M. Vanagas vēstījums ir zīmīgs ar materiāla plašumu, bet vēl nozīmīgāks ir redzes leņķa plašums. “Dvēseļu pulcēšana” sākas ar diviem fundamentāliem savas dzimtas sākuma avotiem – romāniem “Tēva cilts” un “Mātes cilts”. M. Vanaga stāsta par sava tēva un mātes dzimtām hronikas veidā, ievērojot iespējami pēctecīgu notikumu gaitu. Stāstījums iesākas atkāpi pirms 700 gadiem, taču pagātne vienmēr sasaistās ar tagadni, autore vienmēr iestarpina kādu novērojumu vai epizodi, kam nav tiešas saiknes ar pagātnes stāstu, asociatīvi to papildina, komentē, izsaka viedokli, radot filozofiski esejistisku visa vēstījuma noskaņu un ievirzi, kas formē M. Vanagas rakstības manieri un stilu. Līdzās pašas stāstiem ir arī līdzcilvēku atmiņu stāsti. Autore izseko sava tēva ciltij līdz pat 20. gs. vairākos Vidzemes novados, taču svarīga vieta viņas hronikā ir arī Rīgai kā izglītības un kultūras citadelei, kam pašas rakstnieces dzīvē ir noteicoša nozīme, jo saistās ar studiju laiku, topošā vīra – Aleksandra Vanaga – satikšanu un daudziem citiem notikumiem. Par to visvairāk liecina autores pašas komentāri, iespraudumi, pārdomas, kas izgaismo dokumentus, atbrīvo no hronoloģijas, dod tiem cilvēcīgo perspektīvu un intimitāti. Katrs nākamais romāns atklāj arvien jaunas un dziļākas autores personīgās izjūtas, kas radušās attieksmē pret pašas pārdzīvoto bērnībā un skolas gados, par iegūtās pirmskara izglītības un baudītās kultūras pieredzes nozīmi savas personības un dzīves veidošanā. Tas ir savu personisko baiļu, kas pārmantotas no senčiem un radušās jau agrā bērnībā (“Baiļu birgā”), pārvarēšanas ceļš, līdz Sibīrijas moku ceļi (“Veļupes krastā”) iezīmē robežu, no kuras var tikai celties uz augšu, jo pazaudēts ir viss. Tā ir dzīva hronika par dzīviem cilvēkiem, kuri turpina dzīvot savu mīļo atmiņās. Individuālās dzīves izgaismo kolektīvo vēsturi.
Romānu plašo vēstures atmiņu telpu apdzīvo paaudžu paaudzēm vienota un sazarota tēlu sistēma, sākot ar cilts pirmsenci – Āfrikas arābu Šleju cilts vergu –, ar visiem vēlākajiem Šleijiem, Ņamiem, Paeglīšiem, Vanagiem (gan no latviešu, gan lietuviešu puses) un citiem radu radiem vairāk nekā 10 paaudzēs, kur katrs pieminēts savā vārda un aprakstīts arī viņa liktenis. Tieši tāpat pieminēti daudzie dzīvē satiktie un atmiņās mītošie ļaudis, starpkaru Latvijas valsts kultūras un izglītības procesu veidotāji un uzturētāji, studentijas radošā gara un ideālu tapšanas procesa līdzgaitnieki, īpaši izceļot Latvijas Universitātes kora “Dziesmuvara” dalībniekus ne tikai kā kora, bet spēcīgas garīgas kopienas dalībniekus (“Dziesmu vara”, “Iedzīvoju pasakā”, “Saules gadi un dzisums”), karos aizrautie, padomju okupācijas varas un ideoloģijas nomocītie, nogalinātie (“Saules gadi un dzisums”, “Veļupes krastā”), arī svešumā satiktie, iepazītie un iemīlētie. Tiem visiem ir vieta un laiks M. Vanagas romānos, kuri pamazām arvien spilgtāk izgaismo pašas autores personību cauri laikmetu griežiem un atmiņām eksistenciāli visdrūmākajā savas dzīves posmā izsūtījuma katorgā (“Veļupes krastā”). Tas ir stāsts par spēcīgu personību, kuru raksturo ne tikai ļoti liela mīlestība pret savu dzimto vietu un dabu, bet arī ļoti liela un dziļa mākslas un kultūras izpratne. Iespējams, tieši kordziedāšanas, zīmēšanas pieredze, operas mīlestība ļauj izturēt un pārciest izsūtījuma fiziskās ciešanas. Gara spēks ļauj atbrīvoties no jebkāda veida bailēm, vedinot pie pašas eksistences dziļjēgas. Šādu 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto sieviešu stāstu ir ārkārtīgi daudz. M. Vanaga stāsta par viņām visām, par sievietes spēku un sīkstumu, par spēju izdzīvot neiespējamos apstākļos, par savu sapņu nenodošanu un skaistā ieraudzīšanu visnejēdzīgākos apstākļos un veidos, par spēju saglabāt dvēseles gaismu visdziļākajā tumsā, bet galvenais – paliekot cilvēkam visnecilvēcīgākajos apstākļos. Kultūras atmiņā ierakstīts cilvēka mūžs kā neatgriezeniska vērtība, ko apliecina atmiņu naratīva rituālā struktūra, atkal un atkal atgriežoties pie cilvēkiem, notikumiem, vietām.