Romānu cikls “Dvēseļu pulcēšana” veidots no septiņiem romāniem – “Tēva cilts “ (1993), “Mātes cilts” (1995), “Baiļu birgā” (1995), “Dziesmu vara” (1996), “Iedzīvoju pasakā” (1997), “Saules gadi un dzisums” (1998), “Veļupes krastā” (pirmoreiz publicēts 1991. gadā, atkārtoti – 1999. gadā). Romānos aprakstīta M. Vanagas dzimtas un novada vēsture no 17. gs., izgaismojot ļaužu likteņus, vēsturisko notikumu ietekmi uz tiem, tautas gara spēku un ticību kultūras nozīmei nācijas attīstībā.

Romānu kopu kompozicionāli noslēdzošais atmiņu romāns “Veļupes krastā” ir pirmais sarakstītais. M. Vanaga to sāka rakstīt jau tajā atspoguļoto notikumu norises laikā izsūtījumā Sibīrijā (1941–1957). Pārējie seši iecerēti un tapuši pēc atgriešanās Latvijā.

Romānu sagatavošanas laiks bija ilgs, līdz 90. gados tie viens pēc otra tika publicēti. Sākums darbam meklējams jau izsūtījuma laikā, kad dēls Alnis Vanags ar Sarkanā Krusta palīdzību 1946. gadā atgriezās Latvijā un M. Vanaga palika tur viena. Līdz pārbraukšanai viņa uzrakstīja pirmo manuskriptu “Manam puikam” (11.05.1949.–02.05.1950.), ko 1950. gadā sūtīja uz Latviju kā dāvanu dēlam 18. dzimšanas dienā un arodskolu beidzot, lai viņam par piemiņu paliktu mātes atmiņas, ja gadījumā viņa neatgrieztos. M. Vanaga izpildīja dēla lūgumu izstāstīt pasaku – tajā ir 200 stāsti par dabu, dvēseli un cilvēku likteņiem (arī 192 attēli). Spītējot dažāda veida grūtībām, par grāmatas iesiešanu Rīgā parūpējās M. Vanagas tuvinieki. Tā ir ļoti privāta dienasgrāmata, kura daļēji izmantota citos M. Vanagas publicētajos darbos, taču viņas tuvinieki, respektējot autores vēlēšanos, pilnā apjomā to nepubliskoja.

Visprecīzāk romānu cikla ideju un vēstījuma būtību komentē pati autore, sakot, ka aizgājēji ir atmodināti un kā dzīvi iziet cauri katrs savam laikam, sasienot saiti starp dzīvi un aizdzīvi, starp paaudzēm. Ja galvenā grāmata “Veļupes krastā” ir spilgts vēstījums par izsūtījuma gadiem Sibīrijā, tad pārējās ir pastarpināts stāsts par sevi caur pašas dzimtas vēstures prizmu, kas skar visu Vidzemes novadu un reizē visu Latviju. Grāmatās izstāstīts sazarots vairāku dzimtu vēstures stāsts vismaz 14 paaudzēs, sākot no leģendām par 700 gadus veciem notikumiem, cauri dažādiem vēsturiskiem laika posmiem. Vēsturisko ticamību sekmē autores pētītās baznīcu grāmatas, muižu dvēseļu revīziju protokoli, tiesu protokoli un citas dokumentāras liecības. Taču viss arhivētais un izpētītais rakstīts ar pašas autores atmiņām, ļoti personisku attieksmi, kas ir šo romānu pati lielākā vērtība. No vienas puses, rakstītais ir iespējami tuvināts vēsturiskajai patiesībai, taču, no otras puses, neapšaubāmi jūtama pašas autores nemitīga klātbūtne vissenākajos notikumos, akcentējot mnemovēsturisko šodienas skatījuma nozīmi, pagātnes notikumu aktualitātes un saiknes ierakstīšanu tagadnē. M. Vanaga stāsta mikrovēstures stāstus, kuru varoņi galvenokārt ir vienkārši cilvēki, kuru dzīves viņa pēta, apraksta, “ieraksta tēvzemes liktenī” un vēsturē. Romānu tapšanu iedvesmojis ievērojamais rokrakstā rakstīto grāmatu skaits, kas sniedzas pāri simtam. Tās ir grāmatu sērijas “Mūži un mirkļi”, “Mana dzimtā puse”, “Amata”. Un pats svarīgākais darbs pirms grāmatu rakstīšanas ir izveidotais dzimtas koks – gandrīz 10 metrus garš ģenealoģijas rullis, kurā skrupulozi un detalizēti precīzi rasta vieta katram cilvēkam, faktam un notikumam. Saskaņā ar M. Vanagu, viņas dzimtas saknes sniedzas 14 paaudžu dziļumā līdz pat 1600. gadam. Gandrīz katra cilvēka mūža un dzīves gājuma mikrovēsture ir aprakstīta “Dvēseļu pulcēšanas” romānos, pārklājoties, saskaroties un iekļaujoties lielajā vēstures naratīvā.

M. Vanagas vēstījums ir zīmīgs ar materiāla plašumu, bet vēl nozīmīgāks ir redzes leņķa plašums. “Dvēseļu pulcēšana” sākas ar diviem fundamentāliem savas dzimtas sākuma avotiem – romāniem “Tēva cilts” un “Mātes cilts”. M. Vanaga stāsta par sava tēva un mātes dzimtām hronikas veidā, ievērojot iespējami pēctecīgu notikumu gaitu. Stāstījums iesākas atkāpi pirms 700 gadiem, taču pagātne vienmēr sasaistās ar tagadni, autore vienmēr iestarpina kādu novērojumu vai epizodi, kam nav tiešas saiknes ar pagātnes stāstu, asociatīvi to papildina, komentē, izsaka viedokli, radot filozofiski esejistisku visa vēstījuma noskaņu un ievirzi, kas formē M. Vanagas rakstības manieri un stilu. Līdzās pašas stāstiem ir arī līdzcilvēku atmiņu stāsti. Autore izseko sava tēva ciltij līdz pat 20. gs. vairākos Vidzemes novados, taču svarīga vieta viņas hronikā ir arī Rīgai kā izglītības un kultūras citadelei, kam pašas rakstnieces dzīvē ir noteicoša nozīme, jo saistās ar studiju laiku, topošā vīra – Aleksandra Vanaga – satikšanu un daudziem citiem notikumiem. Par to visvairāk liecina autores pašas komentāri, iespraudumi, pārdomas, kas izgaismo dokumentus, atbrīvo no hronoloģijas, dod tiem cilvēcīgo perspektīvu un intimitāti. Katrs nākamais romāns atklāj arvien jaunas un dziļākas autores personīgās izjūtas, kas radušās attieksmē pret pašas pārdzīvoto bērnībā un skolas gados, par iegūtās pirmskara izglītības un baudītās kultūras pieredzes nozīmi savas personības un dzīves veidošanā. Tas ir savu personisko baiļu, kas pārmantotas no senčiem un radušās jau agrā bērnībā (“Baiļu birgā”), pārvarēšanas ceļš, līdz Sibīrijas moku ceļi (“Veļupes krastā”) iezīmē robežu, no kuras var tikai celties uz augšu, jo pazaudēts ir viss. Tā ir dzīva hronika par dzīviem cilvēkiem, kuri turpina dzīvot savu mīļo atmiņās. Individuālās dzīves izgaismo kolektīvo vēsturi. 

Romānu plašo vēstures atmiņu telpu apdzīvo paaudžu paaudzēm vienota un sazarota tēlu sistēma, sākot ar cilts pirmsenci – Āfrikas arābu Šleju cilts vergu –, ar visiem vēlākajiem Šleijiem, Ņamiem, Paeglīšiem, Vanagiem (gan no latviešu, gan lietuviešu puses) un citiem radu radiem vairāk nekā 10 paaudzēs, kur katrs pieminēts savā vārda un aprakstīts arī viņa liktenis. Tieši tāpat pieminēti daudzie dzīvē satiktie un atmiņās mītošie ļaudis, starpkaru Latvijas valsts kultūras un izglītības procesu veidotāji un uzturētāji, studentijas radošā gara un ideālu tapšanas procesa līdzgaitnieki, īpaši izceļot Latvijas Universitātes kora “Dziesmuvara” dalībniekus ne tikai kā kora, bet spēcīgas garīgas kopienas dalībniekus (“Dziesmu vara”, “Iedzīvoju pasakā”, “Saules gadi un dzisums”), karos aizrautie, padomju okupācijas varas un ideoloģijas nomocītie, nogalinātie (“Saules gadi un dzisums”, “Veļupes krastā”), arī svešumā satiktie, iepazītie un iemīlētie. Tiem visiem ir vieta un laiks M. Vanagas romānos, kuri pamazām arvien spilgtāk izgaismo pašas autores personību cauri laikmetu griežiem un atmiņām eksistenciāli visdrūmākajā savas dzīves posmā izsūtījuma katorgā (“Veļupes krastā”). Tas ir stāsts par spēcīgu personību, kuru raksturo ne tikai ļoti liela mīlestība pret savu dzimto vietu un dabu, bet arī ļoti liela un dziļa mākslas un kultūras izpratne. Iespējams, tieši kordziedāšanas, zīmēšanas pieredze, operas mīlestība ļauj izturēt un pārciest izsūtījuma fiziskās ciešanas. Gara spēks ļauj atbrīvoties no jebkāda veida bailēm, vedinot pie pašas eksistences dziļjēgas. Šādu 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto sieviešu stāstu ir ārkārtīgi daudz. M. Vanaga stāsta par viņām visām, par sievietes spēku un sīkstumu, par spēju izdzīvot neiespējamos apstākļos, par savu sapņu nenodošanu un skaistā ieraudzīšanu visnejēdzīgākos apstākļos un veidos, par spēju saglabāt dvēseles gaismu visdziļākajā tumsā, bet galvenais – paliekot cilvēkam visnecilvēcīgākajos apstākļos. Kultūras atmiņā ierakstīts cilvēka mūžs kā neatgriezeniska vērtība, ko apliecina atmiņu naratīva rituālā struktūra, atkal un atkal atgriežoties pie cilvēkiem, notikumiem, vietām.

Visus sērijas romānus izdevis apgāds “Karogs”, redaktore Vija Jugāne. Visu septiņu grāmatu manuskriptus uzrakstīja pati M. Vanaga. Tikai 6. grāmatu – “Saules gadi un dzisums” – pēc M. Vanagas aiziešanas mūžībā pabeidza V. Jugāne, izmantojot rakstnieces dienasgrāmatu ierakstus un piezīmes, rakstot pavadvārdus grāmatai un visai M. Vanagas dzīvei.

2010. gadā Latvijas Nacionālajā teātrī pēc M. Vanagas autobiogrāfiskās grāmatas “Veļupes krastā” iestudēta izrāde ar tādu pašu nosaukumu (dramatizētājs un režisors Valters Sīlis). 2016. gadā pēc M. Vanagas atmiņu grāmatas “Veļupes krastā” motīviem uzņemta režisora Viestura Kairiša mākslas filma “Melānijas hronika”, kas kā Latvijas labākā pilnmetrāžas spēlfilma 2017. gadā saņēma nacionālo kino balvu “Lielais Kristaps”.