Latviešu un citās valodās papildinātājs parasti ir izteikts ar lietvārdu vai tā aizstājēju (vietniekvārdu, īpašības vārdu vai lokāmu divdabi) atkarīgajā locījumā (parasti akuzatīvā, datīvā, instrumentālī, arī ģenitīvā) vai prievārda savienojumu, piemēram, Veikalā nopirkām pienu un biezpienu. Vilciens tuvojas stacijai. Zēns sēdēja cepuri galvā. Es nekā nezinu. Tā ir visskaistākā no dziesmām, ko protu.

Gramatikās parasti tiek aplūkoti tieši un netieši papildinātāji, taču šie tipi tiek izprasti atšķirīgi. Saskaņā ar vienu viedokli tiešais papildinātājs ir tikai tad, ja lietvārds (vai tā aizstājējs) piesaistās darbības vārdam akuzatīvā (Es lasu grāmatu.), citi locījumi šādā funkcijā (piemēram, datīvs, instrumentālis) vai prievārdu savienojumi tiek uzskatīti par netiešiem papildinātājiem (Tas nevienam netraucē. Meitene tur grāmatu abām rokām. Mēs sapņojam par siltu vasaru.). Saskaņā ar citu viedokli par tiešu papildinātāju uzskata darbības vārdam piesaistītu lietvārdu gan akuzatīvā, gan datīvā, savukārt par netiešu – prievārda savienojumu. Latviešu valodniecībā ir sastopami abi viedokļi, taču jaunākajās gramatikās par tiešu papildinātāju uzskata tikai lietvārdu akuzatīvā, visus citus gadījumus – par netiešiem papildinātājiem.

Par tiešu papildinātāju latviešu, lietuviešu un slāvu valodās tiek uzskatīts arī lietvārds (vai tā aizstājējs) ģenitīvā, ja tas ir saistīts ar izteicēju noliegumā, piemēram, Tā cilvēka es nepazīstu. Bērns nekā negrib, tikai gulēt. Mūsdienu latviešu valodā šādos teikumos senākā ģenitīva vietā biežāk tiek lietots akuzatīvs: To cilvēku es nepazīstu. Bērns neko negrib, tikai gulēt.; literārajā valodā te iespējams lietot abus locījumus. Tiešs papildinātājs ir arī lietvārds (vai tā aizstājējs) ģenitīvā dalāmības nozīmē, izsakot daudzumu, piemēram, Es gribu siera (nedaudz, kādu gabaliņu). Es dzeršu kafijas (vienu tasīti). Dod man naudas (nedaudz). pretstatā akuzatīvam Es gribu sieru (visu, cik ir). Es dzeršu kafiju (visu, cik ir). Dod man naudu (visu, cik ir). Mūsdienu latviešu valodā, norādot uz kādu daļu no veselā, nereti tiek lietota cita konstrukcija – pirms lietvārda ģenitīvā tiek pievienots kāds lietvārds vai apstākļa vārds, kas izsaka daļas jēdzienu, piemēram, Es gribu mazliet siera. Es dzeršu tasi kafijas. Dod man drusku naudas. Tāpat mūsdienu latviešu valodā, izsakot daļu no veselā, ir izplatīts arī papildinātājs akuzatīvā, piemēram, Es tagad dzeršu kafiju (vienu krūzi). Es gribu uzēst sieru (pāris šķēlīšu).

Latviešu valodā iespējams arī papildinātājs nominatīvā, ja teikums ir vajadzības izteiksmē, piemēram, Man šodien jāravē dārzs. Tas ir jāzina katram. Īstenības izteiksmē šādos teikumos papildinātājs ir akuzatīvā – Es šodien ravēju dārzu. To zina katrs. Teikumos ar vajadzības izteiksmi teikuma priekšmets ir datīvā, savukārt lietvārds (vai tā aizstājējs) nominatīvā saglabā papildinātāja funkciju. To, ka šāds lietvārds nominatīvā vajadzības izteiksmes konstrukcijā ir papildinātājs, netieši apliecina arī teikumi ar 1. un 2. personas vietniekvārdiem, kuri šādā gadījumā ir akuzatīvā, piemēram, Man tevi ir jāsatiek jau šodien. Vecākiem ir jāsaprot mūs.

Papildinātāji dažādās mūsdienu valodās novietojas gan pirms, gan pēc lietvārda, kam  tie ir pakārtoti. Atkarībā no šī novietojuma valodas klasificē trīs lielās grupās (V – darbības vārds, O – papildinātājs):

1) OV valodas, piemēram, basku, sorbu, turku, korejiešu, japāņu valoda;

2) VO valodas, piemēram, lielākā daļa indoeiropiešu valodu, to skaitā latviešu un lietuviešu valoda, kā arī daļa somugru valodu – igauņu, somu un ungāru valoda;

3) valodas, kam nav dominējošas darbības vārda un papildinātāja secības, piemēram, vācu, nīderlandiešu un frīzu valoda Eiropā, menomini valoda Ziemeļamerikā.

No valodas vēstures viedokļa par seniskāku tiek uzskatīta OV vārdu secība. Tāda vārdu secība sākotnēji bijusi arī indoeiropiešu valodām, taču laika gaitā darbības vārda un papildinātāja savstarpējais novietojums mainījies un šobrīd parastāks ir VO. Taču daļā ģermāņu un slāvu valodu saglabājies senākais darbības vārda un papildinātāja novietojums. Arī latviešu valodā, lai gan tā tiek uzskatīta par tipisku VO valodu, tomēr ir sastopama OV vārdu secība, īpaši teikumos ar noliegumu vai stilistiskos nolūkos, akcentējot teikuma saturā svarīgu informāciju (piemēram, Man neko nevajag. Es tādu grāmatu nelasīšu. Šo kaklarotu man uzdāvināja vecāki. Maizi nopērc, nākdams no pastaigas!).

Lai gan papildinātājs visbiežāk ir pakārtots darbības vārdam, tomēr iespējams arī lietvārda pakārtojums. Šādos gadījumos lietvārdi vārddarināšanas ziņā saistīti ar darbības vārdu, nereti no tiem atvasināti. Latviešu valodā tipisks ir papildinātāja pakārtojums tādiem lietvārdiem kā prieks (priecāties), griba (gribēt), kāre (kārot), vara (varēt), kā arī lietvārdiem, kas darināti no darbības vārdiem ar piedēkli -šan-, -um-, -īb-, -ien- (piemēram, lepošanās, iebildums, cerība, gājiens) – Prieks par padarīto ir liels. Kāre pēc saldumiem nav nekas labs. Lepošanās ar sasniegumiem ir svarīga. Iebildumi pret dažādiem noteikumiem traucēja strādāt. Mums visiem ir lielas cerības uz jauku vasaru. Gājiens pa piesnigušo mežu bija lielisks. 

Papildinātājs var būt pakārtots arī īpašības vārdam. Piemēram, latviešu valodā iespējams papildinātājs ģenitīvā vai instrumentālī, kas piesaistīts īpašības vārdam pilns – Vasaras rīts ir pilns putna dziesmu. Teātra pirmizrāde ir pilna ļaužu. Skapis bija pilns drēbēm, apaviem un dažādiem saiņiem.

Pēc sastāva papildinātāji var būt vienkārši un salikti. Vienkāršu papildinātāju veido viens patstāvīgas nozīmes vārds, piemēram, Vai tu neaizmirsi nopirkt veikalā sāli? Par rītdienas plāniem šobrīd nekā nevaru pateikt. Saliktu papildinātāju veido sintaktiski vai jēdzieniski nedalāms vārdu savienojums (Kaimiņš stāsta, ka viņš saprotot kaut ko no celtniecības. Visu runāto nav iespējams atstāstīt. Māsa izvēlējās visskaistāko no rotām.), to skaitā vairāku īpašvārdu savienojums (Latvijas kultūras vēsturē pieminam Ati Kronvaldu gan kā valodnieku, gan pedagogu.), vairāku vārdu savienojums vienā terminā (Projekta īstenošanai nepieciešams pieņemt darbā zinātnisko asistentu. Mežā redzējām lidojam Latvijā labi zināmus tauriņus – pelēkās egļu mūķenes.).

Papildinātāja iztirzājums mūsdienu valodniecībā parasti atrodams valodas gramatiskās sistēmas apraksta sintakses daļā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atkārtots izdevums 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, Andras Kalnačas un Ilzes Lokmanes “Latviešu valodas gramatikā” (Latvian Grammar, 2021), “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā. Papildinātājs tiek analizēts arī tad, ja sintakse ir atsevišķs izpētes objekts, piemēram, latviešu valodā Laimdota Ceplīša, Jāņa Rozenberga un Jāņa Valdmaņa “Latviešu valodas sintaksē” (1989), Maigones Beitiņas “Mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē” (2009), lietuviešu valodā Vīta Labuša (Vytas Labutis) “Lietuviešu valodas sintaksē” (Lietuvių kalbos sintaksė, 1998). Valodniecībā tiek veikti arī daudzveidīgi tipoloģiski pētījumi saistībā ar dažādām teikuma konstrukcijām, vārdu secību un papildinātāja izteikšanu dažādās valodās. Tiek īstenoti arī īpaši tematiski pētījumi par papildinātājiem, balstoties uz tādām pazīmēm kā dzīvums, daudzums, darbības veids u. tml. Šādi pētījumi apkopoti, piemēram, žurnāla Linguistics īpašajā numurā “Diferencēta papildinātāju izteikšana: teorētiski un praktiski pētījumi” (Differential Object Marking: Theoretical and Empirical Issues, Nr. 52(2), 2014, Džordžo Iemmolo (Giorgio Iemmolo) un Gersona Klumpa (Gerson Klump) redakcijā).