Autobiogrāfiskās piezīmes “Itālijas ceļojums” (Italienische Reise) ir viens no tiem Johana Volfganga fon Gētes darbiem, kas balstīti rakstnieka personiskajā pieredzē. Darbā aprakstīti ceļojuma iespaidi nepilnu triju gadu laikā, sākot no 1786. gada 3. septembra, kad rakstnieks atstāja Veimāras hercoga Kārļa Augusta (Carl August) galmu, kurš tobrīd atradās Karlsbādē, un devās braucienā uz Itāliju, ko vēlāk nodēvēja par savu garīgo atjaunotni. Ceļojuma norise ilgstoši tika turēta slepenībā, un savu galamērķi rakstnieks atklāja tikai tad, kad bija nonācis Romā. Brauciena laikā J. V. fon Gēte veica detalizētus pierakstus un, tam noslēdzoties, dažus no tiem arī publiskoja. Tomēr sistemātisku darbu pie grāmatas sacerēšanas viņš uzsāka tikai 19. gs. otrajā desmitgadē. Pēc rakstnieka ieceres “Itālijas ceļojums” turpināja J. V. fon Gētes jaunības gadu aprakstu, kam viņš pievērsās autobiogrāfiskajā darbā “Poēzija un patiesība” (Dichtung und Wahrheit, 1809–1831), kam sākotnējo plānu dzejnieks ieskicēja 1809. gada oktobrī, kad bija sasniedzis 60 gadu vecumu. “Poēzijas un patiesības” rakstīšanu J. V. fon Gēte uzsāka 1811. gadā, kad arī iznāca šīs grāmatas pirmā daļa, savukārt otrā un trešā daļa tika iespiestas attiecīgi 1812. gadā un 1814. gadā. Tad jaunības autobiogrāfijas sacerēšanā iestājās pārtraukums, un rakstnieks savas pieredzes izklāstu turpināja darbā “Itālijas ceļojums”. Šī darba rakstīšanā viņš izmantoja piezīmes un vēstules, kas tapa ceļojuma laikā, kā arī “Itālijas ceļojuma dienasgrāmatu fon Šteina kundzei” (Tagebuch der Italienischen Reise für Frau von Stein), kas brauciena sākumposmā tika rakstīta un sūtīta Šarlotei fon Šteinai (Charlotte von Stein) uz Veimāru. Darbu pie grāmatas teksta veidošanas J. V. fon Gēte uzsāka 1813. gada decembrī, un nākamo gadu laikā tapa divas daļas, kurās aplūkots sākotnējais ceļojuma laiks un pirmā uzturēšanās Romā, kā arī iespaidi Itālijas dienvidos un Sicīlijā. Pirmā daļa tika iespiesta 1816. gadā, savukārt otrā – 1817. gadā. Pirmiespiedumā tās tika pieteiktas kā J. V. fon Gētes autobiogrāfijas ceturtā un piektā daļa, izmantojot arī autobiogrāfijas “Poēzija un īstenība” apakšvirsrakstu “No manas dzīves” (Aus meinem Leben). Vēlākajos iespiedumos saikne starp abiem šiem darbiem vairs netika uzsvērta, tomēr “Itālijas ceļojums” turpināja “Poēzijas un īstenības” biogrāfisko ievirzi. “Itālijas ceļojuma” trešā, noslēdzošā daļa tapa pēc ilgāka laika pārtraukuma, plaši izmantojot arī laikabiedru atziņas un vērojumus. To rakstnieks pabeidza tikai mūža nogalē, un tā tika publicēta 1829. gadā.

“Itālijas ceļojums” atklāj J. V. fon Gētes brauciena pieredzi. Tā detalizēti izklāstīta, sākot no brīža, kad viņš 1786. gada rudenī nošķirās no Veimāras hercoga galma, lai dotos ceļojumā uz Itāliju. Galvenos akcentus vēstījumā veido grāmatas autora iespaidi par pilsētām, kurās viņš nonāca ceļojuma laikā, arhitektūras objektu apraksts, dabas apstākļu vērojumi un tās resursu novērtējums, kas saistīts ar J. V. fon Gētes dabaszinātniskajām interesēm. Tomēr “Itālijas ceļojums” nav tipiska izziņas nolūkos rakstīta grāmata, kā tas bija raksturīgi 18. gs. ceļojumu aprakstiem. Tās nozīmi nosaka rakstnieka pārdomas par redzēto, ciešs piedzīvotā saistījums ar personības izaugsmi. 

J. V. fon Gētes darba centrā ir pats autors, kura viedoklis atklājas gan iespaidos, kas tapa ceļojuma laikā, gan atskata rosinātās refleksijās. Sākotnēji viņš ceļoja inkognito, tomēr viņa patiesā identitāte bija labi zināma daļai viņa paziņu, un pamazām tā kļuva nojaušama arī daudziem vietējiem iedzīvotājiem, ar kuriem J. V. fon Gēte nonāca saskarē. Itālijā viņš tikās gan ar vācu un itāļu aristokrātiju, gan māksliniekiem. Vācu mākslinieki viņu iepazīstināja ar kultūras vērtībām un dzīves apstākļiem Itālijā, dažkārt pavadīja J. V. fon Gēti atsevišķos viņa ceļojuma posmos. Viens no tādiem bija gleznotājs Johans Heinrihs Vilhelms Tišbeins (Johann Heinrich Wilhelm Tischbein), kurš ir pazīstamās gleznas “Gēte Romas Kampaņā” (Goethe in der römischen Campagna, 1787) autors. Romā J. V. fon Gēte satikās arī ar gleznotāju Johanu Heinrihu Meieru (Johann Heinrich Meyer) no Šveices, kā arī ar Karlu Filipu Moricu (Karl Philipp Moritz), kurš Itāliju apceļoja tajā pašā laikā. K. F. Morics bija arī ceļojuma piezīmju autors, kas J. V. fon Gēti rosināja pievērsties savu iespaidu publiskojumam. Svarīga rakstniekam bija arī saskarsme ar gleznotāju Angeliku Kaufmani (Angelika Kauffmann). Nozīmīga J. V. fon Gētes ceļojuma daļa tāpat bija viņa vēlme uzturēt sakarus ar Veimāru. Grāmatā plaši atspoguļota viņa sarakste ar Veimāras intelektuālajām aprindām, it īpaši ar Johanu Gotfrīdu fon Herderu (Johann Gottfried von Herder) un Š. fon Šteinu.

Autobiogrāfiskās piezīmes “Itālijas ceļojums” ir veidotas trīs daļās. Pirmajā no tām aplūkots ceļojuma sākotnējais posms, kas ietvēra braucienu cauri Vācijas dienvidu daļai, Austrijai un Ziemeļitālijai līdz Romai. Otrajā daļā aprakstīta J. V. fon Gētes pieredze Neapolē un Sicīlijā. Tieši šai daļai rakstnieks pievērsās vispirms, kad 1813. gada beigās uzsāka grāmatas sacerēšanu. Tādējādi tika uzsvērta Dienviditālijas un Sicīlijas iespaidu nozīme J. V. fon Gētes uzskatu pārmaiņās. Tomēr tikpat svarīga bija pieredze, ko viņš guva, kad ceļojuma sākumā un tā noslēgumā ilgāku laiku uzturējās Romā. “Itālijas ceļojuma” trešajā daļā, kas uzrakstīta un publicēta ar laika atstarpi, attēlots otrais Romas periods. Šajā daļā atklājas J. V. fon Gētes vēlīnā prozas stila iezīmes, kam raksturīga teksta fragmentācija un montāžas princips, rakstnieka teikto papildinot ar citu autoru darbu fragmentiem. Šīs daļas vēstījumā atsevišķi nošķirtas rakstnieka piezīmes un korespondence, kas ļauj sastatīt dažādu laiku vērojumus.

Nozīmīgs šī darba tapšanas konteksts bija J. V. fon Gētes vēlme rast jaunus impulsus savam radošajam darbam, turklāt to darīt, veicot 18. gs. tipisku izglītības ceļojumu. Svarīgs viņa priekštecis bija tēvs Johans Kaspars Gēte (Johann Caspar Goethe), kurš Itāliju apceļoja no 1739. gada līdz 1741. gadam un sarakstīja “Itālijas ceļojuma” (Viaggio per l’Italia) piezīmes itāļu valodā, kas tika  publicētas 1932. un 1933. gadā. Vēlāk, 1986. gadā, tās izdotas arī vācu valodas tulkojumā “Ceļojums pa Itāliju 1740. gadā” (Reise durch Italien im Jahre 1740). Turklāt ceļojuma laikā J. K. Gēte ieguva savā īpašumā dažādus mākslas priekšmetus vai to kopijas. Tās J. V. fon Gēte iepazina jau bērnības un jaunības gados, kas nostiprināja viņa vēlmi Itāliju skatīt ar savām acīm. Tas, ko viņš vēlējās sasniegt Itālijā, bija iekšēja atjaunotne, sastopoties ar klasiskās kultūras mantojumu. Šī iemesla dēļ J. V. fon Gēte lielu uzmanību pievērsa ne tikai novērotajam, bet daudz vietas “Itālijas ceļojuma” izklāstā ierādīja savu pārdomu un izjūtu aprakstam. Viņa autobiogrāfiskajās piezīmes atklājas gan antīkā un renesanses laikmeta mākslas vērojums, gan pievēršanās savu darbu pabeigšanai. Ceļojuma laikā J. V. fon Gēte turpināja darbu pie lugām “Ifigenija Tauridā” (Iphigenie auf Tauris, 1787) un “Torkvato Taso” (Torquato Tasso, 1790), kas tika pabeigta pēc atgriešanās Veimārā.  

J. V. fon Gētes autobiogrāfiskā proza “Itālijas ceļojums” publicēta laikā no 1816. gada līdz 1829. gadam. Grāmatas pirmā daļa tika iespiesta 1816. gada oktobrī, savukārt otrā publicēta gadu vēlāk – 1817. gada oktobrī. Darbu pie grāmatas trešās daļas rakstnieks uzsāka 1829. gada pavasarī, un tā paša gada oktobrī tā jau tika nodrukāta. Latviešu valodā J. V. fon Gētes darba fragmenti 1991. gadā publicēti žurnālā “Grāmata”.

“Itālijas ceļojums” ir J. V. fon Gētes daiļradē un viņa personības tapšanā nozīmīgs darbs. Tas atspoguļo rakstnieka dzīves periodu, kas zināmā mērā veidoja robežšķirtni starp viņa iepriekšējo un turpmāko daiļradi. Itālijas ceļojuma laikā nostiprinājās J. V. fon Gētes interese par klasisko kultūru. Brauciena iespaidi atbalsojās gan darbos, kuru saturs bija saistīts ar antīkās pasaules un renesanses laikmeta tematiku (“Ifigenija Tauridā”, “Torkvato Taso”), gan brauciena iespaidu ierosinātajās “Romas elēģijās” (Romische Elegien, 1795), gan rakstnieka estētisko uzskatu attīstībā, arvien lielāku nozīmi iegūstot skaistumam un harmonijai. Tas lielā mērā noteica J. V. fon Gētes nostādnes, no 1791. gada līdz 1817. gadam vadot Veimāras Galma teātri (Weimarer Hoftheater), kā arī atspoguļojās 18. gs. beigu un 19. gs. sākuma radošajos meklējumos.