Johana Volfganga fon Gētes luga sacerēta viņa literārās darbības sākumposmā un piederīga Vētras un dziņu (Sturm und Drang) periodam rakstnieka daiļradē. Šis darbs tapa laikā, kad autors strādāja pie sava pirmā romāna “Jaunā Vertera ciešanas” (Die Leiden des jungen Werthers, 1774), un arī lugā “Klavigo” tēlu attiecības ir emocionāli sakāpinātas. Lugai ir daudzpusīgs kultūrvēsturiskais konteksts, kas liecina par informācijas straujo apriti apgaismības laikmetā. Ierosmi lugai J. V. fon Gēte guva kādā saviesīgā vakarā Frankfurtē, kad lasīja citiem priekšā fragmentus no franču dzejnieka Pjēra Bomaršē (Pierre-Augustin Caron de Beaumarchais) “Memuāriem” (to pilnais nosaukums “Ceturtie memuāri lietā pret Goezmana kungu”, Quatrième mémoire à consulter contre M. Goëzman), kas bija publicēti 1774. gada sākumā Parīzē. P. Bomaršē memuāri bija iecerēti kā aizstāvības raksts, lai noraidītu pret viņu vērstas apsūdzības un izceltu savu godprātību. Viena no šo memuāru daļām, “Mana Spānijas ceļojuma fragments” (Fragment de mon voyage d’Espagne), vēstīja par P. Bomaršē uzturēšanos Madridē 18. gs. 60. gados, kur viņš bija ieradies, lai aizstāvētu savas māsas Marijas Luīzes Bomaršē (Marie-Louise de Beaumarchais) godu. Franču rakstnieks uzskatīja, ka solījumu precēt viņa māsu pārkāpis spāņu intelektuālis Hosē Klaviho i Fahardo (José Clavijo y Fajardo), kurš 1726. gadā bija dzimis Lanzarotes salā, Kanāriju salu arhipelāgā, un solījuma laikā bija karaliskais arhivārs (Archivero Real) Madridē. Pēc P. Bomaršē sūdzības H. Klaviho i Fahardo tika uz laiku attālināts no galma, taču 1770. gadā kļuva par Madrides Karaliskā teātra (Teatro Real de Madrid) direktoru un vēlāk arī par Dabas vēstures muzeja (Museo de Historia Natural) vadītāja vietnieku. Atšķirībā no J. V. fon Gētes lugas versijas, P. Bomaršē memuāru daļas centrālā tēla prototips H. Klaviho i Fahardo nodzīvoja līdz 1806. gadam. P. Bomaršē memuāru lasījums, kas notika Frankfurtē, iespaidoja klausītājus, un viena no vakara dalībniecēm, Zuzanna Magdalēna Minha (Susanne Magdalene Münch) rosināja J. V. fon Gēti aprakstītos notikumus atveidot drāmā. Rakstnieks šim priekšlikumam piekrita un 1774. gada maijā nedēļas laikā uzrakstīja bēdu lugu “Klavigo”. Viņš lielā mērā sekoja P. Bomaršē memuāros tēloto notikumu gaitai, atbilstoši savai radošajai iecerei tos tomēr mainot lugas finālā.