Nosaukums nīderlandiešu valoda
Nosaukums oriģinālvalodā nederlands, nederslandse taal
Kopējais runātāju skaits apmēram 25 miljoni
Ģenealoģiskā klasifikācija: saime indoeiropiešu
Ģenealoģiskā klasifikācija: grupa ģermāņu
Tipoloģiskā klasifikācija sintētiska valoda
Oficiālā valoda
Valodas kods (ISO 1) nl
Valodas kods (ISO 2) dut
Valodas kods (ISO 3) nld
Ir ap 25 miljoni nīderlandiešu dzimtās valodas runātāju. Šajā valodā runā ne vien Nīderlandē, bet arī Beļģijā (Flandrijā), Surinamā un bijušajās Nīderlandes Antiļās, kā arī tagadējā Karību Nīderlandē. Nīderlandiešu valodai tuvu radniecīga ir afrikandu jeb būru valoda (afrikānss) Dienvidāfrikas Republikā, ko runā arī Namībijā (apmēram pieci miljoni runātāju), bet attālāk radniecīga ir vācu, angļu valoda un citas ģermāņu valodas.
Nīderlandiešu valoda oficiālā valoda Nīderlandes Karalistē (to veido Nīderlande, Aruba, Kirasao un Sintmārtena), Beļģijas Karalistē, Surinamā un bijušajās Nīderlandes Antiļās, kā arī tagadējā Karību Nīderlandē, ko veido Bonaire, Sinteustātiusa un Saba. Nīderlandiešu valoda ir viena no Eiropas Savienības (European Union) oficiālajām valodām.
Nīderlande un Beļģija 1980. gadā noslēdza Līgumu par valodu savienību, kur noteikts princips, ka abām valstīm jāsaskaņo sava valodas politika, cita starpā arī jānodrošina kopīga pareizrakstības sistēma. Mūsdienās nīderlandiešu valoda ir pilnīgi funkcionāla un tiek lietota visās jomās, kā kultūrā, tā izglītībā un citās nozarēs.
Nīderlandiešu rakstu valodā lieto latīņu alfabētu, bet aizguvumos var parādīties arī franču, spāņu un citu alfabētu diakritiskās zīmes – akcenti (é, ê, è utt.), trēma (ü, ï, ö, ë), tilde (ñ, ã, õ), sedijs (ç). Pamatalfabētā ir 27 burti.
| burts | burta nosaukums starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (International Phonetic Alphabet, IPA) | aptuvena atbilsme latviešu valodā |
| A a | [aː] | a, ā |
| B b | [beː] | b |
| C c | [seː] | s (aiz priekšējās rindas patskaņiem /e/, /i/, /y/), k (aiz pārējiem patskaņiem, līdzskaņiem, vārda beigās |
| D d | [deː] | d |
| E e | [eː] | e, ē |
| F f | [ɛf] | f |
| G g | [ɣeː] | g |
| H h | [ɦaː] | h |
| I i | [i] | i |
| J j | [jeː] | j |
| K k | [kaː] | k |
| L l | [ɛɫ] | l |
| M m | [ɛm] | m |
| N n | [ɛn] | n |
| O o | [oː] | o |
| P p | [peː] | p |
| Q q | [ky] | – (pēc attiecīgās svešvalodas likumiem) |
| R r | [ɛɾ] | r |
| S s | [ɛs] | s |
| T t | [teː] | t |
| U u | [y] (kā vācu ü) | u, ū |
| V v | [veː] | v |
| W w | [ʋeː] | v |
| X x | [ɪks] | ks |
| Y y | [ɛɪ] | ei (svešvārdos pēc attiecīgās valodas likumiem) |
| IJ ij (digrafs (ligatūra) Ÿ ÿ arī ir sastopams ) | [ɛɪ] [i] (vārda galotnē) | ei, i |
| Z z | [zɛt] | z |
Nīderlandiešu valodā ir 13 patskaņi un vismaz trīs divskaņi, kā arī 19 līdzskaņi, kā arī daudz pozicionālu variantu. Skaņu tātad ir vairāk nekā alfabēta burtu. Fonētiskais inventārs un izrunas īpatnības Nīderlandes nīderlandiešu valodā (ziemeļu izruna) un Beļģijas flāmu valodā (dienvidu izruna) atšķiras. Ziemeļu izruna ir prestižāka. Nīderlandiešu valodas izrunas likumi nav vienkārši, ir daudz pozicionālu pārmaiņu, kas jāievēro, lai spētu pareizi izrunāt vārdus. Uzsvars var būt uz jebkuras zilbes, un to norāda lielākajās vārdnīcās. Patskaņi var būt īsi un gari. Atsevišķos gadījumos ir zilbes patskaņu redukcija. Ilustrācijai daži izrunas likumi.
Adriana Adriāna
Leendert Lēnderts
Arend Ārents
Aarschot Ārshota (pilsēta)
Bosch Boss, Bosa (uzvārds)
Christiaan Kristiāns
Utrecht Utrehta (pilsēta)
Nīderlandiešu valodas gramatiskā sistēma līdzinās citu ģermāņu valodu sistēmām, īpaši vācu valodas gramatikai. Tāpat kā vācu valodā, nīderlandiešu valodā nomeniem ir trīs dzimtes – vīriešu, sieviešu un nekatrā ‒, bet vīriešu un sieviešu dzimte parasti ir saplūdušas kopā. Darbības vārdiem ir vājā, stiprā un jauktā konjugācija. Stiprā konjugācija ir diezgan daudzskaitlīga, un to raksturo nekārtnas vienkāršās pagātnes un pagātnes divdabja formas.
| kijken ‘skatīties’ | keek ‘skatījos’ | gekeken ‘skatīts’ |
| zitten ‘sēdēt’ | zat ‘sēdēju’ | gezeten ‘sēdēts’ |
| geven ‘dot’ | geef ‘devu’ | gegeven ‘dots’ |
Vājās konjugācijas verbi ir regulāri un veido pagātni un divdabi ar sufiksu -de/-te
| werken ‘strādāt’ | werkte ‘strādāju’ | gewerkt ‘strādāts’ |
| leren ‘mācīties’ | leerde ‘mācījos’ | geleerd ‘mācījies’ |
Darbības vārdu morfoloģijā ir tagadne un pagātne (nākotni veido analītiski), ir trīs izteiksmes (īstenības, vēlējuma un pavēles). Analītiski veido arī pasīvu (ciešamo kārtu), salikto tagadni (ar darbības vārdu zijn ‘būt’ vai hebben ‘piederēt’) un progresīvo (ilgstošo) tagadni.
Mūsdienu nīderlandiešu valodā nav locījumu, bet ir saglabājušies dažādi arhaiski izteicieni ar seno locījumu refleksiem. Tomēr locījumu sistēma ir daļēji saglabājusies ar vietniekvārdiem.
Īpašības vārdu deklinācijā atsevišķos gadījumos atšķiras kopdzimtes (vīriešu un sieviešu dzimtes) un nekatras dzimtes formas: koude soep ‘auksta zupa’, bet koud water ‘auksts ūdens’.
Nīderlandiešu valodā plaši izmanto deminutīvus ar dažādiem sufiksiem, un to lietošanas nianses sveštautiešiem ne vienmēr ir viegli saprotamas.
Tāpat kā vācu valodā, nīderlandiešu valodā ir daudz salikteņu. Garākais saliktenis “Van Dāles lielajā nīderlandiešu valodas vārdnīcā” (Van Dale Groot woordenboek van de Nederlandse taal) ir wapenstilstandsonderhandeling ‘pamiera sarunas’, bet garākais vārds oficiālos dokumentos ir ziektekostenverzekeringsmaatschappij ‘veselības izmaksu apdrošināšanas sabiedrība’.
Nīderlandiešu valodā vēl aizvien vērojama diezgan izteikta dialektālā dažādība. Nīderlandē un Beļģijā ir šādi dialekti:
1) centrālrietumu (Ziemeļholandē, Dienvidholandē, Utrehtā, Gelderlandē un Zēlandes salās),
2) ziemeļaustrumu (Groningenā, Drentē, Overeiselē un Gelderlandes austrumos),
3) centrāldienvidu (Ziemeļbrabantē un tuvumā esošajās Limburgas daļās, Antverpenē, Austrumflandrijā un Flāmu Brabantē),
4) dienvidrietumu (Rietumflandrijā, Zēlandes Flandrijas rietumu daļā, arī (nedaudz) Francijas Flandrijā, starp Denkerku un Bajelu),
5) dienvidaustrumu (Limburgā gan Nīderlandes, gan Beļģijas teritorijā).
Vienota nīderlandiešu valoda radās tikai 19. gs. Dialektu iezīmes mūsdienās izzūd, valsts iestādēs un medijos nostiprinoties standarta valodai.
Senākais rakstu piemineklis senholandiešu valodā saglabājies no 1591. gada, “Vahtendonkas pslamu” (De Wachtendonkse Psalmen) izdevums, kurā iekļauti no latīņu valodas 9. vai 10. gs. veikti psalmu tulkojumi. Nīderlandiešu valodas vēsturē aplūko senāko periodu (5.‒12. gs.), vidējo periodu (12.‒15. gs.) un mūsdienu periodu, ko iezīmē 1637. gadā iznākušais Statenvertaling jeb oficiālais Bībeles tulkojums no senajām valodām.
Pamazām nīderlandiešu valoda nostiprināja savas pozīcijas gan Nīderlandē, gan Beļģijā. Nīderlandiešu valodā ir samērā daudz aizguvumu no romāņu valodām, kā arī klasiskajām valodām. Mūsdienās ir daudz aizguvumu no angļu valodas.
Nozīmīgs 19. gadsimta autors, klasiķis, ir Multatuli (Multatuli, īstajā vārdā Eduards Dauess-Dekers, Eduard Douwes Dekker), kura darbs “Makss Havelārs” (Max Havelaar, of de koffi-veilingen der Nederlandsche Handel-Maatschappy, 1860) ir asa apsūdzība koloniālisma patvaļai Javas salā un viens no retajiem 19. gs. prozas darbiem, kas vēl joprojām tiek uzskatīts par plaši lasāmu. Viens no nozīmīgākajiem 20. gs. autoriem ir Harijs Mulišs (Harry Kurt Victor Mulisch ), kurš uzrakstījis romānu “Atentāts” (De aanslag, 1982).
Velosipēdu novietne ar uzrakstu nīderlandiešu valodā “Vaterlo tirguslaukumā vienmēr ballīte”. Amsterdama, Nīderlande, 2020. gads.
Izkārtne zoodārzā ar uzrakstu nīderlandiešu valodā un tā tulkojumu angļu valodā “Vai es skatos uz tevi vai tu skaties uz mani?”. Amsterdama, Nīderlande, 12.15.2024.
Ceļa zīme nīderlandiešu valodā, kas vēsta “Protams, pastaigājieties jūs šeit ar savu suni pavadā. Īpaši vaislas sezonā.” Nīderlande, 2020. gads.
Četri konteineri atkritumiem ar norādēm nīderlandiešu valodā “citi atkritumi”, “plastmasa”, “papīrs”, “stikls”. 2017. gads.
Dens Dimiņš "Nīderlandiešu valoda". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/247948-n%C4%ABderlandie%C5%A1u-valoda (skatīts 26.09.2025)