Melnais stārķis ir samērā neliels stārķveidīgo kārtas putns. Ligzdošanas areāls Ziemeļu puslodē sniedzas no Portugāles līdz Korejai. Putni no Eiropas ziemu pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, neliela daļa ziemo Arābijas pussalā. Putni no Sibīrijas pārziemo Indijā un Indoķīnas pussalā. Atsevišķa populācija dzīvo Āfrikas dienviddaļā, bet ar Eiropas putniem tai kontaktu nav (tie nav zināmi). Latvijā 21. gs. 20. gados ligzdo mazāk nekā 100 pāru, bet klātesošo putnu skaits ir daudz lielāks. Galvenie neligzdošanas iemesli ir traucējumi un barības trūkums. Pārtiek galvenokārt no zivīm, mazāk no vardēm un citiem abiniekiem, mazuļu augšanas sākuma periodā kritiski svarīgs barības objekts ir stagari. Ligzdojošo pāru skaits kopš 20. gs. 90. gadiem, kad Latvijā bija skaita maksimums, ir būtiski samazinājies un zemās produktivitātes dēļ turpina samazināties. 

Karls Linnejs (Carl Linnaeus) 1758. gadā sugai deva zinātnisko nosaukumu Ciconia nigra (= melnais stārķis), iespējams, tādēļ, ka pats šo putnu tuvumā nebija redzējis un no attāluma putna tērps izskatās melns, kaut gan putnam nav nevienas melnas spalvas. Balstoties uz šī aplamā zinātniskā nosaukuma, putnu par “melno stārķi” sauc daudzās valodās (vismaz Eiropā). Tas no aprites ir izspiedis sugas autentiskos nosaukumus arī tajās valodās, kur tāds nosaukums ir bijis (piemēram, zviedriski Odinsvala, latviski goris). Pasugas līdz šim nav izdalītas. Dienvidāfrikas populācija no Eiropas putniem ir izolēta jau ļoti ilgi. Iespējams, ka ģenētiska analīze var to nošķirt kā citu sugu, bet tas līdz šim nav darīts. 

Melnais stārķis ir 95–100 cm garš putns ar garām kājām un garu kaklu. Ķermenis ir tikai puse no putna kopējā garuma. Lido ar izstieptu kaklu, spārnu izpletums ir 145–155 cm. Krūšu lejasgals, vēders, zemastes segspalvas un paduses spalvas baltas, pārējais spalvu tērps tumšs. Pieauguša putna “melnās” spalvas ir pelēkbrūnas ar izteiktu optisko krāsu, kas atkarībā no gaismas krišanas leņķa variē no metāliski zaļas līdz violetai purpurkrāsai. Nodilušām spalvām spīdums zūd. Neapspalvotā sejas daļa ap acīm sarkana, knābis sarkans ar dzeltenu galu, kājas pelēksarkanas ar tumšiem zvīņu vairodziņiem kājas priekšpusē, kas rada netīrumu iespaidu. Starp dzimumiem atšķirību tērpā nav. Izauguši jaunie putni pirmajā dzīves gadā pelēkbrūni, kājas, sejas neapspalvotā daļa un knābis pelēkzaļi, pieaugušo tērpu un izskatu iegūst pakāpeniski līdz trešajam kalendārajam gadam. 

Putnu savstarpējā saziņa ligzdā un gaisā notiek, izmantojot ļoti daudzveidīgus skaļus svilpienus. Jaunajiem putniem, prasot vecākiem barību, raksturīga čivināšana. Apdraudējumu situācijās pieaugušie putni klabina (atsevišķi atdalīti klakšķi), jaunie putni izdod dažādas rukšķošas skaņas.

Gājputns. Sastopams no marta beigām līdz augusta vidum, atsevišķi putni var uzturēties ilgāk, vēli ligzdotāji arī ligzdas var atstāt tikai septembrī. Latvijā vairums agrāk atlidojušo putnu ir caurceļotāji (uz Igauniju). Vairums Latvijas putnu ziemu pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras (Etiopijā, Sudānā, Dienvidsudānā), neliela populācijas daļa ziemo Izraēlā. 

Ligzdas Latvijā būvē tikai mežos, bet dzīvotnes kritiski svarīga sastāvdaļa ir zivīm bagātas mazas un vidēja lieluma upes. Ligzdas būvei nepieciešami resni un stipri koki ar kuplu vainagu, jo ligzdu melnie stārķi parasti būvē zem vainaga, ja to atļauj koka izmēri un arhitektūra, uz resna sazarota zara nost no stumbra. Kritiski svarīgi ligzdvietas priekšnoteikumi ir vismaz viens, vēlams divi pielidošanas koridori un vismaz 1,5 m augsta brīva telpa tieši virs ligzdas. Piemērotās vietās ligzda var pastāvēt ļoti ilgi; vecākā Latvijā zināmā ligzda ir 70 gadus veca (pastāv joprojām). 

Melnais stārķis pārtiek galvenokārt no zivīm, mazāk no vardēm un citiem abiniekiem. Ēd arī lielus ūdens kukaiņus (spāru kāpurus, ūdensvaboles) un sliekas. Olu dēšanas laikā mātītēm nozīmīgs barības objekts ir nēģi. Mazuļu augšanas sākuma periodā kritiski svarīgs barības objekts ir stagari, jo stārķi zivis mazuļiem atrij veselas un lielākas zivtiņas tikko šķīlušies cāļi norīt nevar. Barību vāc līdz 20 km attālumā no ligzdas, barības trūkuma dēļ var regulāri pēc tās lidot pat 40 km tālu. 

Olas baltas, mazliet lielākas par lielām mājas vistas olām. Pilnā dējumā 3–5, retāk – 2–7 olas. Dēj ar ~24 stundu intervālu, tikai naktī. Retos gadījumos var būt atkārtots dējums, kas vienmēr ir mazāks (2–3). Abi putni perē pārmaiņus, mainās vidēji ik pa 20 (maksimāli 27) stundām. Perēt sāk pēc 1.–3. olas (ja lielāks dējums), viena ola jāperē 30–32 dienas. Dzīvo ilgi. Vecākais līdz šim savvaļā redzētais gredzenotais putns ir no Latvijas. Kontroles brīdī tas bija 26 gadus, 4 mēnešus un 18 dienas vecs (= 27. kalendārajā gadā, gredzenots 1981. gadā pie Ventspils, novērots dzīvs zivju dīķos Izraēlā). Nebrīvē zināmi putni, kas pārsnieguši 30 gadu vecumu. Vairoties var pilnu divu gadu vecumā (3. kalendārajā gadā), bet faktiski nesāk ligzdot ātrāk par 4.–5. kalendāro gadu. Vidējais ligzdojošo putnu vecums Latvijā (2015–2024) ir 9,9 gadi mātītēm un 8,6 gadi tēviņiem. 

Mazuļi ligzdguļi. Spēj lidot kopš 60 dienu vecuma (vidēji 69), bet netraucēti ligzdā pavada no 84–85 līdz 115 dienām. Traucējumu dēļ sezonas beigās (jūlijā beigās un augustā) daudzi pamet ligzdu priekšlaikus, kas, iespējams, būtiski pasliktina to izdzīvošanas sekmes, jo jaunie putni paši neprot atrast pietiekami daudz barības, lai sasniegtu pirmajai migrācijai nepieciešamo kondīciju. 

Sezonas laikā ligzdojošie putni lido maz, pirmos lidojumus uz barošanās vietām veic ļoti agri (faktiski naktī), dienas vidū parasti atpūšas kādā atsevišķā kokā mežā vai tamlīdzīgā vietā un kārto spalvas. Veicot tālākus pārlidojumus, lido augstāk, nekā ar neapbruņotu aci ir ieraugāmi. Putni, kurus var ilgstoši novērot zivju dīķos vai tamlīdzīgās vietās, vairumā gadījumu ir neligzdojoši indivīdi vai tādi, kuriem ligzdošana priekšlaikus beigusies. 

Ligzdošanas areāls Ziemeļu puslodē sniedzas no Portugāles līdz Korejai, taču tas nav nepārtraukts. Ziemeļu–dienvidu virzienā putni ligzdo no Baltijas jūras dienvidu piekrastes un mežiem uz dienvidiem no 61 meridiāna līdz Vidusjūrai, bet areāla Āzijas daļā – Melnās jūras dienvidu piekrastei, Turcijai, Kazahstānai, Tuvai, Mongolijai un Ķīnas ziemeļu daļai. Izolēta populācija ligzdo Āfrikas dienviddaļā (vairums Dienvidāfrikas Republikā, Zimbabvē, Zambijā), bet ar putniem no Eiropas šai populācijas daļai kontakta nav. Putni no Eiropas ziemu pavada Āfrikā uz dienvidiem no Sahāras, neliela daļa ziemo Arābijas pussalā. Putni no Sibīrijas pārziemo Indijā un Indoķīnas pussalā. Arī Dienvidāfrikas populācijas putni sezonas gaitā migrē (pa Āfriku), bet šo migrāciju maršruti nav zināmi. 

Plašās izplatības dēļ (melnais stārķis ir sastopams vairāk nekā 100 valstīs) suga netiek uzskatīta par globāli apdraudētu, neatkarīgi no tās īpatņu skaita. Pasaules mērogā novērtēts, ka tās skaits pieaug, taču šī tendence ir apšaubāma tāpēc, ka visās valstīs, kuras min lielāko ligzdojošo pāru skaitu (Krievija, Baltkrievija, Turcija, Rumānija utt.), datu kvalitāte ir ļoti zema un vērtējums var būt ļoti kļūdains. Latvijā suga atzīta par kritiski apdraudētu. 

Lielākajā daļā sugas areāla Eiropā melnais stārķis izzuda 19. gs. otrajā pusē tiešas vajāšanas (šaušana, olu izņemšana kolekcijām) un/vai dzīvotņu noplicināšanas (meliorācija) dēļ. No Beļģijas tas izzuda 1897. gadā, Dānijā pēdējo reizi ligzdoja 1951. gadā, Zviedrijā – 1953. gadā, bet citās bija ļoti rets. Čehijā līdz 20. gs. 30. gadiem ligzdoja tikai 4–5 pāri, bet 1942.–1945. gadā – 20–25 pāri. Vācijā 20. gs. 50.–60. gados bija saglabājušies tikai 10–20 pāri un tikai valsts ziemeļdaļā. Izolēta populācija visu laiku pastāvēja Pireneju pussalā. Nozīmīgākā melno stārķu populācijas daļa 20. gs. vidū saglabājās Austrumbaltijas reģionā – Latvijā, Lietuvā, bijušajā Austrumprūsijā, Baltkrievijā un Polijā, kur notiekošie procesi (sugas aizsardzība, ligzdu neizciršana) sekmēja skaita pieaugumu un, iespējams, veicināja populācijas atjaunošanās sākumu Eiropā. Centrāleiropā un Rietumeiropā sugas areāla atjaunošanās sākās 20. gs. otrajā pusē. To, iespējams, sekmēja “lieko īpatņu” pieplūdums no areāla ziemeļaustrumu daļas, un – vismaz Rietumvācijā – sekmes nodrošināja netieša piebarošana – foreļu izlaišana daudzās upēs (makšķernieku interešu dēļ). Melnais stārķis 21. gs. ligzdo Beļģijā, Luksemburgā, visā Vācijas teritorijā, Itālijā, un ligzdojošo pāru skaits turpina pieaugt Francijā. Par sugas demogrāfiju un skaita pārmaiņām Āzijā un Dienvidāfrikā informācijas ir ļoti maz. Areāla ziemeļaustrumu daļā pēdējos 30 gados skaits samazinās un ligzdošanas sekmes ir ļoti sliktas, kas paredz skaita samazināšanos arī turpmāk. Latvijā 21. gs. 20. gados ligzdo mazāk nekā 100 pāru, bet klātesošo putnu skaits ir daudz lielāks. 

Skaita samazināšanās galvenie iemesli Latvijā ir ilgstoši slikta produktivitāte, ko izraisa traucējumi (mežsaimnieciskā darbība, cilvēku klātbūtne mežā kritiskajos periodos – aprīlī un vasaras otrā pusē) un barības trūkums. Sugu negatīvi ietekmē arī ķīmiskais piesārņojums. Zivju resursu noplicināšanā nozīmīga loma Latvijā ir bijusi t. s. mazo hidroelektrostaciju masveida būvniecībai uz stārķim svarīgajām upēm 20. gs. 90. gados. Savukārt traucējumus būtiski pastiprina “Latvijas valsts mežu” izvērstā meža ceļu būve, kas padara daudzu vēl esošo ligzdu ilgtermiņa sekmes mazticamas. 

Grūtās pamanāmības dēļ folklorā melnais stārķis minēts ļoti maz, kaut gan Latvijā ir bijis sastopams ļoti sen. Vēsturiskais nosaukums (aptuveni 18. gs.), iespējams, dots putna raksturīgās uzvedības dēļ – tas bradā pa upīti gorīdamies, ko cilvēki varēja ievērot makšķerējot vai vēžojot.

19. gs. un 20. gs. sākumā melnais stārķis medīts tādēļ, ka zivju dīķos izēd zivis. Lai gan visā gāju trasē (ceļš, pa kuru ceļo gājputni) nošaušana ir būtisks bojāejas avots arī mūsdienās, Latvijā pēdējais gadījums, kad pie ligzdas nošauts putns, zināms no 1971. gada. Vēlāk vismaz trijos gadījumos putni letāli savainoti bebru lamatās, pēdējais zināmais gadījums bija 2015. gadā. Nozīmīgs bojāejas cēlonis ir putnu sadursmes ar dažādiem vadiem. Sevišķi tas notiek ar jaunajiem putniem. Cilvēku izraisīta mirstība pieaug virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, ligzdošanas areāla ziemeļdaļā dominē dabisku faktoru izraisīta mirstība, taču plēsēju skaitu un dzīvotnes noplicinātību, kas sekmē plēsēju ietekmes pieaugumu un barības trūkumu, arī ir izraisījusi cilvēka darbība. Joprojām regulāri tiek nocirsti koki, kuros ir ligzdas, ar visām ligzdām. 

Melnais stārķis iekļauts Vašingtonas konvencijas 2. pielikumā, Bernes konvencijas II pielikumā un Bonnas konvencijas II pielikumā. Tas iekļauts Eiropas Savienības Putnu direktīvas 1. pielikumā un Latvijas īpaši aizsargājamo sugu sarakstā.