Telūrs ķīmisko elementu periodiskajā tabulā tiek apzīmēts ar simbolu Te un atrodas 5. perioda 16. grupā. Telūra relatīvā atommasa ir 127,60, un tā atoms sastāv no 52 protoniem un 52 elektroniem (elektronu konfigurācija [Kr]4d¹⁰5s²5p⁴). Telūrs ir sudrabaini pelēks un ciets elements, kas izskata ziņā līdzinās metālam. Telūrs ir pusmetāls. Tam piemīt īpašības, kas raksturīgas gan metāliem, gan nemetāliem. Telūrs kā pusvadītājs tiek izmantots dažādās rūpnieciskās nozarēs, piemēram, elektronikā. Tas tiek pielietots arī saules enerģijas ražošanā.

Telūrs sākotnēji tika atrasts Transilvānijā (mūsdienu Rumānijā) zelta rūdās, kur tas bija sastopams savienojumos ar zeltu. Šie savienojumi bija zināmi jau sen, taču pašu elementu neviens vēl nebija izolējis. Austriešu ķīmiķis Francs Jozefs Millers fon Raihenšteins (Franz-Joseph Müller von Reichenstein) 1783. gadā veica pētījumus un atklāja telūru kā atsevišķu elementu. Viņš to atrada zelta rūdas paraugos no Transilvānijas un, sākotnēji uzskatot, ka tas ir saistīts ar bismutu, nevarēja pilnībā izolēt elementu tā tīrajā formā. Patiesībā tā bija zelta telurīds (AuTe₂), un sākotnējie pētījumi neuzrādīja ne antimona, ne bismuta klātbūtni. Vācu ķīmiķis Martins Heinrihs Klaprots (Martin Heinrich Klaproth), kurš bija pazīstams ar urāna, cirkonija un cērija elementu atklāšanu, 1796. gadā piešķīra elementam nosaukumu “telūrs”. Tas radies no latīņu valodas vārda tellus, kas nozīmē ‘zeme’, jo telūrs tika atrasts minerālos, kas nāk no zemes. M. H. Klaprots arī apstiprināja, ka telūrs ir jauns ķīmiskais elements. 

Telūrs dabā ir sastopams diezgan reti un parasti ir atrodams minerālos vairāku savienojumu formā, piemēram, ar zeltu, sudrabu, varu un svinu. Telūrs ir reti sastopams Zemes garozā un tiek uzskatīts par vienu no retākajiem elementiem, kura koncentrācija ir apmēram 0,001 daļa no miljona. Telūrs parasti tiek iegūts kā blakusprodukts, pārstrādājot citu metālu rūdas, piemēram, vara un zelta. Visbiežāk tas sastopams telurīdu formā, piemēram, zelta telurīds vai sudraba telurīds (Ag₂Te), kas veidojas hidrotermālajos procesos. Šie minerāli parasti atrodami kopā ar citiem metāliem bagātīgās rūdu atradnēs, piemēram, Transilvānijas kalnos, kas arī bija viena no pirmajām vietām, kur telūrs tika atrasts. Telūrs ir viens no retākajiem elementiem Zemes garozā, tāpēc tā atrašana dabā ir reta un prasa rūpīgu ģeoloģisko izpēti un modernas analītiskās metodes. Telūrs dabā var atrasties arī mazās koncentrācijās dažādos ūdeņos dabā, arī gruntsūdeņos. Telūrs atmosfērā atrodams ļoti nelielos daudzumos kā gāzveida savienojumi telūra dioksīda (TeO₂) formā, kas var izdalīties no vulkāniskiem izmešiem vai citu dabas procesu rezultātā.

Dabā sastopamais telūrs sastāv no astoņiem izotopiem: telūrs-120 (0,09 %), telūrs-122 (2,55 %), telūrs-123 (0,89 %), telūrs-124 (4,74 %), telūrs-125 (7,07 %), telūrs-126 (18,84 %), telūrs-128 (31,74 %) un telūrs-130 (34,08 %). Pēdējie divi no šiem izotopiem tiek uzskatīti par radioaktīviem. Telūra-128 pussabrukšanas periods ir 2,2×10²⁴ gadu, telūra-130 pussabrukšanas periods ir 8×10²⁰ gadu. Telūram ir zināmi arī vairāk nekā 30 radioaktīvi izotopi, kuru pussabrukšanas periodi ir īsāki par 20 dienām. Neviens no radioaktīvajiem izotopiem netiek izmantots komerciāliem mērķiem.

Telūrs ir metāliska un cieta sudrabaini pelēka viela. Tas ir spīdīgs un mirdzošs, līdzīgi kā citi metāli. Telūrs ir trausls, to var viegli saplēst vai sasist. Telūram ir salīdzinoši zema elektriskā un siltuma vadītspēja salīdzinājumā ar metāliem. Telūrs var viegli oksidēties gaisā, veidojot virsmas slāni, kas var izmainīt tā izskatu. Telūra viršanas temperatūra ir 988 ºC, tā kušanas temperatūra ir 449,51 ºC. Telūra blīvums ir 6,24 g/cm³ (dati no “CRC Ķīmijas un fizikas rokasgrāmatas, 86. izdevuma” (CRC Handbook of Chemistry and Physics. 86th Edition) Deivida Lida (David R. Lide) redakcijā). Telūra atoma kovalentais rādiuss ir 137 pm, savukārt tā elektronegativitātes vērtība ir 2,1.

Telūrs ir atrodams savienojumos ar oksidēšanās pakāpēm -2 (ūdeņraža telurīds, H₂Te), +2 (telūra hlorīds, TeCl₂), +4 (telūra dioksīds, TeO₂) un +6 (telūra trioksīds, TeO₃). Telūrs viegli reaģē ar skābekli, veidojot oksīdus. Atkarībā no reakcijas apstākļiem telūrs var veidot dažādus oksīdus, kuros telūrs ir oksidēts no +2 līdz +6 pakāpei. Telūrs reaģē ar ūdeni, veidojot telūra skābes. Telūrs veido halogēnu savienojumus, piemēram, telūra halogenīdus (TeCl₂, TeF₆). Telūrs reaģē ar dažādiem metāliem, veidojot telurīdus – piemēram, nātrija telurīds (Na₂Te) vai kalcija telurīds (CaTe). Telūrs var reaģēt ar skābēm un bāzēm, veidojot telūra sāļus.

Telūrs tiek izmantots daudzos rūpnieciskos un tehnoloģiskos procesos. Telūrs ir viens no galvenajiem materiāliem saules bateriju ražošanā, īpaši kadmija telurīda (CdTe) saules paneļos. Šajos paneļos telūrs tiek izmantots kā viens no pusvadītāju materiāliem, lai pārvērstu saules gaismu elektroenerģijā. Kadmija telurīda saules paneļi ir efektīvi un salīdzinoši lēti ražojami. Aptuveni 75 % no visa mūsdienās ražotā telūra tiek izmantoti sakausējumos. No tiem vissvarīgākais sakausējums ir telūra un tērauda sakausējums. Tam ir labāka apstrādājamība nekā tēraudam bez telūra. Telūra un vara sakausējumi ir vieglāk apstrādājami nekā tīrs varš. Turklāt netiek ietekmēta vara būtiskā spēja vadīt elektrisko strāvu. Telūra un svina sakausējumi ir izturīgāki pret vibrācijām un nogurumu nekā tīrs svins. Telūrs tiek izmantots dažās pusvadītāju ierīcēs un mikroshēmās, piemēram, diodēs, tranzistoros un integrētajās ķēdēs. Aptuveni 15 % no visa saražotā telūra tiek izmantoti gumijas un tekstilrūpniecībā. Tas ir svarīgs gumijas vulkanizācijas procesā. Telūru izmanto arī kā katalizatoru sintētisko šķiedru ražošanā. Pieaug telūra pielietošana dažādās elektriskajās ierīcēs. Piemēram, to izmanto, lai uzlabotu attēla kvalitāti kopētājos un printeros. Telūra, kadmija un dzīvsudraba savienojums tiek izmantots arī infrasarkanās detektēšanas sistēmās.