Čehijas Republikas prezidents (02.02.1993.–02.02.2003.), Čehoslovākijas prezidents (29.12.1989.–20.07.1992.).

Domātājs, disidents, cilvēktiesību aizstāvis. Viens no “Hartas 77” parakstītājiem un galvenajiem iniciatoriem (kopā ar Janu Patočku, Jan Patočka, un Jirži Hājeku, Jiří Hájek). 1989. gada Samta revolūcijas (čehu Sametová revoluce, slovāku nežná revolúcia) vadītājs. Viens no jaunāko laiku ietekmīgākajiem Austrumeiropas intelektuālajiem līderiem un pārmaiņu simboliem.

Dzimis pazīstamā un ietekmīgā senas un bagātas čehu uzņēmēju dzimtas pēcteču ģimenē. Savas izcelsmes dēļ viņam bija aizliegts studēt, tādēļ strādāja par ķīmijas laborantu (1951–1955). Vēlāk studējis (1955–1957) ekonomiku Čehijas Tehniskajā universitātē (Českého vysokého učení technického). Tomēr studēt humanitārās zinātnes viņam vēl joprojām neļāva. Beidzis Mūzikas akadēmijas (Akademie múzických umění) Teātra fakultāti (1967).

Pēc dienesta armijā uzsāka darbu teātrī: skatuves strādnieks Prāgas teātrī “ABC” (Divadlo ABC; 1959–1960), režisora asistents un dramaturgs slavenajā “Teātrī uz balustrādēm” (Divadlo na Zábradlí, 1961–1968). Literārā mēnešraksta Tvář literārās padomes biedrs (no 1965. gada), tās vadītājs (1968–1969). 1967. gadā Čehoslovākijas Sociālistiskās Republikas (ČSSR) IV rakstnieku kongresā kritizēja šīs organizācijas darbību; Neatkarīgo rakstnieku kluba vadītājs (1968–1969).

1968. gada pavasarī atklāti aizstāvēja nepieciešamību radikāli mainīt esošo politisko sistēmu un ievest demokrātisko plurālismu. 06.1968. devās ceļojumā uz Rietumeiropu un Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV), kur iepazinās ar daudziem čehu trimdas pārstāvjiem. Pēc 21.08.1968., kad tika apspiesta iedzīvotāju un armijas pretošanās, V. Havels plašsaziņas līdzekļos nosodīja Čehoslovākijas okupāciju. 1969. gadā rakstīja atklātas vēstules valdībai un Čehoslovākijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejai (ČKP CK), protestējot pret izvēlēto politisko kursu jeb t. s. normalizācijas politiku. 1975. gadā nosūtīja Gustavam Husākam (Gustáv Husák) atklātu vēstuli, kurā kritiski analizēja tā laika politisko situāciju. Izveidoja samizdata izdevumu Expedice (1976). Viens no Netaisnīgi notiesāto aizstāvības komitejas dibinātājiem (1978). 1977. un 1978. gadā atkārtoti nonāca cietumā, 1977. gadā notiesāts par “kaitēšanu ČSSR interesēm ārzemēs”. 05.1979. tika ieslodzīts, 10.1979. notiesāts par “republikas kārtības graušanu” uz 4,5 gadiem cietumā. 03.1983. veselības stāvokļa dēļ atbrīvots. Pakāpeniski kļuva par nozīmīgāko un galveno Čehoslovākijas disidentu arī ārzemēs, kurš turpināja uzturēt attiecības ar daudziem Rietumeiropas un ASV māksliniekiem, zinātniekiem un politiķiem.

Konfrontācijā ar valsti attīstīja savu koncepciju par t. s. nepolitisko politiku, kas uzsvēra morāles principus un pieprasīja valstij nodrošināt (formāli konstitūcijā garantētās) pilsoņu tiesības un brīvības. Manifesta “Daži teikumi” (Několik vět) iniciators un līdzautors (06.1989.) Pēc 17.11.1989. – valsts politisko norišu priekšgalā – piedalījās Pilsoņu foruma (Občanské fórum) dibināšanā un programmas izstrādē, kā arī vadīja šīs organizācijas delegāciju sarunās ar valdošās varas pārstāvjiem. 

Būdams prezidents, centās veicināt ciešāku politisko un ekonomisko sadarbību ar rietumiem. Savas politiskās disidenta pagātnes dēļ, kā arī izcila intelektuāļa un dramaturga slavas dēļ daudz laika pavadīja ārzemju braucienos, kuros ne tikai runāja par Centrāleiropas valstīs notiekošajiem transformācijas procesiem, bet arī spodrināja Čehoslovākijas tēlu. Iekšpolitikā rūpējās par parlamentārās demokrātijas atjaunošanu un par iepriekšējā režīma atstātā mantojuma drīzu pārvarēšanu, uzsverot demokrātisku risinājumu nepieciešamību. Pēc politiskā režīma maiņas daudzi industriālo uzņēmumu strādnieki, kas iepriekš pildīja Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) rūpniecības pasūtījumus, zaudēja darbu. Īpaši daudz šādu uzņēmumu bija Slovākijā, kurā radās arvien lielāka neapmierinātība ar V. Havela darbību. Arī Čehijā viņam nebija pilnīgs atbalsts politiķu vidū. V. Havels kritiski vērtēja transformācijas procesa negatīvās parādības, piemēram, pārāk lielo orientēšanos uz ekonomiku, aizmirstot par sabiedrībai nepieciešamajām morāles un garīgajām vērtībām. Pats prezidents Čehijas un Slovākijas atdalīšanos vērtējis par vienu no saviem personīgajiem politiskajiem zaudējumiem.

Pēctecis Čehijas prezidenta amatā Vāclavs Klauss (Václav Klaus). Priekštecis prezidenta amatā G. Husāks.

No 50. gadu vidus aktīvi darbojas literatūrā un publicistikā; publicējās žurnālos Květen, Divadlo, Literární noviny, Tvář, Sešity pro mladou literaturu. No 50. gadu beigām viens no pirmajiem mazo formu dramaturgiem. Slavens absurdu lugu autors, kurš savos darbos risināja attiecības starp indivīda identitāti un totalitāru sabiedrību (“Dārza svētki”, Zahradní slavnost, 1963; “Memorands”, Vyrozumění, 1965). Sarakstījis vairāk nekā 20 lugas un citus darbus, kas tulkoti daudzās valodās. Pēc 08.1968. viņa lugas tika aizliegtas, tās tika izrādītas tikai ārzemēs.

V. Havels ir viens no redzamākajiem Centrāleiropas un Austrumeiropas disidentiem un izcilākajiem intelektuāļiem. Viņa atstātais mantojums tiek rūpīgi glabāts, apkopots un popularizēts arī mūsdienās (to dara gan organizācijas: “Vīzija 97” (Vize 97), V. Havela bibliotēka (Knihova Václava Havela), jo bijušā prezidenta autoritāte sabiedrībā, neskatoties uz vēlāko Čehijas prezidentu mēģinājumiem to graut, saglabājusies ļoti augsta. V. Havels ir čehu tautas sirdsapziņas balss un morālā autoritāte. Viņa kritiķu vidū galvenokārt ir sabiedrības radikālā spārna politiķi, kuri ir pret Čehijas orientāciju uz ASV un iestāšanos NATO.

Saņēmis daudzus nozīmīgus apbalvojumus: Zviedrijas Ūlofa Palmes prēmiju (Olof Palme Prize, 1990), Nīderlandes Roterdamas Erasma prēmiju (The Erasmus Prize, 1986), Gandija Miera balvu (Gandhi Peace Prize, 2003); inaugurēts par nevalstiskās cilvēktiesību organizācijas Amnesty International Sirdsapziņas ordeņa kavalieri (Amnesty Ambassador of Conscience Award) un daudzus citus apbalvojumus. Vairāku universitāšu (piemēram, Rietummičigānas Universitāte ASV, Western Michigan University, 2006; Latvijas Universitāte, 1999; Oksfordas Universitāte, University of Oxford, 1998) goda doktors, saņēmis daudzu valstu augstākos apbalvojumus (ASV prezidenta brīvības medaļu, Presidential Medal of Freedom, 2003). Vairākkārt izvirzīts Nobela prēmijai.

Kopš 2013. gada ik gadus tiek pasniegts V. Havela apbalvojums par cilvēktiesību aizstāvību – Cena Václava Havla za lidská práva.

Televīzijas vēsturisks seriāls “Čehu gadsimts” (Čéské století, 2013, režisors Roberts Sedlāčeks, Robert Sedláček); dokumentālās filmas “Dzīve Vāclava Havela skatījumā” (Život podle Václava Havla, 2014, režisore Andrea Sedlāčkova, Andrea Sedláčková); “Pilsonis Havels” (Občan Havel, 2007, režisors Pāvels Kouteckis, Pavel Koutecký, Miroslavs Janeks, Miroslav Janek); “Kāpēc Havels?” (Proč Havel?, 1991, režisors Vojtehs Jasnijs, Vojtěch Jasný). V. Havels uzņēmis filmu “Aiziešana” (Odcházení, 2011).