Lobopodi ir mūsdienās izmirušu dzīvnieku tips. Tie dzīvoja jūrās, un vairumam sugu bija bentisks dzīvesveids. Lobopodu ķermeni veidoja kustīgi savienoti segmenti, un katram no tiem bija viens strupu kāju pāris.

Vecākās lobopodu fosilijas atrastas kembrija perioda sākumā un pieder pie ģints Xenusion. Lobopodu fosilijas ir atrastas līdz akmeņogļu perioda sākumam. Kembrija periodā lobopodi bija daudzveidīga un plaši izplatīta grupa. Mīkstā ķermeņa dēļ lobopodu fosilijas atrod salīdzinoši reti.

Lobopodu priekšteči nav droši zināmi, tomēr pastāv uzskats, ka tie ir cēlušies no priāpuliem (Priapulida) līdzīgiem tārpiem. Lobopodiem raksturīgas tārpu un posmkāju (Arthropoda) pazīmes. Ģinšu Kerygmachela un Pambdelurion pārstāvji uzrāda lobopodu un posmkāju pazīmes. Daļa zinātnieku uzskata lobopodus par pārejas formu starp tārpiem un posmkājiem. Atšķirībā no posmkājiem, lobopodiem nav cieta, posmota ārējā skeleta un posmotu ekstremitāšu. Lobopodi līdzinās uz sauszemes dzīvojošajiem samta tārpiem (Onychophora) un, iespējams, ir to priekšteči. Var būt, ka lobopodi ir arī gauskāju (Tardigrada) un posmkāju priekšteči. Šobrīd zinātnieki nav vienojušies par lobopodu sistemātisko novietojumu.

Lobopodi ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tiem iedomātai simetrijas plaknei abās pusēs ir simetriski novietoti pāra skaita orgāni. Lobopodi ir pirmmutnieki. To dīglim pirmatnējā mute (blastopora) pārveidojas par pieauguša dzīvnieka muti, bet anālā atvere veidojas vēlāk ķermeņa aizmugurējā galā. Vairums lobopodu sugu bija nelieli, 2–30 cm gari un segmentēti dzīvnieki ar mīkstu ķermeni. Ģints Aegirocassis pārstāvji, iespējams, bijuši vairāk nekā divus metrus gari. Lobopodu ķermenis bija iegarens, lokans un sastāvēja no daudziem segmentiem. Lobopodu segmenti nebija tik strikti nodalīti cits no cita, kā tas ir posmkājiem. Pie katra no ķermeņa segmentiem lobopodiem atradās viens pāris salīdzinoši resnu, strupu kāju. Kājas nebija sadalītas segmentos, un tām nebija cieta ārējā skeleta. Daļai sugu kāju galos atradās nagi. Dzimtu Hallucigeniidae un Luolishaniidae pārstāvjiem ķermeņa priekšgala kājas bija tievākas un slaidākas. Citām lobopodu sugām kājas visa ķermeņa garumā bija vienādas. Vairumā gadījumu katras kājas galā atradās divi nagi, bet bija arī viens, trīs un septiņi nagi. Lobopodu galvas daļas fosilijas atrastas tikai nedaudzām sugām. Galva tiem bijusi ieapaļa, un dažos gadījumos pie tās atradies viens vai divi pāri taustekļu. Kārtas Radiodonta pārstāvjiem bija sklerotizēti un spēcīgi taustekļi. Daļai lobopodu sugu pie galvas bija konisks snuķis vai vairākas zobu rindas. Dinocaridida pārstāvjiem ķermeņa sānos uz segmentiem atradās ādas lēveri, kas varēja pildīt žaunu funkcijas vai palīdzēt dzīvniekiem peldēt. Xenusia pārstāvjiem uz ķermeņa segmentiem atradās plātnītes vai dzelkņi, kas kalpoja aizsardzības nolūkiem. Dzelkņi bija nedaudz saliekti vai āķveidīgi. Ģints Hallucigenia pārstāvjiem bijuši īpaši gari dzelkņi. Lobopodiem bija attīstīti gredzeniskie un gareniskie muskuļi. Gremošanas trakts lobopodiem sākās ar muti, kas pārgāja rīklē. Vairumam lobopodu sugu bija taisns zarnu trakts. Dažām fosilijām zarnu trakts reizēm atrasts, pildīts ar detrītu. Dažām sugām ap zarnu traktu atradās pāris izkārtotu nierveida gremošanas dziedzeru gandrīz visa ķermeņa garumā. Anālā atvere lobopodiem atradās ķermeņa aizmugurējā galā. Līdz šim atrastajās lobopodu fosilijās nervu sistēmas pazīmes ir ģints Kerygmachela pārstāvjiem. Tiem ķermeņa priekšdaļā ir nervu ganglijs, kas ir tieši savienots ar dzīvnieka acīm un taustekļiem. Dažu sugu fosilijām atrastas vienkāršas acis vai gaismu uztveroši laukumi uz ķermeņa virsmas. Zinātnieki uzskata, ka lobopodi augot novilkās (nomainīja veco ķermeņa apvalku), līdzīgi kā citi kutikulārie dzīvnieki. 

Lobopodi Lobopoda (Cavalier-Smith, 1998) (= Lobopodia (Snodgrass, 1938)) ir mūsdienās izmirušu dzīvnieku tips:

Lobopodu sistemātika ir neskaidra, tipa ietvaros nepārtraukti notiek izmaiņas. Daži zinātnieki daļu lobopodu taksonu pieskaita citiem dzīvnieku tipiem, piemēram, posmkājiem, vai apvieno lobopodus vienā grupā ar samta tārpiem un gauskājiem.

Lobopodi bija sastopami visās Zemes jūrās no kembrija perioda sākuma līdz akmeņogļu perioda beigām. Tie varēja rāpot pa jūras gultni, bet dažas sugas, iespējams, varēja peldēt.

Uzskata, ka vairums lobopodu bija filtrētāji un barojās ar detrītu no jūras gultnes. Sugas ar spēcīgi attīstītiem taustekļiem varēja būt plēsēji. Dažu lobopodu sugu fosilijas atrastas ciešā saistībā ar Eldonia (Bilateria, Ambulacraria), ar kuriem tie, iespējams, barojās, un sūkļiem (Porifera). Lobopodi varēja būt arī maitēdāji vai visēdāji.