Māris Laiviņš ir dabas zinātnieks, kurš veicis pētījumus par Latvijas aizsargājamo dabas teritoriju (dabas rezervātu un dabas liegumu) veģetāciju un ezeru salu bioģeogrāfiju, izstrādājis Latvijas meža augu sabiedrību hierarhisko klasifikācijas sistēmu un noskaidrojis galvenos mežaudžu transformācijas procesus mūsdienās mainīgos vides apstākļos.

M. Laiviņš dzimis zemnieku Jāņa un Paulīnes (dzimusi Kukaine) Laiviņu ģimenē. Bērnību pavadīja Bejas pagasta Vaivaros (tagad Alūksnes novads). Mācījās Bejas septiņgadīgajā skolā (1950–1957) un Liepnas vidusskolā (1957–1961), pabeidza Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes (mūsdienās Latvijas Universitāte, LU) Ģeogrāfijas fakultāti (1966). Sieva – Sniedze (dzimusi Ungere), meitas – Rūta un Gundega, dēls – Viesturs.

1982. gadā Tartu Universitātē (Tartu Ülikool) aizstāvēja disertāciju “Latvijas aizsargājamo ezeru salu veģetācija” (krievu valodā Растительность охраняемых озерных островов Латвии), iegūstot bioloģijas zinātņu kandidāta grādu, kas 1992. gadā LU nostrificēts par bioloģijas doktora (Dr. biol.) grādu. 1997. gadā LU aizstāvēja habilitētā ģeogrāfijas zinātņu doktora disertāciju “Latvijas boreālo priežu mežu sinantropizācija un eitrofikācija”. 

M. Laiviņš strādāja Latvijas PSR Zemkopības zinātniski pētnieciskajā institūtā par analītiķi inženieri (1965.–1967. gadā un 1971. gadā), Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Zinātņu Akadēmijas Sibīrijas un Tālo Austrumu Ģeogrāfijas institūtā (Института географии Сибири и Дальнего Востока) Irkutskā par zinātnisko līdzstrādnieku (1967–1970) un zinātnes un ražošanas apvienības “Silava” Mežsaimniecības problēmu zinātniski pētnieciskā institūta Dabas aizsardzības laboratorijā par zinātnisko līdzstrādnieku (1971–1991). LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docents (1991–2002), profesors (2002–2007), LU Bioloģijas institūta Ģeobotānikas laboratorijas vadītājs, vadošais pētnieks (2007–2014), Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks (kopš 2014. gada).

M. Laiviņš ir pētījis dienvidtaigas tumšo skuju koku (Sibīrijas egle, Sibīrijas baltegle, ciedru priede) mežaudžu spontāno sukcesiju stadiju vaskulāro augu sugu sastāvu Rietumsibīrijā.

Pētījumi, kuros ir bagāts faktiskais materiāls (vaskulāro augu sugu un augu sabiedrību inventarizācija), Latvijā veikti dabas rezervātos, īpaši Moricsalā, kā arī dabas liegumos: aizsargājamās ezeru salās,  Čužu purvā, Vērenes gobu un vīksnu audzē, Piešdangā lielās kosas augšanas vietā, Gaviezes āmuļu audzē un citur. Noskaidrots, ka vaskulāro  augu taksonu skaitu Latvijas ezeru salās galvenokārt nosaka salas platība (61 % no faktoru īpatsvara, kas ietekmē sugu skaitu), salas relatīvais augstums (8 %) un salas izrobotība (7 %), kā arī citi nenoskaidroti vides faktori (24 %).

Uz apjomīgas augu sabiedrību aprakstu bāzes M. Laiviņš sistematizēja Latvijas meža augu sabiedrības. Kopā ar Aiziku Solomešču (Ayzik Solomeshch) Austrumbaltijai izdalīja jaunu platlapju mežu sabiedrību savienību Querco roboris-Tilion cordatae Solomeshch et Laiviņš (2015), kas mūsdienās ir fitosocioloģiskās nomenklatūras kodeksa valīds sintaksons.

Mainoties klimatam un bagātinoties meža augtenei ar augu barības vielām (slāpekli, fosforu, kalciju un citiem), mežaudzes flora bagātinās ar nezālēm un ruderālām sugām (ruderalizācijas process), graudzālēm (graminifikācijas process) un krūmu sugām (mežaudžu pārkrūmošanās process), kas būtiski maina mežaudžu zemsedzes un krūmu stāva sugu kompozīciju. Intensīvāk sugu sastāvs mainās oligotrofās augtenēs, kurās ir mazāk barības vielu, īpaši priežu audzēs. Priežu mežaudzēs paaugā un koku stāvā mūsdienās ienāk parastā kļava (Acer platanoides), kalnu kļava (A. pseudoplatanus), parastā liepa (Tilia cordata), platlapu liepa (T. platyphyllos), parastais ozols (Quercus robur) un citi. Ienāk arī Viduseiropas platlapju biomas rakstursugas, kas atspoguļo mežaudžu spontāno un pieaugošo nemoralizācijas procesu Latvijā.

Balstoties uz ilglaicīgiem pētījumiem pastāvīgajos parauglaukumos (vairāk nekā 70), noskaidrota platlapju audžu ievērojamā ražība, piemēram, 200 gadus vecu ozolu audžu krāja Zemgalē var sasniegt 705 m³/ha, esošais krājas pieaugums – 7,0 m³/ha/gadā. 130 gadus vecu mistrotu liepu audžu krāja Bižas ezera salā Andrupenē sasniedz 18 m³/ha, esošais krājas pieaugums – 13,3 m³/ha/gadā, 70 gadus vecas vīksnu audzes krāja Zemgalē sasniedz 634 m³/ha, esošais pieaugums – 10,6 m³/ha/gadā.  

Veidojot un vadot autoru kolektīvu, ir sastādīts vietējo un Latvijā introducēto svešzemju kokaugu sugu (1481 taksons) atlants ar punktveida izplatības kartēm 5x5 km tīklojumā. Atlantā katram taksonam norādīts atradņu skaits Latvijā, svešzemju sugām – arī izcelsmes reģions un introdukcijas laiks Latvijā.   

M. Laiviņš ir publicējis vairāk nekā 400 zinātniskus un zinātniski populārus darbus par ģeobotānikas, meža ekoloģijas, bioģeogrāfijas un zinātnes vēstures jautājumiem. 1998. gadā pēc viņa iniciatīvas un viņa redakcionālā vadībā tika izdots periodiskais rakstu krājums “Latvijas veģetācija”, kas ir vienīgais zinātniskais periodiskais izdevums par Latvijas augāju latviešu valodā;  26 gados (1997–2024) ir sagatavoti un izdoti 34 rakstu krājumi.

M. Laiviņš ir pētījis dabas zinātņu – mežzinātnes, ģeogrāfijas, botānikas – ideju vēsturi Latvijā, publicējis daudzus rakstus par latviešu dabaszinātniekiem, sastādījis arī viņu publicēto darbu sarakstus.

Latvijas Zinātņu akadēmijas 2010. gada vērtējumā M. Laiviņa un citu autoru kopā veidotais “Latvijas kokaugu atlants” (2009) ierindots starp labākajiem darbiem lietišķo zinātņu grupā.

M. Laiviņam piešķirta Zemkopības ministrijas meža nozares gada balva “Zelta čiekurs” par mūža ieguldījumu (2015), Latvijas Zinātņu akadēmijas Kaspara Buša balva par nozīmīgu ieguldījumu mežzinātnē un zinātniskām iestrādnēm praktiskās mežsaimniecības vajadzībām (2023), par nozīmīgu ieguldījumu Salaspils attīstībā piešķirts tituls “Gada salaspilietis” (2023).