt par virszemes guļbūvēm. Starp atradumiem bija krama kasīkļi, nažveida plāksnes, nuklejs un krama rīkus gatavojot radušās atšķilas, akmens ķīļveida cirvis, kas raksturīgi 1. gadu tūkstotim p. m. ē., bet cilindriska bronzas kausējamā tīģeļa fragmenti ir tipiski m. ē. 1. gadu tūkstoša pirmajai pusei. Šim laika posmam atbilst arī atrastās švīkātās un gludās keramikas podu, kā arī trīs spodrinātās un viena tekstilās keramikas lauska. Vairākās vietās zem kultūrslāņa gaišajā pamatzemē atklāja senas kāšarkla atstātās vagu pēdas. Līdzīgas vagu pazīmes atsedza arī 1 km attālajā Indricas apmetnē, kā arī Lielvārdes Dievukalnā. Tas liecina par arkla zemkopības jau samērā plašo izplatību 1. gadu tūkstotī p. m. ē. Apmetnes apdzīvotība izbeigusies 1. gadu tūkstoša vidū p. m. ē. Slobodas apmetne ir tipiska dzelzs laikmeta lauku apmetne, kurai līdzīgas pētītas Indricā, Kaplavā, Kerkūzos, Vilmaņos un citur.

16. un 17. gs. šajā vietā izveidojās ciems, kas vēlāk pavirzīts vairāk uz ziemeļiem. Dzīvojamās ēkas bijušas izkārtotas rindā paralēli Daugavai. Atklāts ne mazāk kā 15 ēku vietu, kas veidoja četras celtņu vietu grupas 5–10 m attālumā viena no otras. Domājams, ka šādu celtņu grupas norāda uz atsevišķām saimniecībām. Apsildīšanai un ēdienu gatavošanai izmantotas māla krāsnis, dažām kurtuves priekša atradies pavards. Vaļējie pavardi vai pat akmeņu krāsnis liecina, ka dzīvojamās telpas bijušas dūmistabas. Krāšņu un pavardu tuvumā konstatētas līdz 1,1 m dziļas plānā apaļas vai četrstūrveida saimniecības bedres – pagrabiņi pārtikas glabāšanai. Starp atradumiem bez ripas keramikas trauku lauskām ir dzelzs naži, sirpja fragments, tecilas ripas fragments, vārpstas māla skriemeļa fragments, dzelzs makšķerāķis, māla pīpes galviņa, bronzas ausu tīrāmā karotīte, stikla krelle, krāsns pamatos ziedots bronzas kaklariņķis. Ciema iemītnieku saimniecības pamatnozares bija lopkopība un zemkopība. Uzturā lietoja arī zivis – līdakas, plaužus, sapalus u. c.