Sūkļi pārsvarā ir jūru iemītnieki, un ir zināmas tikai nedaudzas saldūdens sugas. Sūkļi ir asimetriski, un tiem nav diferencētu audu un orgānu. Sūkļi ir vieni no pirmajiem rifus veidojošajiem dzīvniekiem.

Sūkļi ir vieni no senākajiem zināmajiem dzīvniekiem. Iespējams, tie ir visu daudzšūnu dzīvnieku (Eumetazoa) priekšteči. Sūkļi ir primitīvi bezmugurkaulnieki, kas bija sastopami ediakara periodā. Senāko, mūsdienās izmirušo ģints Otavia (Brain et al., 2012) sūkļu fosilijas atrastas aptuveni 800 miljonus gadu vecās nogulās. Šos sūkļus var uzskatīt par pirmajiem daudzšūnu dzīvniekiem uz Zemes. Sūkļi sasniedza uzplaukumu juras un krīta periodā. Sūkļiem ir primitīva uzbūve, un tiem nav diferencētu audu un orgānu. Uzskata, ka sūkļi ir agri nodalījušies no daudzšūnu dzīvnieku filoģenētiskā koka. Daži zinātnieki spriež, ka sūkļi ir cēlušies no koloniālajiem apkakļvicaiņiem (Choanoflagellata) neatkarīgi no pārējiem daudzšūnu dzīvniekiem. Pirmais uzskats tomēr varētu būt labāk pamatots, jo sūkļu brīvi peldošais kāpurs ir līdzīgs zarndobumaiņu (Cnidaria) kāpuram. 

Sūkļi ir vai nu asimetriski, vai tiem ir neskaidri izteikta starainā simetrija. Vairums sugu ir salīdzinoši nelielas, bet dažas sasniedz 2–3 m garumu. Daudzām sūkļu sugām ķermenis ir cauruļveida, ar lielu centrālo dobumu un augšup vērstu izvadporu. Sūkļu ķermeņa forma ir maksimāli pielāgota ūdens plūsmas uzturēšanai caur ķermeņa dobumu. Ķermeni veido divi šūnu slāņi: ektoderma un endoderma (gastroderma). Sūkļu gastroderma sastāv no hoanocītiem. Tās ir vicainas, epitēlijam līdzīgas šūnas, un to brīvajā galā atrodas gara vica, kas iestiepjas ķermeņa paragastrālajā dobumā. Ar šīm vicām sūkļi virza ūdeni caur ķermeni. Starp ektodermu un endodermu atrodas mezogleja – želejveidīga, kolagēnam līdzīga viela, kurā izkaisītas atsevišķas šūnas. Liels daudzums poru un no tām atejoši kanāli caurauž sūkļu ķermeni un savienojas ar hoanocītu izklātajiem dobumiem. Mezoglejā atrodas zvaigžņveida šūnas, kas savstarpēji saistītas ar izaugumiem un veido izaugumus uz ektodermu un vicu kamerām. Šīs šūnas uzskata par nervu sistēmas elementiem, kas spēj pārraidīt kairinājumus. Mezoglejā atrodas amebocīti – šūnas, kas piegādā barības vielas citām šūnām un var pārveidoties par citām šūnām. Sūkļiem nav komplicētas gremošanas, izvadorgānu un asinsrites sistēmas, nav mutes un anālās atveres. Nepārtraukta ūdens plūsma caur ķermeni nodrošina vielmaiņas galaproduktu izvadīšanu un gāzu apmaiņu. Sūkļi ir nekustīgi un gandrīz nespēj mainīt ķermeņa formu. Sūkļu virsmas poras lēnām var aizvērties, saraujoties porocītu citoplazmai. Tikai nedaudzām sūkļu sugām ķermenis ir pilnīgi mīksts, bez skeleta. Mīksti sūkļi parasti ir neliela izmēra. Vairumam sugu veidojas minerālvielu (kalcija karbonāta vai silīcija dioksīda) vai organiskas izcelsmes (spongīna) skelets. Skelets vienmēr atrodas mezoglejā un ir ķermeņa un iekšējo orgānu balsts. Minerālvielu skelets sastāv no adatām (spikulām), kuras veidojas skleroblastos. Adatas var atrasties brīvi, citas ar citu nesaskaroties (vai tās var saskarties un veidot režģveida skeletu). Spongīna skelets sastāv no dzeltenu ragvielas šķiedru tīkla. Kaļķsūkļiem ir kalcija karbonāta spikulas, bet nav spongīna. Stikla sūkļiem ir silīcija spikulas, bet nav spongīna. Spongīnsūkļiem ir spongīns un var būt arī silīcija adatas. Sūkļi vairojas bezdzimumiski un dzimumiski. Bezdzimumiskā vairošanās ir pumpurošanās. Uz sūkļa virsmas veidojas paugurs, kurā turpinās visi ķermeņa slāņi un paragastrālais dobums. Paugurs aug un veidojas par pieaugušu īpatni. Pumpuri parasti pilnībā nenodalās un veido koloniju. Daļa sūkļu sugu ir hermafrodīti, daļa ir šķirtdzimuma. Dzimumšūnas veidojas no amebocītiem mezoglejā. Spermatozoīdi caur mutes atveri izkļūst apkārtējā ūdenī. Ar ūdens straumi tie nonāk citā sūklī un apaugļo nobriedušas olšūnas. Sākumā olas attīstība notiek mātes organismā. Daļai sugu no apaugļotas olšūnas iznāk brīvi peldošs kāpurs, kas attīstoties piestiprinās pie substrāta un veido koloniju. Sūkļiem ir lielas reģenerēšanās spējas. Tiem no atsevišķām šūnām, šūnu grupām un ķermeņa daļām pilnībā var izaugt jauns organisms. 

Vairums sūkļu sugu ir jūras iemītnieki un sastopami visā pasaulē. Tiem ir sēdošs dzīvesveids. Parasti sūkļi sastopami līdz 500 m dziļumam. Ir zināmas tikai 11 dziļūdens sugas. Lielākā sūkļu daudzveidība atrodama sāļajās tropu un subtropu jūrās. Sūkļi sastopami arī arktiskajos un subarktiskajos ūdeņos. Tie ir vieni no senākajiem makrobentosa pārstāvjiem. Vairums sūkļu sugu dzīvo kolonijās. Latvijā zināmas piecas sugas. Biežāk sastopama ir ezera spongila Spongilla lacustris (Linnaeus, 1758) (Demospongiae, Spongillidae). To var atrast piekrastē, 3–4 m dziļumā uz ūdens augiem, zariem, akmeņiem, gliemežvākiem un citiem priekšmetiem. Kolonijas parasti ir krūmveida, gaišās vietās augošās ir koši zaļas. Krāsu tiem piešķir sūkļos dzīvojošās aļģes. Millera efidatija Ephydatia muelleri (Lieberkühn, 1856) (Demospongiae, Spongillidae) veido masīvas klučveida kolonijas. Vasarā sūkļi veido dažādas formas un izmēra kolonijas. Latvijas apstākļos vasaras otrajā pusē to ķermenī veidojas gemulas. Tie ir nelieli lodveida ķermeņi, kuru centrā atrodas dzīvas, nediferencētas šūnas. Pazeminoties ūdens temperatūrai, sūkļa ķermenis atmirst. Gemulas pārziemo un pavasarī ir sākums jauniem sūkļiem. Gemulām ir liela nozīme sūkļu izplatībā, jo ūdens un vējš tās pārnes uz jaunām dzīvotnēm. Dažas tropiskās un dziļūdens sūkļu sugas var dzīvot vairākus gadu simtus vai tūkstošus.

Sūkļi ir filtrētāji, un caur to ķermenim iziet liels daudzums ūdens. Caur 7 cm garai Leucandra aspera (Schmidt, 1862) (Calcarea, Grantiidae) kolonijai diennaktī var izplūst 22 l ūdens. Pa ievadporām ķermeņa kanālu un dobumu sistēmā ūdens ienes detrīta daļiņas, baktērijas, aļģes un sīkus organismus. Hoanocīti tos saķer un norij. Daudzām sugām hoanocīti veido gremošanas vakuolas. Caur ķermeni filtrēdami ūdeni, sūkļi darbojas kā biofiltri, tiem ir nozīme ūdens attīrīšanā. Daži sūkļi izdala toksīnus, kas atvaira citu organismu tuvošanos. Sūkļi bija vieni no pirmajiem daudzšūnu dzīvniekiem, kas veidoja rifus. Sūkļi bieži dzīvo kopā ar citiem organismiem. To kolonijas ir apmešanās vieta posmtārpiem (Annelida), vēžveidīgajiem (Crustacea), adatādaiņiem (Echinodermata) un zivīm (Pisces). Sūkļi bieži vien apmetas uz kustīgiem dzīvniekiem un to čaulām. Saldūdens sūkļiem ir simbioze ar zilaļģēm (Cyanobavteria). Urbējsūkļi apmetas uz kaļķa substrāta (gliemežu čaulas, koraļļu kolonijas un citur) un veido tajā ejas, kas atveras uz āru ar porām, caur kurām izspiežas sūkļa ķermeņa daļas. Ilgu laiku spongīnsūkļus cilvēki izmantoja mājsaimniecībā, tā apdraudot sūkļu pastāvēšanu dabā. Mūsdienās to vietā izmanto sintētiskos materiālus. Latvijā suga Spongilla lacustris ir vispiemērotākā medicīnisku ziežu gatavošanai.