Čūskastes ir jūru un okeānu iemītnieces. Tās pārvietojas ar staru čūskveida kustībām, bet ambulakrālās kājas izmanto elpošanai un kā taustes orgānus. Čūskastes ir visēdājas.
Čūskastes ir jūru un okeānu iemītnieces. Tās pārvietojas ar staru čūskveida kustībām, bet ambulakrālās kājas izmanto elpošanai un kā taustes orgānus. Čūskastes ir visēdājas.
Senākās atrastās čūskastu fosilijas, suga Pradesura jacobi (Thoral, 1935), zināmas no ordovika perioda 480 miljonus gadu vecām nogulām. Pilnībā saglabājušās čūskastu fosilijas tiek atrastas salīdzinoši reti, jo ir trauslas. Pēc nāves ātri sadalās fragmentos.
Iespējams, čūskastēm un jūras zvaigznēm (Asteroidea) ir bijuši kopīgi senči Somasteroidea, kas mūsdienās ir izmiruši. Fosilajām čūskastēm, līdzīgi kā jūras zvaigznēm, bija vaļēja ambulakrālā rieva. Mūsdienās dzīvojošajām čūskastēm ambulakrālās rievas malas ir savienojušās un rievas dobums ir noslēgts. Ambulakrālās plātnītes saplūda un veidoja stara iekšpusē esošos skriemeļus. Liela daļa mūsdienās dzīvojošo čūskastu sugu veidojušās mezozoja ēras beigās.
Čūskastes ir divpusēji simetriski dzīvnieki. Tie pieder pie otrmutnieku apakšnodalījuma. Dīgļa attīstības laikā primārā mute (blastopora) čūskastēm pārveidojas par anālo atveri, bet mute veidojas vēlāk zarnu kanāla pretējā galā. Čūskastēm raksturīga piecstaraina simetrija un zvaigžņveida ķermenis. Čūskastu ķermeni veido piecstūrains vai apaļš centrālais disks, kas saplacināts ķermeņa simetrijas ass virzienā. Diska lielums sasniedz 3–150 mm. Pie diska ir pievienoti, bet no tā krasi norobežoti pieci tievi, gari stari (līdz 60 cm). Daļai sugu stari dihotomiski zarojas. Dažām sugām ir seši, septiņi un vairāk stari. Čūskastu diska aborālo pusi klāj daudzas sīkas kaļķa plātnītes. Vēderpuses centrā atrodas mute. Dzīvniekiem pārvietojoties, mute atrodas uz leju. Čūskastu starus klāj četras gareniskas kalcija plātnīšu rindas. Kalcija karbonāta skriemeļi veido staru centrālo skeletu. Plātnītes sedz epiderma. Ambulakrālajai rievai padziļinoties, ir veidojies epineirālais kanāls. Skriemeļi ar muskuļu palīdzību ir kustīgi savienoti. Čūskastes pārvietojas ar staru čūskveida kustībām. Staru plātnītes iesniedzas diska orālajā pusē un veido apmutes skeletu. Čūskastēm muti ietver piecas žokļu plātnītes. Mute kalpo gan kā mute, gan kā anālā atvere. Mute pāriet īsā barības vadā, aiz kura atrodas plašs un krokots kuņģis. Gremošana notiek kuņģa maisiņos, kas pēc būtības ir aklās zarnas. Kuņģa sienā atrodas aknu dziedzeru šūnas. Daļa čūskastu sugu izmanto starus, lai barību pārvietotu uz mutes atveri. Ambulakrālo sistēmu veido ar ūdeņainu šķidrumu pildītu kanālu sistēma. Ķermeņa diska orālajā pusē atrodas sietiņplātnīte. Ambulakrālajām kājām nav piesūcekņu un ampulu, un čūskastes ar tām nepārvietojas. Ambulakrālās kājas veic elpošanas un daļēji taustes funkcijas. Pie staru pamatnes čūskastēm atrodas ar skropstiņām izklāti maisiņi, caur kuriem notiek gāzu apmaiņa.
Celoms čūskastēm ir vāji attīstīts. Tas atrodas tikai diskā, bet staros turpinās tievu kanālu veidā. Iekšējie orgāni atrodas tikai diskā. Čūskastu nervu sistēma sastāv no galvenā nervu gredzena, kas aptver centrālo disku. Katra stara pamatnē no gredzena atiet radiāli nervi, kas stiepjas līdz staru galiem. Vairumam čūskastu sugu nav acu. Čūskastu epidermā ir vairāku veidu jutīgi nervu gali, kas spēj sajust ūdenī esošās ķīmiskās vielas, pieskārienus vai gaismas klātbūtni. Perihemālā sistēma ir vāji attīstīta un sastāv no apmutes gredzena un pieciem radiālajiem staru kanāliem. Asinsrites sistēma čūskastēm ir vāji attīstīta, mazajām sugām tā var būt reducēta. Asinsrites sistēma ir dobumu (lakūnu) sistēma saistaudos. Šķidrums tajā uzkrājas, galvenokārt sagremotajam materiālam izsūcoties caur zarnas sienu lakūnās. Bieži čūskastes ir spilgtās krāsās. Aptuveni 60 sugām raksturīga bioluminiscence. Sugas izstaro spilgtu zaļgandzeltenu vai zilu gaismu. Iespējams, ka gaismu čūskastes izmanto ienaidnieku atbaidīšanai.
Čūskastes ir šķirtdzimuma dzīvnieki, tikai dažas sugas ir hermafrodīti. Diska orālajā pusē pie staru pamatnes atrodas plaisas, kas ved dzimumsomās. Tajās atveras daudzi sīki dzimumdziedzeri un uzkrājas dzimumprodukti. Dažām sugām dzimumdziedzeri iestiepjas staros. Čūskastēm ir ārējā apaugļošanās. Dažu sugu mātītēm dzimumsomās notiek daļēja apaugļoto olu attīstība. Sugai Amphipholis squamata (Deila Chiaje, 1828) (Ophiurida) novērota dzīvdzemdēšana. Čūskastu kāpuri ir divpusēji simetriski un metamorfozes laikā iegūst piecstaraino simetriju. Čūskastes dzimumgatavību sasniedz 2–3 gadu vecumā un dzīvo līdz pieciem gadiem. Antarktīdas ūdeņos dzīvojošās Astrotoma agassizii (Lyman, 1875) var sasniegt 100 gadu vecumu. Dažas čūskastu sugas, piemēram, Ophiocomella ophiactoides (H.L. Clark, 1900) (Ophiacanthida), vairojas bezdzimumiski. Diskam veidojas iežmauga, un disks un stari pārdalās divās daļās. Katra puse ataudzē iztrūkstošās daļas. Čūskastēm piemīt reģenerācijas spējas. Daudzas sugas, saņemot kairinājumu, spēj nomest starus. Trūkstošās daļas tiek ataudzētas. Nav novērots, ka no nomestajiem stariem ataugtu pārējais (iztrūkstošais) ķermenis.
Čūskastu Ophiuroidea (Gray, 1840) klasē zināmas vairāk nekā 2000 mūsdienās dzīvojošas sugas. Zinātnieki uzskata, ka to skaits varētu būt pat vairāk nekā 3000. Tā ir lielākā mūsdienās dzīvojošo adatādaiņu klase.
Apakšklase | Infraklase | Virskārta | Kārta | Apakškārta | Virsdzimta | Dzimta |
Ophiuroidea incertae sedis | Componasteridae (Glass, Blake, Lefebvre, 2024) | |||||
Stenurida (Spencer, 1951), izmirusi | ||||||
Myophiuroidea (Matsumoto, 1915) | Metophiurida (Matsumoto, 1913) | Euryophiurida (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | zarotās čūskastes Euryalida (Lamarck, 1816) | |||
īstās čūskastes Ophiurida (Müller, Troschel, 1840 sensu O’Hara et al., 2017) | Ophiomusina (O’Hara et al., 2017) | |||||
Ophiurina (Müller, Troschel, 1840 sensu O’Hara et al., 2017) | ||||||
Ophiurida incertae sedis | ||||||
Ophintegrida (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | Amphilepidida (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | Amphilepidida incertae sedis | ||||
Gnathophiurina (Matsumoto, 1915) | Amphiuroidea (Ljungman, 1867) | |||||
Ophiactoidea (Ljungman, 1867) | ||||||
Ophionereidina (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | Ophiolepidoidea (Ljungman, 1867) | |||||
Ophionereidoidea (Ljungman, 1867) | ||||||
Ophiopsilina (Matsumoto, 1915) | Ophiopsiloidea (Matsumoto, 1915) | |||||
Ophiacanthida (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | Ophiacanthida incertae sedis | |||||
Ophiacanthina (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | ||||||
Ophiodermatina (Ljungman, 1867) | ||||||
Ophioleucida (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) | ||||||
Ophioscolecida (O’Hara, Hugall, Thuy, Stöhr, Martynov, 2017) |
Čūskastes sastopamas visās jūrās un okeānos – no sekliem piekrastes ūdeņiem līdz ievērojamam dziļumam. Aptuveni 1200 sugas sastopamas 200–6000 m dziļumā. Vairums zaroto čūskastu sugu apdzīvo dziļākus ūdeņus. Čūskastes parasti uzturas uz substrāta, ierokas dūņās, paslēpjas zem akmeņiem un ir plaši izplatītas koraļļu rifos. Dažas sugas mēdz dzīvot vienuviet lielā skaitā. Čūskastes var dzīvot uz citiem dzīvniekiem, piemēram, koraļļiem, jūras ežiem un sūkļiem. Dažas čūskastu sugas spēj izdzīvot saldūdenī, kas nav adatādaiņiem raksturīgi. Baltijas jūras dienvidrietumu daļā no Ziemeļjūras reizēm ieceļo čūskastu suga Ophiura albida (Forbes, 1839) (Ophiurida, Ophiuridae). Izmirusī čūskastu kārta Stenurida dzīvoja no ordovika līdz devona periodam.
Čūskastes ir maitēdājas, detrīta ēdājas vai plēsējas. Tās barojas ar ūdenī esošajām organiskajām daļiņām, aļģēm, planktonu un baktērijām, var medīt nelielus bezmugurkaulniekus. Čūskastes nav indīgas. Vēžveidīgie un dažas zivju un jūras zvaigžņu sugas ar tām barojas. Dažas čūskastu sugas ir iecienījuši akvāriju mīļotāji.
Ineta Salmane "Čūskastes". Nacionālā enciklopēdija. https://enciklopedija.lv/skirklis/267717-%C4%8D%C5%ABskastes (skatīts 26.09.2025)