Korvete ir mazākais kaujas kuģis, kas būvēts gan tālām, gan piekrastes, gan arī iekšējo ūdeņu jūras operācijām. Ierasti korvete ir paredzēta virsūdens vai pretzemūdens karadarbībai, un tā ir aprīkota ar pretkuģu raķetēm, torpēdām un/vai citiem pretzemūdens ieročiem. Korvetes jūras autonomija ir ierobežota, līdz ar to tā uzskatāma par krasta un teritoriālās jūras aizsardzības līdzekli, kaut arī lielākie šī tipa kuģi var tikt izmantoti operācijām atklātā jūrā. Korvetes parasti spēj attīstīt lielu ātrumu, kas nodrošina labu manevrētspēju, un to var pielietot pārsteiguma efektam, piemēram, izmantojot korvetes no aizsega. Kuģa komanda ir salīdzinoši maza, kas papildus ierobežo korvetes darbības rādiusu.

Korvetes nosaukums cēlies no nīderlandiešu valodas vārda corf demunitīva, kas nozīmē ‘grozs’, un buru kuģu laikmetā korvete bija par fregati mazāks kuģis ar vienu klāju. Buru laikos šie kuģi piedalījās mazākās sadursmēs, veica atbalsta un diplomātijas funkcijas. Korvetes bija burinieki ar vienu klāju un vieglu bruņojumu, kuri savu lomu kā piekrastes kaujas vienības saglabāja arī tvaika dzinēja laikos un Pirmajā pasaules karā. Starpkaru posmā korvetes kā kuģa tips praktiski neeksistēja, bet, sākoties Otrajam pasaules karam, Lielbritānijas flote pieņēma savā bruņojumā “Flower” klases korvetes, lai nodrošinātu pretzemūdens aizsardzību civilo kuģu konvojiem. Tiek uzskatīts, ka tieši Vinstons Čērčils (Winston Churchill) atsāka izmantot korvetes nosaukumu, un tā atkal ieņēma vietu starp kaujas kuģiem. “Flower” klases korvetes bija aprīkotas pretzemūdens karam, tās bija viegli manevrējamas, ar vienu dzenskrūvi, bet ar salīdzinoši sliktu jūrasspēju un sliktiem komandas sadzīves apstākļiem. Lai arī Atlantijas okeāns nav piemērotākā vieta korvetes izmēra kuģim, tomēr tās loma bija nozīmīga karā Atlantijas okeānā.

Atlantijas okeānā korvetes pildīja eskorta kuģu funkciju, bet uzplaukumu tās piedzīvoja, kad tehnoloģiskā attīstība radīja iespēju izmantot vadāmās pretkuģu raķetes no mazām platformām. Sevišķi Padomju Savienība un Varšavas bloka valstis attīstīja ātrgaitas kuģus, kas bruņoti ar pretkuģu raķetēm un lielgabaliem, piemēram, “Tarantul” klases raķeškuģus. Aukstā kara laikā un pēc tā Skandināvijas valstis attīstīja korvetes kā savu galveno kaujasspēju, piemēram, Dānijas jūra spēku “Niels Juel” klases un Norvēģijas “Skjold” klases korvetes. Jaunu attīstības virzienu jaunākajos laikos izvēlējās arī citas valstis, attīstot korvetes par daudzfunkcionāliem karakuģiem, piemēram, daudzfunkcionālās “Sa’ar 5” klases Izraēlas korvetes, kas būvētas pretvirsūdens un pretgaisa aizsardzībai. Tā kā korvešu izmērs salīdzinājumā ar fregatēm ir mazs, valstis saviem spēkiem var būvēt specializētas korvetes dažādiem mērķiem un uzdevumiem, izmantojot vietējos kuģu būvētājus un piesaistot starptautiskus industrijas pārstāvjus, vai, ņemot vērā tehnoloģisko attīstību, kas ietekmē ieroču un sensoru svaru, būvēt daudzfunkcionālas korvetes plašākam uzdevumu lokam.

Saskaņā ar valstu jūras spēku flotu 2025. gada indeksu (Global Firepower Index 2025) korvetes ietilpst 45 valstu jūras spēkos, no kuriem pirmajās trīs vietās ir Krievijas Federācija, Ķīna un Amerikas Savienotās Valstis (ASV). No Baltijas jūras valstīm pirmajā vietā ir Zviedrija ar septiņām korvetēm, tai seko Vācija ar piecām un Polija ar divām korvetēm.

Mūsdienās korvetes ir kompakta izmēra kaujas kuģi ar ūdensizspaidu no 500 līdz 4000 tonnām, kas aprīkoti ar dažādu distanču ieroču sistēmām. Lielākās korvetes var būt aprīkotas arī ar helikoptera klāju un helikopteru. Ņemot vērā šī kuģa tipa izmēru, liela daļa valstu ar jūras robežu var pašas uzbūvēt korvetes izmēra kuģus, tos apbruņojot ar tirgū pieejamiem sensoriem un bruņojumu. Parasti korvete ir optimizēta pretzemūdens vai pretvirsūdens karadarbībai ar ierobežotām pašaizsardzības spējām gaisa uzbrukumu gadījumā. Tomēr Āzijā, Eiropā un Tuvajos Austrumos izplatās mūsdienīgi modeļi, kas bruņoti ar vertikālām raķešu palaišanas sistēmām, modernu elektroniku un misijai pielāgojamām atbalsta sistēmām. Šo attīstības virzienu apstiprina jaunākie “Visby” klases (Zviedrija) un Izraēlas “Reshef” klases kuģi, kas aprīkoti ar vertikālajām raķešu palaišanas iekārtām, moderniem sensoriem un virsbūvi, kā arī daudzfunkcionālu ekipējumu. Jaunu kuģu būvē vadībā ir Āzijas valstis, kuru bruņojumā ir apmēram puse no pasaules korvešu flotes, turpretī Dienvidamerikas valstis turpina paļauties uz vecākiem, vēl Padomju Savienībā izstrādātiem projektiem. Eiropā korvešu būve daudzus gadus bija atstāta novārtā, tomēr Vācija, Zviedrija un Turcija kopš 2010. gada ir uzbūvējušas un pieņēmušas savā bruņojumā labi bruņotas, daudzfunkcionālas korvetes.

Baltijas jūrā ievērojamākā ir Zviedrijas “Visby” klases pretvirsūdens karadarbības korvete, kas konstruēta, lai pēc iespējas samazinātu radara atstarošanās virsmu (maskēšanās, stealth, nolūkos). Jaunākā korvete Baltijas jūrā ir Vācijas jūras spēku bruņojumā esošā “Braunschweig” klases pretvirsūdens karadarbības korvete, kuras konstrukcija paredz iespēju izmantot divus gaisa bezpilota lidaparātus, un Somijas jūras spēku “Pohjanmaa” klases daudzfunkcionālā korvete. Šī korvete būtu pieskaitāma pie fregašu tipa, jo tās ūdensizspaids ir gandrīz 4000 tonnas un kaujasspējas ir visos jūras karadarbības pamatveidos. Apvienojumā ar 70–120 cilvēku komandu šo kuģi var uzskatīt par vieglo fregati.

Korvetes uzdevumu loks ir plašs – no miera laika policejiskiem līdz kara laika uzdevumiem. Ņemot vērā korvešu bruņojumu, izmēru un izmaksas, tās piedalās pretpirātisma operācijās Indijas okeānā, cilvēku kontrabandas novēršanā Vidusjūrā un kritiskās infrastruktūras aizsardzībā Baltijas jūrā. Korvetes to lietošanas izmaksu dēļ ir pieejamas mazām valstīm ar ierobežotiem resursiem, līdz ar to tām ir nozīmīga loma kārtības uzturēšanā un jūras likumu ievērošanā.

Nozīmīgs kuģu konstruktors bija Viljams Rīds (William Reed), kurš radīja korvetes konstrukcijas kuģus Otrā pasaules kara laikā, par pamatu ņemot vaļu mednieku kuģus un pielāgojot kuģa konstrukciju patrulēšanas un konvoja vajadzībām.

No mūsdienu ražotājiem minams zviedru “Saab Kockums”, kas uzbūvēja Zviedrijas “Visby” klases korvetes ar “neredzamo” (maskētu) korpusu, kā arī Vācijas uzņēmums “ThyssenKrupp Marine Systems” (tagad TKMS), kura būvētā “Braunschweig” klases korvete uzskatāma par modernas vadāmo raķešu korvetes konstrukcijas priekšgājēju. Nozīmīgs korvešu būvētājs ir arī itāļu kuģu būvētājs “Fincantieri”, kurš Itālijas jūras spēkiem ir piegādājis “Minerva” klases korvetes.

Korvešu būvē nepastāv ierobežojumi vai kādas starpvalstu vienošanās.

Mākslā korvetes redzamas reālistiskās jūras ainavās, kurās attēloti vēsturiski karakuģi gan no burukuģu laikmeta, gan pasaules kariem. Piemēram, burukuģu laikmetā korvetes bieži tika attēlotas skicēs un zīmējumos, lai gan tās bija mazāk dokumentētas nekā lielāki kuģi, piemēram, Džefrija Hjūbenda (Geoffrey Huband) gleznā “Franču korvetei uzbrūk Karaliskās flotes kuteri” (A French Corvette harried by Naval Cutters). Eskorta misijās Atlantijas okeānā attēlotas Otrā pasaules kara “Flower” klases korvetes (piemēram, mākslinieka Mareka Sarbas, Marek Sarba, darbos) un Kanādas jūras spēku korvetes (piemēram, Džima Mailza, Jim Miles, glezna “Gans”, The Shepherd).

Korvetes parādās arī zinātniskajā fantastikā kā kosmosa kuģi, – termins “korvete” tiek lietots, apzīmējot mazus, ātrus zvaigžņu kuģus. Mākslinieki attēlojuši šo izdomātos kuģus konceptuālajā mākslā un digitālās ilustrācijas.

Dažādās spēlēs, piemēram, Džordža Lūkasa (George Walton Lucas) franšīzē “Zvaigžņu kari” (Star Wars, 1977–pašlaik), korvetes ir attēlotas kā atsevišķas lielo kuģu klases, kuras pēc tam tiek vizualizētas spēļu mākslā un citur.