“Majestātes kazarmēs” ir Jāņa Ezeriņa otrais noveļu krājums, kas spilgti atklāj viņa prozas mākslinieciskās īpatnības. Krājumā ietvertas piecas noveles, kas vispirms 1920. gadā un 1921. gadā publicētas periodikā. Šie darbi tapuši ilgākā laikā periodā, un autors piešķīris lielu nozīmi to satura un stila slīpējumam. Krājuma vienojošais motīvs ir saistīts ar 1905. gada revolūcijas un jo īpaši Pirmā pasaules kara pārdzīvojumiem un to radītajiem iespaidiem cilvēku raksturā un viņu liktenī. Krājumā dominējošā intonācija ir liriska smeldze, ko nosaka skumjas par aizgājušo un ilūziju zudums. Atsevišķi noveļu motīvi ir ar autobiogrāfisku ievirzi, tomēr šie iespaidi pārveidoti spilgtos mākslas tēlos.

Krājumā ietvertas piecas noveles, kuru sižets galvenokārt saistāms ar Pirmā pasaules kara norisēm, lai gan atsevišķos darbos svarīga nozīme ir agrākiem notikumiem vai to retrospektīvam vērtējumam. Novelē “Dāma sērās” (pirmpublicējums laikrakstā “Brīvā Zeme” 1921. gadā) būtiskas ir 1905. gada revolūcijas izjūtu atskaņas. Sižeta ietvaru veido revolucionārās darbības turpinājums Pirmā pasaules kara apstākļos, kad agrākie dumpinieki atgriezušies Latvijā, kur veicami propagandas uzdevumi, joprojām tiecoties mobilizēt cīņai pret carisko patvaldību. J. Ezeriņš novelē precīzi atklāj noskaņu daudzveidību Latvijas laukos un pilsētā 1914. gada vasarā, kad sākās karadarbība. Laikmetam raksturīgi gan patriotisma uzplūdi un vēlēšanās iesaistīties cīņā pret ārējiem ienaidniekiem, gan skepse un protests pret cariskā režīma manipulācijām, gan filozofiskas pārdomas. Gan šajā, gan citās novelēs rakstnieks pārliecinoši parādījis, kā mainīgajos apstākļos pārtop arī cilvēku noskaņojums, it īpaši nonākot saskarsmē ar kara laika realitāti. Šī tēma pārliecinoši atklāta novelē “Majestātes kazarmēs”, kuras virsraksts izmantots arī krājuma nosaukumā. Šis darbs krājumā ir agrīnākais, laikrakstā “Brīvā Zeme” tas publicēts jau 1920. gadā. Apjomā nelielās noveles sižetu veido vēstītāja piezīmes, karavīriem nonākot Gatčinas nometnē netālu no Sanktpēterburgas, kur viņi tiek apmācīti pirms došanās uz fronti. Šo piezīmju datējums (tas tekstam pievienots pēc pirmpublikācijas) ir no 1914. gada 29. septembra līdz 29. oktobrim. Šī mēneša laikā tiek sagaidīti pirmie ievainotie, kuri atgriežas no frontes, atklājas karavīru ikdiena, sadzīves apstākļi, kas pamazām kļūst arvien nepanesamāki, kā arī viņos pieaugošais nemiers. Noveles pirmpublicējumā tās virsraksts ir “No 1914. gada piezīmēm” un apakšvirsraksts “Vecais krievs”. Šis cilvēks, kas nodarbojas gan ar zirglietu, gan karavīru apavu labošanu, vispārināti iemieso gan dzīves traģiku, gan kara raisīto postu. Neraugoties uz neparedzamo un šausmīgo, ar ko saistās karš, pēc viņa domām nav citas iespējas, kā mainīt esošos apstākļus, kuri viņa paša dzīvē ir bijuši nepanesami. Noveles finālā, kad kareivjiem, kuri izgājuši mācības, pienācis laiks doties uz fronti, slimības uzveikts mirst arī vecais krievs. Noveles “Zailāna laulība” (publicēta laikrakstā “Jaunais Vārds” 1921. gadā) centrā ir mākslinieks, kurš atsakās no domāšanas tēlos, dodot priekšroku tam, lai vērotu dzīvu cilvēku sejas. Būdams pārņemts ar ideāla meklējumiem, Zailāns nespēj arī doties laulībā un vairās no tās, baidoties zaudēt mīļotās nevīstošā daiļuma iespaidu. Viņš iepazīst arvien jaunas vietas un cilvēkus un apbrīno to pievilcību, nekur ciešāk neiesaistoties. Tikai mūža beigās, jau slimības uzveikts, Zailāns, kurš pats sevi radis uzskatīt par ideālu vecpuisi, novērtē personisku attiecību nozīmi. Brīdī, kad tas fiziski vairs nav iespējams, viņš izsaka gatavību laulāties ar žēlsirdīgo māsu, kura viņu rūpīgi kopusi slimības laikā. Novelē “Gulripšas dārzā” (publicēta žurnālā “Ilustrēts Žurnāls” 1921. gadā) atspoguļoti iespaidi, ārstējoties sanatorijā Gulripšā, Abhāzijā, netālu no Suhumi, starp Kaukāza kalniem un Melno jūru. Tajā savulaik uzturējies arī krājuma autors J. Ezeriņš, kurš spējis pārliecinoši atveidot ārstniecības iestādes savādo, mazliet dīko, bet reizē arī nenoteiktības un nedrošības apēnoto gaisotni. Šis ir viens no pirmajiem darbiem ar sanatorijas attēlojumu latviešu rakstniecībā; vēlāk tapis Anšlava Eglīša stāsts “Jaunā Fiūme” krājumā “Maestro” (1936) un citi literārie darbi. J. Ezeriņa krājumu noslēdz novele “Invalīda stāsts” (laikrakstā “Latvijas Sargs” 1921. gadā), kas veidota kā agrākā virsnieka retrospekcija par kara laika pārdzīvojumiem un likteņa nejaušībām. Karavīru bažas par savu gaidāmo likteni un reizē neatvairāmo vēlmi to izzināt spilgti atklāj nozīme, kādu novelē iegūst kāršu licēja Ķehas tēls. Ar saviem pareģojumiem viņš ne reizi vien aizsteidzas priekšā tālākajiem notikumiem; lai nevairotu māņticību un jukas, virsnieks, kurš ir noveles vēstītājs, aizliedz Ķeham nodarboties ar zīlēšanu, bet, kad šis aizliegums tiek pārkāpts, gatavojas nodot viņu kara tiesai. Paradoksālā kārtā tieši Ķehas jauns pareģojums glābj virsnieka dzīvību pēc tam, kad viņš, smagi ievainots, nonācis vācu gūstā, savukārt Ķeha iedrošinājis pulka kareivjus doties viņu atbrīvot. Šādi neparedzami notikumu pavērsieni ir visu krājumā ietverto noveļu sižeta pamatā. 

Krājumā “Majestātes kazarmēs” galvenokārt tēloti Pirmā pasaules kara laika notikumi, un visās tajā ietvertajās novelēs centrā ir vīriešu tēli. Viņu starpā ir daudz līdzības, tie ir raksturi, kuros, par spīti šķietamai noteiktībai, ir kāda smeldzīga, liktenīga dvēseles plaisa. Tāpēc viņi, neraugoties uz īslaicīgu apņemšanos vai pat atkārtoti paustu pārliecību par konkrētas rīcības nepieciešamību, ļaujas norišu plūdumam, notiekošā fatalitātei. Dažkārt noveļu centrā ir šķietami marginalizēti tēli, piemēram, vecais krievs novelē “Majestātes kazarmēs” un Ķeha novelē “Invalīda stāsts”. Plašāk izvērsti raksturi ar atsevišķām autobiogrāfiskām iezīmēm ir atklāti novelēs “Dāma sērās” un “Gulripšas dārzā”. Tomēr arī šajos tēlos ir daudz nepateiktā, neizskaidrojamā. Arvīds Mūrs novelē “Dāma sērās” ir spiests slēpt savas revolucionārās pagātnes un līdz ar to arī tagadnes darbības detaļas, tādējādi neatklājot personības būtību un patiesās tieksmes. Citās J. Ezeriņa novelēs arī centrālajiem tēliem tikai reti, kā garāmejot, minēts viņu vārds. Arī Mūrs revolucionārajā darbībā izmanto segvārdu; anonīms paliek virsnieks novelē “Invalīda stāsts”; savukārt novelē “Gulripšas dārzā” tikai no kāda sanatorijas iemītnieka nejaušas uzrunas var uzzināt centrālā tēla uzvārdu – Zemītis. Lielākoties tikai netieši, tomēr būtiski parādās Latvijas un Vidzemes pieminējums šo tēlu biogrāfijās. Galvenokārt tas notiek, skaidrojot cittautiešiem savu pasaules uztvērumu. Vienojoša visiem centrālajiem vīriešu tēliem ir nespēja līdz galam apjaust dzīves jēgu. Tās piepildījums parādās tikai mirklīgā un zūdošā personiskā, arī intīmā pieredzē. J. Ezeriņa novelēs tēlotās sievietes galvenokārt ir valdzinošas un noslēpumainas. Viņas izrādās svešādas vai nu profesijas ziņā (novelē “Dāma sērās” tēlotā Varen jaunkundze, kurā iemīlas Mūrs, tiek atmaskota kā policijas spiedze, kurai dots uzdevums viņu izsekot), vai savas tautības dēļ (tāda ir gan Zailāna iemīļotā un sākotnēji arī viņa modele Arina Katajeva novelē “Zailāna laulība”, gan noslēpumainā svešiniece ar nepiepildītas dzīves traģiku novelē “Gulripšas dārzā”). Starp šiem atšķirīgajiem cilvēkiem J. Ezeriņa novelēs uzplaukst patiesas jūtas, rakstnieks ļauj tām noticēt pat noveles “Dāma sērās” sižeta risinājumā. Tomēr šo attiecību stāsts ir īslaicīgs, likteņa un laika ritējums tās drīz vien nesaudzīgi pārrauj, nesaudzīgi atklājot piepildījuma neiespējamību. Varen jaunkundze, nespēdama atrisināt neiespējamo pretrunu starp savu uzdevumu un jūtām, izdara pašnāvību; ne tik krasi, bet tāpēc ne mazāk sāpīgi, sanatorijā pavadītajam laikam noslēdzoties, šķiras arī noveles “Gulripšas dārzā” centrālo tēlu likteņi. Savukārt Zailāns novelē “Zailāna laulība” no laimes iespējas atteicies, attiecības īsti nemaz pat neuzsākot. Krājumā “Majestātes kazarmēs” gan J. Ezeriņa tēlotie vīrieši, gan sievietes ir laikmeta un sava rakstura nedrošības aizlauzti.   

Krājumā ietvertās noveles hronoloģiskā secībā seko Pirmā pasaules kara gaitai. Noveles “Dāma sērās” notikumi aizsākas Vidzemes laukos 1914. gada jūlijā. Novelē “Majestātes kazarmēs” tēlota mobilizēto kareivju ikdiena šī paša gada rudenī. Kara atskaņas jūtamas arī novelē “Zailāna laulība” un “Gulripšas dārzā”. Savukārt novele “Invalīda stāsts” ir veidota kā tāda cilvēka stāstījums, kura liktenī nospiedumu atstājis karā gūtais ievainojums. Šis ir viens no pirmajiem darbiem latviešu literatūrā, kurā akcentēta invalīda traģiskā situācija pēc Pirmā pasaules kara. Vēlāk šī tēma aktualizēta Aleksandra Čaka lirikā, Jāņa Jaunsudrabiņa lugā “Invalīds un Ralla” (1934), Gunara Janovska romānā “Uz neatgriešanos” (1973) un citos literārajos darbos.

Krājuma “Majestātes kazarmēs” māksliniecisko pievilcību atklāj J. Ezeriņa izteiksmes precizitāte, kam vienlaikus piemīt gan poētiska izsmalcinātība, gan lakonisms, kas ļauj autoram saistīt lasītāju uzmanību, kā arī virzīt un koncentrēt sižeta norises. Svarīga rakstnieka stila iezīme ir arī noslēpums, neparedzamība notikumu risinājumā, kas īpaši pārliecinoši atklājas sižetiski izvērstākajos darbos (“Dāma sērās”, “Gulripšas dārzā”). 

J. Ezeriņa noveļu krājums “Majestātes kazarmēs” izdots 1922. gadā apgādā “Leta”. Tā vāku veidoja mākslinieks Alberts Prande. Atkārtots izdevums ar atsevišķiem autora labojumiem publicēts 1924. gadā. Krājumā publicētās noveles 1935. gadā iespiestas J. Ezeriņa “Kopotu rakstu” 2. sējumā, kurā ietvertas arī bibliogrāfiskas piezīmes.    

J. Ezeriņa novelistika iezīmē pārejas posmu no latviešu klasiskās rakstniecības 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, tostarp Rūdolfa Blaumaņa novelistikas, uz 20. gs. modernisma literatūrai raksturīgiem meklējumiem, vienlaikus gan saglabājot tradīcijas spēku, gan to novatoriski attīstot. J. Ezeriņa noveļu māksliniecisko iezīmju tālāku attīstību var saskatīt Erika Ādamsona, A. Eglīša un citu īsās prozas meistaru darbos, kas tapuši 20. gs. 20. gadu beigās un 30. gados, kā arī vēlākajā rakstniecībā.