Jānis Kalmīte ir viens no 20. gs. ievērojamākajiem un ietekmīgākajiem trimdas gleznotājiem, kurš tiek uzskatīts par būtisku latviskās dzīvesziņas simbolu metaforiskās nozīmes paudēju glezniecībā. J. Kalmītes daiļrade un dzīves stāsts atspoguļo ne tikai mākslas attīstību, bet arī tautas centienus saglabāt identitāti grūtos laikos. Viņš savā daiļradē konceptuāli izaicinoši apvieno tautisko un modernismu oriģinālā ekspresīvā glezniecībā. J. Kalmītes personība ietver latviskās tradīcijas un kosmopolītisko redzesloku, kas atspoguļojas gan profesionālajā darbībā, gan radošajā mantojumā.

J. Kalmīte piedzima zemes rentnieka, galdnieka un namdara Jēkaba un Karlīnes Kalmīšu ģimenē. Viņam bija māsas Elza, Emma un brālis Jēkabs. Jēkabs Kalmīte kopā ar māsas vīru bija uzcēluši rentēto Vanagu māju, kuras īpašnieks bija Krievijas imperatora galma finanšu pārzinis grāfs Kristofs fon Martenss (Christoph Carl graf von Martens). Grāfa ģimenei bija netieša loma J. Kalmītes pirmajā saskarsmē ar glezniecību – viņš bija vērojis Valmieras mākslinieka Teodora Ūdera nodarbības, kurās viņš mācīja zīmēt grāfa meitas. Pirmo ainavu viņš radīja ar krītiņiem uz bērza tāss, kas pēc grāfa meitu nodarbībām bija palikusi lapenē.

1922. gadā J. Kalmīte absolvēja Kauguru pamatskolu, kur zīmēšanas skolotājs Dāvids Zaķis atzina viņa talantu un mudināja izglītoties mākslā tālāk. 1928. gadā viņš pabeidza Valmieras Valsts komercskolu, kur pie gleznotāja Aleksandra Petrova apguva eļļas glezniecības tehnikas pamatus. Tajā pašā gadā viņš iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā un 1935. gadā absolvēja profesora Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu “Āboliņa vešana”, kuru iegādājās Bīriņu sanatorija (pašreizējā atrašanās vieta nav zināma).

J. Kalmīte bija precējies ar Alīdu Kalmīti (dzimusi Zīverte). Viņu meita Guna Kalmīte-Skujiņa ir diriģente un pedagoģe, meita Lelde Kalmīte (precējusies Kanderovska) – gleznotāja. Mazdēls Kārlis Kanderovskis ir Pasaules latviešu mākslas centra Cēsīs izpilddirektors.

Pēc akadēmijas beigšanas J. Kalmīte strādāja par zīmēšanas skolotāju Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā un citās mācību iestādēs. Viņš bija arī Mūrmuižas Tautas universitātes lektors Kauguru pagastā. Mākslinieks pēc akadēmijas absolvēšanas aktīvi piedalījās izstādēs un kļuva par pazīstamu Latvijas gleznotāju pirms Otrā pasaules kara, viņš bija aktīvs Mūksalas mākslinieku biedrības biedrs. Biedrības darbības pamatprincipā deklarētā misija attīstīt un kopt latvisku mākslu iet cauri visai gleznotāja daiļradei.  1944. gadā J. Kalmīte kopā ar ģimeni devās bēgļu gaitās, nonākot Vurcahas nometnē Vācijas dienvidos, franču okupācijas zonā.

1945. gada 20. oktobrī J. Kalmīte kopā domubiedriem nodibināja Vurcahas Latviešu tautskolu, kuru viņš vadīja līdz 1949. gada 1. janvārim, kad, dzīves apstākļu spiests, pārcēlās uz Bīberbahu. 1950. gadā J. Kalmīte ar ģimeni ieceļoja ASV un apmetās uz dzīvi Minesotas pavalstī. Vispirms viņš strādāja par reklāmas rāmju izgatavotāju, bet vēlāk – par namu pārvaldnieku. No ikdienas darba brīvajā laikā J. Kalmīte daudz gleznoja un kļuva par labi pazīstamu trimdas latviešu mākslinieku.

J. Kalmītes māksla bieži attēlo vienkāršotu Latvijas rijas tēlu kā latviešu gara un izturības simbolu. Viņa darbi iekļauj latviskas tēmas un piedāvā spēcīgu, minimālistisku vēstījumu par dzīvi un nāvi. J. Kalmīte radīja unikālu simbolu glezniecisko valodu ar impulsīvu triepienu piesātinātu kolorītu, kas līdzinās abstraktam ekspresionismam. Mākslas zinātnieki viņa darbu dēvēja par vienas idejas mākslu, pateicoties dominējošajam rijas tēlam.

20. gs. 30. gados J. Kalmītes darbi tika izstādīti dažādās Latvijas izstādēs, tostarp starpkaru Latvijas piecu gadu jubilejas svētku mākslas izstādē (1939) un Kultūras Fonda mākslas izstādēs (1936, 1938). Pirmās padomju okupācijas laikā viņa darbi bija skatāmi Latvijas PSR Tēlotājas mākslas izstādē (1941), bet nacistiskās Vācijas okupācijas laikā – 1942. un 1943. gada izstādēs. Viņš veidoja apmēram 100 personālizstādes latviešu trimdas centros ASV un Zviedrijā (1967). Latvijā izstādes notika Valmierā (1987, 2007) un Rīgā (2007). J. Kalmīte bija Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedrs, goda biedrs kopš 1987. gada. Pēc viņa nāves 40 gleznas tika uzdāvinātas Valmieras novadpētniecības muzejam (1998). 2007. gadā iznāca viņa meitas L. Kalmītes monogrāfija par mākslinieku.

Mākslinieks ir saņēmis Ziemeļamerikas latviešu kultūras fonda goda balvu (1966), Ernesta un Arvīda Brastiņu piemiņas medaļu par darbu dievturības veicināšanā (1996).