Apbedījumi cietajā nogāzes mālā ierakti 0,15–0,75 m dziļās kapu bedrēs, – tā kā teritorija ilgstoši arta, apbedījumu sākotnējais dziļums, visticamāk, bijis lielāks. Lielākā daļa no kopskaitā 169 apbedījumiem bija latgaļiem tradicionāli raksturīgie skeletkapi (132 apbedījumi), kuros vīrieši guldīti ar galvu uz austrumiem, bet sievietes – ar galvu uz rietumiem (ar nelielām nobīdēm attiecīgi uz dienvidaustrumiem un ziemeļrietumiem). Mālainajā augsnē apbedīto osteoloģiskais materiāls bija saglabājies ļoti slikti vai pat pilnībā iznīcis, tāpēc 10 gadījumos apbedījuma tips nebija nosakāms un trīs gadījumos pieļaujams, ka konstatēti simboliski apbedījumi bez mirstīgajām paliekām (kenotafi). Liepiņu kapulaukā konstatēts latgaļiem netipiski daudz – 24 ugunskapu, kur mirušais pirms apbedīšanas sadedzināts.
Daļā apbedījumu bija saglabājušās paliekas no bluķa zārkiem, kā arī egļu mizu, bērza tāss vai paparžu ieklājumiem. Mirušie guldīti uz muguras, rokas sakrustotas liktas pār krūtīm, pārliktas viduklim vai paceltas pret galvu. Kapu bedru aizbēruma zemēs par uguns ritiem un bēru mielasta noturēšanu liecināja oglīšu, pelnu, atsevišķu dzīvnieku kaulu un māla trauku lausku piejaukums. Ierasti latgaļiem mirušie apbedīti svētku tērpos, tiem līdzi dodot kapu piedevas (rotas, ieročus, darbarīkus, apģērbu un tā aksesuārus).
Līdzīgi kā citos latgaļu līdzenajos kapulaukos arī Liepiņu kapulaukā atrasti vairāki gan apbedīto bagātību, gan augstu sociālo statusu apliecinoši apbedījumi. Tos papildina 9.–10. gs. importa senlietas no Gotlandes: uzmavas šķēpa gals ar sudraba inkrustāciju rotātu uzmavas daļu un ažūrs važturis ar vietējā rotkaļa pievienotām važiņām un piekariņiem. Izceļams 79. sievietes apbedījums, kas ir īpaši bagāts: mirusī guldīta ar lāčādu izklātā bluķa šķirstā, un līdzi doto bronzas rotu klāstā bija divi vainagi, seši kaklariņķi, pakavsakta, divas spirālaproces un deviņi gredzeni, kurus papildināja kauri gliemežvāku kaklarota un grezna villaine. No ugunskapiem īpaši izceļams 95. apbedījums – dubultkaps, kurā kremēti kopā apbedīti bērns un pieaudzis vīrietis. Tas ir ļoti bagāts ar kapu piedevām, kas parāda arī apbedīto īpašo sociālo stāvokli. Kapā līdz ar divasmens zobenu doti divi platasmens cirvji (vairāk nekā viens cirvis latgaļu apbedījumos dots līdzi ļoti reti), uzmavas šķēps, nazis un plašs rotu klāsts, tostarp masīva karavīra aproce.
Tomēr skatot visu apbedījumu kopumu, secināms, ka Liepiņu kapulaukā līdzās apglabāti visu vietējās latgaļu sabiedrības sociālo un mantisko grupu pārstāvji. Senkapu izmantošanas laiks tiek datēts ar 9.–12. gs., un senākie apbedījumi kapulauka rietumu daļā pieder tiem Āraišu latgaļiem, kas cēla un apdzīvoja Āraišu ezermītni. Netipiski lielais ugunskapu skaits kapulaukā norāda uz kultūras ietekmēm no Baltijas somiem un, iespējams, kontaktiem ar skandināviem, ko apliecina arī atsevišķie importa priekšmeti kapu inventārā. Pēc tam, kad ap 10. un 11. gs. miju apdzīvotība Āraišu ezermītnē aprāvās, apbedīšana kapulaukā nepārtrūka, vērojams pat kapu piedevu bagātības pieaugums. Kapulauks izmantots līdz 12. un 13. gs. mijai, kad Krusta karu laikā Cēsu apkārtnē agri pieņēma kristīgo ticību un Āraišu vietējie iedzīvotāji savus mirušos sāk apglabāt Uplantu viduslaiku kapsētā.
