Distanču slēpošanas kā organizēta sporta veida pirmsākumi datējami ar 20. gs. 20. gadiem. Lai gan Latvijas ģeogrāfiskie apstākļi kopumā ir bijuši piemēroti slēpošanas attīstīšanai un masveidības nodrošināšanai inventārs ir bijis samērā viegli pieejams, sporta veida pieejamība vēsturiski tomēr nav īpaši veicinājusi distanču slēpošanas popularitāti Latvijā. Tikai 21. gs. sākumā gan tautas sporta līmenī, gan profesionālā līmenī Latvijā sākās strauja distanču slēpošanas izaugsme un popularitātes pieaugums.

20. gs. starpkaru periodā slēpošana Latvijā kļuva par vienu no populārākajiem sporta veidiem. Latvijas čempionāti distanču slēpošanā notika regulāri katru gadu, izņemot 1925. gadu, kad trūka sniega.

1921. gadā tika nodibināta Ziemas sporta veidu savienība (LZSS), kas koordinēja distanču slēpošanas sporta veida attīstību Latvijā. Pirmais Latvijas čempionāts distanču slēpošanā notika 1923. gada 4. februārī Rīgā tikai vīriešiem 5 km distancē. To rīkoja Strādnieku sporta savienība (SSS). Tā paša gada 11. februārī notika sacensības 10 km slēpojumā, 18. februārī ‒ 30 km slēpojumā, un 5. martā notika arī stafešu slēpojums (5 km + 10 km + 15 km). Sacensību distances bija plānotas pa Brīvības ielu, tālāk pa Šarlotes ielu uz Ganību dambi un atpakaļ.

1924. gada 9. martā notika pirmās meistarsacīkstes sievietēm 5 km slēpojumā. Starts tika dots Rīgā, Brīvības ielā, pie “Marsa” velotreka. Tālāk distance virzījās pa Brīvības ielu līdz tagadējam Latvijas Infektoloģijas centram Biķernieku mežā un atpakaļ.

Padomju okupācijas laikā norises distanču slēpošanā koordinēja Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Distanču slēpošanas un biatlona federācija.

Padomju okupācijas laikā tika izveidotas vairākas sporta biedrības, kā “Daugava”, “Vārpa”, “Dinamo”, “Darba rezerves”, “Lokomotīve”, kas arī organizēja savus čempionātus. Labākie sporta biedrību slēpotāji piedalījās ikgadējos LPSR čempionātos. 60. gados sākās kompleksie ziemas sporta sarīkojumi ‒ ziemas olimpiādes un ziemas sporta spēles.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1992. gadā tika atjaunota Latvijas Slēpošanas savienības (kopš 2016. gada Latvijas Slēpošanas federācija) darbība, un tai pašā laikā Latvijas Slēpošanas savienībai tika atjaunots biedra statuss Starptautiskajā Slēpošanas un snovborda federācijā (Fédération Internationale de Ski et de Snowboard, FIS). Latvijas Slēpošanas savienība bija jumta organizācija, kura apvienoja trīs federācijas: Latvijas Kalnu slēpošanas un frīstaila federāciju, Latvijas Snovborda federāciju un Latvijas Slēpošanas federāciju, kas bija atbildīga par distanču slēpošanas attīstību Latvijā. Faktiski līdz 2005. gada pavasarim distanču slēpošanas darbību Latvijā vadīja Latvijas Slēpošanas federācija, taču darbības efektivitātes sekmēšanai visas trīs federācijas nolēma apvienoties.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas sportistiem bija iespēja startēt starptautiskās sacensībās ārvalstīs un slēpošanas speciālistiem mācīties no ārvalstu kolēģiem. Šajā periodā notika aktīva sacensību organizēšana, tostarp Latvijas čempionāti un vietējas sacensības.

No 2000. gada distanču slēpošana kļuva par populāru sporta veidu Latvijā, un daudzi cilvēki sāka piedalīties amatieru sacensībās. Tika dibināti jauni slēpošanas klubi, piemēram, Rīgas Slēpošanas klubs, SSK “Bebra”, SK “Vietalva-Mailes”, Induļa Bikšes slēpošanas klubs, SK “Madona”.

2006. gada februārī tika izveidota mākslīgā sniega trase Uzvaras parkā Rīgā. Šobrīd mākslīga sniega (bezsniega ziemās) trases ir Madonā, Cēsīs, Siguldā un Rīgā.

2008. gada 24. janvārī Rīgā, Uzvaras parkā, notika līdz tam vērienīgākās distanču slēpošanas sacensības Latvijā ‒ Skandināvijas kausa izcīņa ‒, kurās piedalījās vairāki pasaules klases distanču slēpotāji. Šīs sacensības organizēja Latvijas Slēpošanas savienība sadarbībā ar Sporta klubu “Rīga”.

Šobrīd distanču slēpošana Latvijā ir labi attīstīta, un sacensības aptver gan profesionālos, gan amatieru līmeņus.

Pirms padomju okupācijas Latvijas slēpotāji piedalījušies divās ziemas olimpiskajās spēlēs – 1924. gadā Šamonī un 1936. gadā Garmišā-Partenkirhenē. Pēc neatkarības atjaunošanas Latvija slēpošanā bijusi pārstāvēta visās ziemas olimpiskajās spēlēs. 

Raimo Vīgants 2022. gadā spēja izcīnīt 20. vietu sprinta distancē ziemas olimpiskajās spēlēs Pekinā, kas pašlaik ir augstākā vieta Latvijas sportistiem distanču slēpošanā vīriešiem individuālajās distancēs olimpiskajās spēlēs.

Latvijas mērogā nozīmīgākās distanču slēpošanas sacensības ir Latvijas čempionāts (trīs kārtas), Latloppet slēpojumi (kopš 2018. gada) trīs posmos, Ziemas skolēnu čempionāti, Latvijas čempionāti rollerslēpošanā (vasaras mēnešos). Šīs distanču slēpošanas un rollerslēpošanas sacensības galvenokārt notiek dažādos sporta centros ‒ Madonā (sporta un atpūtas bāze “Smeceres sils”), Priekuļos (slēpošanas un biatlona centrs “Cēsis”), Alūksnē (sporta un atpūtas centrs “Mežinieki”), Siguldā (“Fisher” slēpošanas centrs), Vietalvā (sporta un aktīvās atpūtas komplekss “Mailes”). Notiek arī mazāka mēroga sacensības un tautas slēpojumi dažādās Latvijas vietās, piemēram, Vecpiebalgā, Jaunpiebalgā (“Zelta krogs”, “Vanagkalns”), Ērgļos, Līvānos, Milzkalnē, Daukstu pagasta “Āriņos”, Bebrenes pagastā (“Zeltlapas”) un citur.

Viena no nozīmīgākajām pirmskara slēpošanas personībām ir Mirdza Martinsone. Viņa startējusi ne tikai distanču slēpošanas, bet arī slaloma sacensībās. Viņa ir Latvijas meistare distanču slēpošanā (1934, 1935) un Latvijas meistare slalomā (1937, 1938, 1940), pēc Latvijas okupācijas LPSR čempione slalomā (1941).

Alberts Riekstiņš ir septiņkārtējs Latvijas meistars slēpošanā: 15 km (1930), 18 km (1932, 1933), 30 km (1929, 1930), 50 km (1931, 1933). Piedalījās 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs.

Ineta Kravale ir Latvijas čempione 5 km (1993, 1994, 2000), 10 km (1993, 1996, 1998), 15 km (1993, 1998, 2000), 4x5 km stafetē (1998). Piedalījusies 1994. gada ziemas olimpiskajās spēlēs. Pasaules čempionātā distanču slēpošanā veterāniem 30 km klasikā ieguvusi bronzas medaļu (2009).

Patrīcija Eiduka piedalījusies divās olimpiskajās spēlēs. Izcilākie P. Eidukas sasniegumi 5.vieta 2024. gada sacensībās “Tour de ski”, 8. vieta sacensībās “Tour de ski” kopvērtējumā (2024), ⁠5.vieta Pasaules kausā iedzīšanas disciplīnā Obersdorfā (2023), uzvara U23 Pasaules kausa kopvērtējumā (2023), kā arī ⁠2. vieta Pasaules U23 čempionātā (2022).

Roberts Plūme dibināja un no 1929. līdz 1936. gadam vadīja studentu sporta biedrību “Universitātes sports”, arī Ziemas sporta savienību (1930‒1938). No 1933. līdz 1936. gadam vadīja Latvijas Olimpisko komiteju.

Treneris Imants Vītols ieviesis vairākas jaunas slēpošanas tradīcijas ‒ Vecgada balvas izcīņas sacensības, Pankūku maču, Latvijas slēpotāju krosu, Jauju maratonu, sezonas noslēguma sacensības “Pļaviņu balva”.

Egils Zinģītis trenējis Latvijas distanču slēpošanas un biatlona izlases olimpisko spēļu dalībniekus Robertu Raimo, Gundaru Upenieku, Raivi Zīmeli. Pateicoties E. Ziņģītim, slēpošanas un biatlona sporta bāzē “Smeceres sils” 1975. gadā tika izveidotas distanču slēpošanas trases un biatlona šautuve.

Daiņa Vuškāna audzēkņi pirmos augstvērtīgos panākumus uzrādīja 2009. gada Eiropas jaunatnes olimpiādē, kur Rinalds Kostjukovs izcīnīja bronzas medaļu sprinta sacensībās brīvajā stilā, kas bija pirmā medaļa Latvijas distanču slēpotājiem šāda līmeņa sacensībās. Nākamo panākumu šāda līmeņa sacensībās 2015. gadā Otepē izcīnīja R. Vīgants, kurš, piedaloties Ziemeļvalstu čempionātā, sprinta sacensībās spēja izcīnīt 3. vietu. Ļoti sekmīgi R. Vīgants startēja arī Pasaules čempionātos un Pasaules kausos rollerslēpošanā, kur augstākais sasniegums ir 3. vieta 20 km masu startā brīvajā solī Pasaules čempionātā pieaugušo konkurencē. Lauris Kaparkalējs 2022. gadā Eiropas jaunatnes festivālā Somijā izcīnīja zelta medaļu sprinta distancē brīvajā stilā, kas šobrīd ir augstākais sasniegums šāda līmeņa sacensībās distanču slēpošanā. Jau pieaugušo konkurencē L. Kaparkalējs 2024. gadā Pasaules kausā Lahti izcīnīja 37. vietu sprinta distancē brīvajā stilā, kas šobrīd ir augstākais sasniegums sprinta distancē Pasaules kausā vīriešu konkurencē.

Ingus Eiduks bija P. Eidukas treneris un tēvs. Arī pārējos savus bērnus virzīja slēpošanā un biatlonā. I. Eiduka bērni ir kļuvuši par daudzkārtējiem Latvijas čempioniem, kā arī guvuši panākumus starptautiskā mērogā. Krists Eiduks izcīnīja 6. vietu pasaules junioru čempionātā biatlonā. Slēpotājs Valts Eiduks pirmais no Latvijas pasaules junioru čempionātā distanču slēpošanā iekļuva labāko trīsdesmitniekā.

Latvijas Slēpošanas federācijas mērķis ir attīstīt Latvijā slēpošanas sportu, vadot un koordinējot dažādu slēpošanas sporta veidu organizāciju darbību. Latvijas Slēpošanas federācija organizē Latvijas izlašu komandu piedalīšanos olimpiskajās spēlēs, Pasaules un Eiropas čempionātos un citās starptautiskās sacensībās, kā arī pārstāv Latvijas slēpošanas sporta veidus Starptautiskajā Slēpošanas un snovborda federācijā.

Ilzes Kalnāres darba “Sniega Roze” (1942) varones Baibas Lielupes prototips ir slēpotāja Mirdza Martinsone, kas piedalījās 1936. gada Ziemas olimpiskajās spēlēs Garmišā-Partenkirhenē.

Ilzes Indrānes romāna “Lazdu laipa” darbība norisinās skolā, kuras prototips ir Madonas ģimnāzija. Romānā attēlota arī slēpošana.

Dāvida Ernštreita un Ineses Kļavas dokumentālā filma “Patrīcija” (2024) vēsta par slēpotāju P. Eiduku un viņas ģimeni.