Pogonofori ir jūru iemītnieki un uzturas dziļākos ūdens slāņos. Pogonoforiem ir tievs, garš ķermenis, kas atrodas hitīna caurulītē. Pie pirmā segmenta pogonoforiem atrodas taustekļi. 

Pogonoforu radniecības saites ar citām dzīvnieku valsts grupām ir neskaidras. Virspusēji pogonofori līdzinās daudzsaru tārpiem (Polychaeta), bet pogonoforiem ir galvas smadzenes un neskaidri izteikts metamērisms (ķermeņa segmentu līdzīga uzbūve un funkcijas). Pogonoforu ķermeņa organizācija un embrionālā attīstība pilnībā neiekļaujas divpusēji simetrisko dzīvnieku un pirmmutnieku ietvaros. Pastāv uzskats, ka pogonofori ir posmtārpu (Annelida) atzars, kas atdalījies kembrija periodā pirms aptuveni 541–485 miljoniem gadu.

Ģenētiskās analīzes liecina, ka pogonofori parādījušies mezozoja ērā pirms 250 miljoniem gadu. Iespējams, tie radušies vēlāk – kainozoja ērā pirms aptuveni 66 miljoniem gadu. Ir atrastas 500 miljonus gadu vecas fosilijas, kas, domājams, pieder pogonoforiem. Iespējams, ediakara perioda nogulās atrastās 635–541 miljonu gadu vecās caurulīšu fosilijas arī pieder pogonoforiem. 

Vairumam pogonoforu sugu ķermenis ir garš, cilindrisks, diegveida, tievs, aptuveni 1 mm diametrā un no 5 cm līdz 1,5 m garumā. Pogonoforu ķermenis sastāv no četriem primārajiem segmentiem, katram ir atsevišķs celoma (sekundārā ķermeņa dobuma) nodalījums. Ļoti īss ir pirmais segments, nedaudz garāks ir otrais, ļoti garš ir trešais jeb vidukļa segments. Pie pirmā segmenta atrodas galvas daiva un taustekļu vainags. Aiz taustekļiem atrodas dziedzeri, kas izdala caurulītes veidojošo materiālu. Otrajam segmentam ir divi kutikulas valnīši – iemauktiņi. Vidukļa segmentam ir daudzas uz papillām esošas un hitinizētas plātnītes. Ar šīm plātnītēm pogonofori balstās pret caurulīti, kad pārvietojas pa to. Vidukļa vidusdaļā atrodas divas smalku, zobainu plātnīšu rindas, ar kurām dzīvnieks piestiprinās pie caurulītes. Uz ceturtā segmenta atrodas sariņi, ar kuriem pogonofori rokas substrātā, un izaugumi, ar kuriem tie piestiprinās pie substrāta. Dažām sugām šo izaugumu garums pārsniedz 30 m. Pogonoforu pamatnes izaugumus veido hitīns. Pogonoforiem ir arī sekundāri celoma posmojuma iedīgļi. Pogonoforu ķermeņa siena sastāv no vienslāņaina ādas epitēlija, ko izklāj kutikula. Epitēlijā atrodas vienšūnas dziedzeri. Zem epitēlija atrodas labi attīstīts ādas muskuļu maiss. Tam ir ārējais gredzenisko muskuļu slānis un iekšējais spēcīgu garenisko muskuļu slānis. Aiz tā atrodas peritoneālais epitēlijs, kas norobežo sekundāro ķermeņa dobumu. Pogonoforiem nav zarnu trakta, mutes un anālās atveres. Barības daļiņas no ūdens savāc, sagremo un barības vielas uzsūc pie pirmā segmenta esošie taustekļi. Taustekļi ir pirmā segmenta izaugumi. Taustekļu iekšpusē turpinās celoma kanāli. Pogonoforiem var būt 1–2000 taustekļu. Uz katra taustekļa atrodas smalki izaugumi (pinnulas), kas iesniedzas starptaustekļu dobumā. Katra pinnula ir viena izstiepta epitēlija šūna, uz kuras atrodas skropstiņas, kas veicina ūdens kustību. Pinnulas uztver ūdenī esošās barības daļiņas, un starptaustekļu dobumā notiek barības sagremošana. Lielāko daļu dzīvības procesiem nepieciešamās enerģijas pogonofori iegūst no metānu un sēra savienojumus oksidējošo endosimbionto baktēriju darbības galaproduktiem. Šīs baktērijas dzīvo speciālā orgānā – trofosomā –, kas aizņem lielu daļu pogonoforu vidukļa segmenta. Šo endosimbionto attiecību izcelsme nav pilnībā skaidra. Uzskata, ka baktērijas kolonizē pogonoforu kāpurus, kad tie piestiprinās pie substrāta. Baktērijas, iespējams, dzīvniekos iekļūst caur ādu. Kā izvadorgāni pogonoforiem kalpo pāris labi attīstītu nieru, kas būtībā ir pirmā celoma celomodukti. Pogonoforu nervu sistēmu veido galvas daiva, kuras epitēlijā atrodas galvas smadzenes. No tām uz ķermeņa aizmuguri stiepjas gareniska nervu stiegra ķermeņa vēderpusē un sākas taustekļu nervi. Pogonoforiem ir slēgta asinsrites sistēma. Tiem ir sirds, kurai dažkārt ir piekļauts perikarda pūslītis. Hemoglobīns pogonoforu asinis iekrāso sarkanas. Pogonofori ir šķirtdzimuma dzīvnieki, bet to dzimumu dimorfisms nav izteikts. Pogonoforu dzimumsistēma atrodas vidukļa segmentā. Mātītēm vidukļa priekšdaļā atrodas pāris garu olnīcu. Tēviņiem vidukļa aizmugurējā daļā atrodas pāris garu sēklinieku. Tajos attīstās maisveida spermatofori ar spermatozoīdiem. Trešā segmenta celomodukti kalpo dzimumproduktu izvadīšanai. Mātīte dēj olas savas caurulītes priekšgalā, kur notiek to attīstība. Embrionālās attīstības laikā pogonoforu celoms veidojas enteroceliski. Tā ir embrionālās attīstības stadija, kad celoms attīstās no embrionālā zarnas dobuma, kas parasti ir raksturīgi otrmutniekiem (Deuterostomia).

Pirmos pogonoforus no ģints Siboglinum 1914. gadā aprakstīja franču zinātnieks Moriss Kolerijs (Maurice Caullery), bet 1955.–1960. gadā krievu zinātnieks Artemijs Ivanovs (Артемий Васильевич Иванов) izvirzīja jaunu dzīvnieku tipu Pogonophora.

Pogonoforu tipā Pogonophora (Johansson, 1937) pašreiz zināmas aptuveni 170 sugas.

Mūsdienās daļa zinātnieku pogonoforus pieskaita pie posmtārpu tipa. 

Pogonofori ir jūras dzīvnieki un ir sastopami visā pasaulē. Tie parasti uzturas 1000–10 000 m dziļumā un labprāt izvēlas aukstus ūdeņus. Dažas sugas, piemēram, Riftia pachyptila (M.L. Jones, 1981), ir sastopamas tikai hidrotermālajos avotos. Pogonoforiem ir sēdošs dzīvesveids. Tie uzturas no 15 cm līdz 1,5 m garās, plānās caurulītēs, kas ir iegremdētas gruntī vai piestiprinātas pie cieta substrāta. Caurulītes veido no pogonoforu ādas dziedzeriem izdalītas olbaltumvielas un hitīns. Pogonoforu ķermeņa aizmugurējais gals ir izvirzīts ārā no caurulītes, un dzīvnieki visas dzīves laikā gandrīz nepārtraukti ar to rokas gruntī. Līdz ar dzīvnieka rakšanos gruntī caurulītes aizmugurējais gals pagarinās. Caurulītes augšējais gals atrodas virs grunts slāņa, un no tā izvirzās dzīvnieka priekšgals ar taustekļiem. Pogonofori labprāt uzturas mīkstā gruntī, trūdošās organiskajās atliekās, vulkāniskajās nogulās un substrātos, kas bagāti ar metānu un sēra savienojumiem. Dažas sugas dzīvo uz vaļu un zivju kauliem. Pogonofori bieži dzīvo lielās kolonijās.

Pogonofori barojas ar planktona organismiem un detrīta daļiņām. Tomēr pārsvarā sev nepieciešamo enerģiju pogonofori iegūst no metānu un sēra savienojumus oksidējošo endosimbionto baktēriju darbības galaproduktiem.