Mirdza Martinsone bija vairākkārtēja Latvijas meistare jeb čempione distanču slēpošanā un kalnu slēpošanā (slaloma disciplīnā); 1936. gada ziemas olimpisko spēļu dalībniece – viena no pirmajām Latvijas sportistēm ziemas olimpiskajās spēlēs
Mirdza Martinsone bija vairākkārtēja Latvijas meistare jeb čempione distanču slēpošanā un kalnu slēpošanā (slaloma disciplīnā); 1936. gada ziemas olimpisko spēļu dalībniece – viena no pirmajām Latvijas sportistēm ziemas olimpiskajās spēlēs
Dzimusi rīdzinieka Augusta Martinsona un Emīlijas Martinsones ģimenē. 1923.–1932. gadā M. Martinsone mācījās Millera pamatskolā un ģimnāzijā Rīgā, 1932.–1934. gadā – 2. Rīgas pilsētas ģimnāzijā. No 1934. gada (ar pārtraukumiem) studēja ekonomiku Latvijas Universitātes Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tautsaimniecības nodaļā, no 1943. gada – zobārstniecību Medicīnas fakultātes Zobārstniecības nodaļā; studijas nepabeidza. Studenšu korporācijas “Dzintra” biedre.
Līdztekus studijām un sporta gaitām 20. gs. 30. gados mācījās Angļu valodas institūtā Rīgā. Pateicoties labām valodu prasmēm, 1937. gadā līdzdarbojās Latvijas paviljonā Pasaules izstādē (saukta EXPO) Parīzē, Francijā. No 20. gs. 30. gadu vidus pievērsās žurnālistikai, 30. gadu beigās strādāja laikrakstā “Brīvā Zeme”.
Skolas gados sākumā pievērsās ātrslidošanai un daiļslidošanai, bet, tēva A. Martinsona un brāļa Oskara Martinsona (vēlākā Latvijas meistara slalomā) pamudināta, no 15 gadu vecuma sāka nodarboties ar slēpošanas sportu. Sākotnēji pārstāvēja sporta biedrību “LSB” (Latvijas Sporta biedrība), pēc studiju sākšanas – “Universitātes sporta” dalībniece.
1934. un 1935. gadā M. Martinsone kļuva par Latvijas čempioni distanču slēpošanā (šajos gados čempione tika noskaidrota 5 km slēpojumā). 1935. gada Latvijas slēpošanas meistarsacīkstes ietilpa Sesto Vispārējo sporta svētku ziemas sacīkšu jeb Latvijas ziemas olimpiādes programmā, un M. Martinsone līdz ar to kļuva par 1935. gada Latvijas olimpisko čempioni slēpošanā.
Līdztekus distanču slēpošanai M. Martinsone bija viena no pirmajām Latvijas sportistēm, kura pievērsās slalomam. Jau 1934. gada martā kļuva par uzvarētāju sieviešu konkurencē Latvijas Dzelzceļnieku biedrības rīkotajās slaloma sacensībās Gaiziņkalna apkaimē.
Piedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs 02.1936. Garmišā-Partenkirhenē (Vācijā), startējot kalnu slēpošanā (kombinācijā jeb divcīņā; nobraucienā ieņēma 36. vietu, slalomā tika diskvalificēta). M. Martinsone līdz ar daiļslidotājām Alīsi Dzeguzi un Hildegardi Švarci bija pirmās Latvijas sportistes, kuras piedalījās ziemas olimpiskajās spēlēs.
M. Martinsone bija pirmā Latvijas čempione slalomā sievietēm, neatkarīgas valsts meistarsacīkstēs titulu izcīnot trīs reizes (1937, 1938, 1940). Pēc sacensībās Kriņicā (Polijā) 02.1938. piedzīvotā kritiena un vairākiem kaulu lūzumiem sekoja vairāku mēnešu atlabšana, un nākamajās Latvijas slēpošanas meistarsacīkstēs (1939) viņa palika 2. vietā slalomā sievietēm. Zemās konkurences dēļ, kas pastāvēja sieviešu slaloma sacensībās Latvijā, dažkārt piedalījās sacīkstēs arī vīriešu konkurencē.
M. Martinsone ar panākumiem startēja distanču slēpošanā, kalnu slēpošanā un slalomā dažādās studentu starptautiskās sacīkstēs, tajā skaitā studentu organizācijas SELL (Suomi, Eesti, Latvija, Lietuva) sacensībās. 1936. gadā uzvarēja 6 km slēpojumā atklātajās Polijas akadēmiskajās slēpošanas meistarsacīkstēs Vorohtā.
Sākoties padomju okupācijai, 1940. gadā M. Martinsone tika iekļauta sporta biedrības “RDKA” (Рижский Дом Красной Армии, Sarkanās armijas Rīgas nams) sastāvā; 1940./1941. gada sezonā pārstāvēja “RDKA” kā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR), tā Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) mēroga sacensībās. 1940./1941. gada sezonā M. Martinsone kļuva par LPSR čempioni slalomā (02.1941. Siguldā), izcīnīja 2. vietu slalomā Sarkanās armijas slēpošanas meistarsacīkstēs (02.1941. Maskavā, Krievijā) un ieguva 4. vietu slalomā Vissavienības (PSRS) meistarsacīkstēs (03.1941. Kavgolovo, Ļeņingradas apgabalā, Krievijā).
30. gadu pirmajā pusē sporta biedrībā “LSB” M. Martinsone pievērsās vieglatlētikai. Sacensībās startēja dažādu distanču skrējienos, stafetes skrējienā, augstlēkšanā. Ar vieglatlētiku nodarbojās arī sporta biedrībā “Universitātes sports”. Epizodiski spēlēja volejbolu un basketbolu, nodarbojās ar peldēšanu un tenisu.
Latvijas studentu sportistu delegācijas sastāvā piedalījās pasaules akadēmiskajās vasaras meistarsacīkstēs jeb studentu spēlēs 08.1935. Budapeštā (Ungārijā). Iekļauta Latvijas studenšu vingrošanas vienībā, kas 1935. gada studentu spēlēs sieviešu konkurencē izcīnīja 2. vietu.
1941. gadā aktīvās sporta gaitas pārtrauca. Taču epizodiski ar slēpošanu nodarbojās arī nacistiskās okupācijas laikā.
No 1944. gada bēgļu gaitās Čehoslovākijā, Vācijā. Pēc kara strādāja Amerikas Savienoto Valstu (ASV) okupācijas zonas administrācijā Rietumvācijā. ASV ziņu aģentūras “AP” (Associated Press) žurnāliste ziemas olimpiskajās spēlēs 01.‒02.1948. Sanktmoricā (Šveicē). Drīzumā izceļoja uz ASV. Līdzdarbojās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē, bija komitejas “Latvijas Brīvībai” sekretāre. Mūža beigās strādāja “Atlantic Films” Ņujorkas birojā.
30. gadu vidū M. Martinsone bija populāra sportiste Latvijā ‒ presē regulāri tika publicēta informācija par viņas sporta gaitām un viņas fotoattēli.
M. Martinsone kļuva par galvenās literārās varones – slēpotājas Baibas Lielupes (saukta Sniega Roze) – prototipu Ilzes Kalnāres garajā stāstā “Sniega Roze” (publicēts turpinājumos žurnālā “Laikmets” 1942. gadā).
11.2023.–02.2024. Madonas novadpētniecības un mākslas muzejā bija apskatāma izstāde “Sports un grācija”, kas veltīta M. Martinsonei un ar viņu saistītajiem 20. gs. 30. gadu ziemas sporta dzīves notikumiem Gaiziņkalnā un Ērgļu apkaimē.
Andris Zeļenka "Mirdza Martinsone". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/250234-Mirdza-Martinsone (skatīts 26.09.2025)