Liels, vasarzaļš un ilgmūžīgs platlapu koks ar sirdsveida lapām, maziem dzeltenīgi baltiem un smaržīgiem ziediem un simetrisku, blīvu, piramidālu vai noapaļoti ovālu vainagu. Var sasniegt augstumu līdz 30–40 m un stumbra diametru – līdz 2 m. Mūža garums 300–400 (maksimāli 500–1000) gadi. Mērenās joslas jauktu un platlapju mežu suga. Bieža pilsētas apstādījumos. Nozīmīgs nektāraugs. Sugas nosaukums cēlies no latīņu valodas vārda cordatus ‘sirdsveida’. 

Pirmās liepas (Tilia spp.) uz Zemes radās pirms aptuveni 60–70 miljoniem gadu (vēlajā paleocēnā/agrajā eocēnā). Filoģenētiskie pētījumi liecina, ka ģints evolucionārā izcelsme meklējama vēlā krīta periodā Austrumāzijas subtropu kalnu reģionos. Senākie liepu fosiliju atradumi (lapas, ziedi, augļi) Grenlandē un Špicbergenā liecina par plašu cirkumboreālu izplatību paleogēna periodā. Oligocēnā un miocēnā notika sugu dažādošanās (ar lielu sugu daudzveidību Ķīnā un Austrumāzijā). Pleistocēna apledojumu laikā Tilia spp. izplatība ievērojami samazinājās, liekot tām atkāpties uz glaciālajiem patvērumiem Dienvideiropā, kur izveidojās mūsdienu sugas, tostarp parastā liepa T. cordata. Pēc pēdējā apledojuma – īpaši holocēna siltajā Atlantiskajā posmā (pirms apmēram 7000–4000 gadiem) – parastā liepa strauji izplatījās un kļuva par vienu no dominējošajiem platlapju mežu kokiem Eiropā. Klimata atdzišanas, dižskābaržu un ozolu ekspansijas, kā arī cilvēka saimnieciskās darbības dēļ vēlāk tās izplatība saruka. 

Parastās liepas dabiskais areāls aptver lielāko daļu Eiropas un rietumu/centrālās Āzijas mērenās klimata joslas. Tas stiepjas no Britu salām un Ziemeļspānijas rietumos līdz Urāliem un Kaukāzam austrumos. Ziemeļu robeža sasniedz 64° ziemeļu platuma grādus Norvēģijā, Zviedrijā un Somijā. Dienvidos areāls sasniedz Itālijas dienvidus, Balkānu pussalu un Turciju. Visbiežāk sastopamā Tilia suga Centrāleiropā un Austrumeiropā. Plaši izplatīta arī pilsētu apstādījumos. Spēj augt arī kalnos līdz 1500 m virs jūras līmeņa. Introducēta un plaši kultivēta Ziemeļamerikā. 

Vasarzaļš, pirmā lieluma (līdz 30–40 m) vienmājas koks ar pelēku stumbru un kuplu blīvu, simetrisku, olveidā noapaļotu vainagu. Lapas 3–8 cm garas, sirdsveida, ar nevienādu pamatu un rūsasdzelteniem matiņu pušķiem apakšpusē; virspusē tumši zaļas, apakšpusē zilganzaļas, rudenī dzeltenas. Ziedi veidojas vasaras sākumā, ķekaros pa 5–11, ar gaiši zaļganu seglapu, kas pēc ziedēšanas kalpo augļu izplatīšanai ar vēju. Ziedi divdzimumu, ar daudz putekšņlapām un spēcīgu saldenu smaržu, kas pievilina bites un citus apputeksnētājus. Augļi – nelieli, apmatoti riekstiņi (apmēram 6–8 mm).

Plaukst vēlu pavasarī, zied vasaras sākumā, lapas nobirst samērā agri rudenī. Siltummīloša – lai nobriestu dzīvotspējīgas sēklas, veģetācijas periodā nepieciešama vidējā temperatūra vismaz 15 °C. Vienlaikus salizturīga – spēj izturēt līdz –34 °C, taču jaunie stādi cieš no salnām. Ēncietīga, kas ļauj tai veiksmīgi atjaunoties, veidot paaugu un izdzīvot zem citu koku vainaga. Nav sausumizturīga – ilgstošs mitruma trūkums vasarā to negatīvi ietekmē. Pieder pie mīkstajiem lapu kokiem; koksne viegla, viendabīga, gaiši dzeltenīga, mīksta un viegli apstrādājama, ar smalku tekstūru un vāju kodolkoksnes un aplieves atšķirību. 

Dabiski sastopama jauktos un platlapju mežos uz irdenām, mitrām un barības vielām bagātām mālsmilts vai smilšmāla augsnēm; var augt arī nabadzīgākās augsnēs. Dabiskos apstākļos parasti mistrojumā ar citām koku sugām: ozoliem Quercus spp., eglēm Picea spp. un citām.

Raksturīga mikoriza (koka sakņu un sēņu simbioze). Bieži sastopami daudzzaru un daudzstumbru eksemplāri, kas norāda uz liepas spēju atjaunoties pēc koksnes bojājumiem. Pēc Raunkiēra augu dzīvesformas (Raunkiær plant life-form) fanerofīts (daudzgadīgs koks ar virs zemes esošiem ziemošanas pumpuriem). Pēc Graima augu stratēģijas tipa (plant strategy type according to Grime) raksturīga konkurējoša (C) – stresa toleranta (S) daba: labi pielāgojas ēnai un mitruma svārstībām, spēj ilgstoši dzīvot un veģetatīvi atjaunoties no celmiem, saglabājot stabilas populācijas. Vēlīnās sukcesijas suga, kas spēj ilgstoši pastāvēt zem dominējošo koku vainagiem un ieņemt vainaga stāvu pēc citu sugu atmiršanas. Sugas funkcionālo ekoloģisko nišu raksturo arī spēja vairoties veģetatīvi: parastā liepa spēcīgi atjaunojas ar atvasēm no sakņu kakla un saknēm, veidojot klonus. Šī īpašība ļauj tai izdzīvot nelabvēlīgos apstākļos (piemēram, pie nepietiekamas sēklu ražas vēsā klimata dēļ). Liepas augstā ēnas tolerance, spēja atjaunoties no celmiem, izturība pret gaisa piesārņojumu un salizturība nodrošina tai labu pielāgošanos pilsētvidē un klimata stresa apstākļos. 

Mūsdienās parastās liepas populācijas Eiropā ir relatīvi stabilas, taču dabiskā izplatība ir mozaīkveida, veidojot tikai 1–3 % no koku sastāva Centrāleiropā un Ziemeļeiropā (salīdzinot ar 20–30 % agrīnā holocēnā). Klimata modeļi prognozē, ka pietiekama mitruma apstākļos parastās liepas areāls līdz 2100. gadam pārvietosies 200–400 km uz ziemeļiem, palielinot piemērotību Skandināvijā un Baltijas valstīs, bet samazinot to Balkānos un Dienvideiropā.

Globālā mērogā parastā liepa netiek uzskatīta par apdraudētu, sugas areāls joprojām ir plašs, populācijas ir stabilas un straujš to skaita samazinājums nav prognozējams. Tomēr pastāv vietēja mēroga apdraudējumi; piemēram, Britu salās un Beniluksa zemēs liepu mežu fragmenti ir ļoti mazi, sugas dabiskā atjaunošanās apgrūtināta, daudzviet parastās liepas meži saglabājušies tikai senajos mežos un kalpo par seno mežu indikatoru. Sugas ilglaicīgai pastāvēšanai lielākos draudus var radīt platlapju mežu platību mazināšanās un klimata sausuma ekstrēmi. Pilsētvidē liepu apdraud sāls izmantošana ziemā, cieto virsmu segums, gaisa piesārņojums. 

Saskaņā ar Starptautiskās Dabas un dabas resursu aizsardzības savienības Sarkano grāmatu (International Union for Conservation of Nature Red List) parastā liepa atrodas zema riska grupā (least concern, LC), kas nozīmē, ka maz ticams, ka tuvākajā nākotnē suga būs apdraudēta vai izmirs. Eiropas mežu ģenētisko resursu programmās (European Forest Genetic Resources Programme, EUFORGEN) parastā liepa ir iekļauta to sugu sarakstā, kurām nepieciešams ģenētisko resursu saglabāšanas plāns, lai nodrošinātu adaptīvo potenciālu mainīgajos klimata apstākļos. Dažās valstīs (piemēram, Nīderlandē) tā tiek uzskatīta par retu vietējo sugu mežos. Liepu meži Eiropā tiek aizsargāti Eiropas Savienības Biotopu direktīvas (EU Habitats Directive) ietvaros. Dabiski liepu meži sastopami reti, piemēram, Bārdnijas liepu meži (Bardney Limewoods) Anglijā, izolētas populācijas Dienvidzviedrijā, Dānijā, Polijā un Slovēnijā. 

Parastā liepa ir daudzpusīgs koks ar ekoloģisku, praktisku un kultūras nozīmi. Meža ekosistēmā tā mijiedarbojas ar daudziem organismiem: liepas ziedi ir nozīmīgs nektāra avots bitēm un citiem apputeksnētājiem, dobumainie mīkstās koksnes stumbri kalpo par dzīvotni sēnēm, bezmugurkaulniekiem un dobumperētājputniem, lapas ir barība tauriņu (piemēram, liepu sfingam Mimas tiliae) un ap 30 citiem kukaiņu kāpuriem. Pilsētās liepa tiek izmantota kā bioindikators gaisa piesārņojuma noteikšanai. Neatkarīgi no tā, vai liepa aug mežā vai pilsētas apstādījumos, tā kā jebkurš koks uzlabo gaisa kvalitāti, regulē ūdens apriti, samazina vēja radītus bojājumus, pasargā augsni no erozijas un nodrošina citas vitāli svarīgas funkcijas.

Liepu ziedi tautas medicīnā tiek izmantoti tēju gatavošanai, tiem piemīt sviedrējoša, nomierinoša un pretiekaisuma iedarbība, bet no ziedu nektāra iegūst aromātisku liepu ziedu medu. Vieglā un viendabīgā koksne piemērota amatniecībai, kokgriezumiem, traukiem, mūzikas instrumentiem u. c., bet lapas un atvases tiek izmantotas lopbarībai. Liepa ir populārs apstādījumu koks parkos un pilsētās, tā labi pacieš piesārņojumu, vainaga formēšanu, stādīšanu dzīvžogos un bonsai. Tai ir kultūras un simboliska nozīme folklorā. 

Dabiskas pasugas netiek izdalītas. Taču T. cordata veido hibrīdus ar citām radniecīgām liepām. Nozīmīgākais ir parastās liepas un platlapu liepas (T. platyphyllos) hibrīds Tilia × europaea (syn. T. × vulgaris), ko dēvē par Holandes liepu vai parasto liepu (dažkārt arī Eiropas liepu) – plaši izplatīts apstādījumos pilsētās un parkos Eiropā. Hibrīds apvieno abu sugu īpašības, tam raksturīgas liela izmēra lapas un laba augšana pilsētvidē.

Selekcijā izveidotas vairākas šķirnes, piemēram, ar šauru, piramidālu vainagu, kas ir piemērots ielu stādījumiem: T. cordata ’Greenspire’ – konusveida vainags, ātraudzīga; T. cordata ’Roelvo’ (vai ’Fastigiata’) – šaurs, stāvs vainags. 

Latvijā parastā liepa ir vietējā suga un viena no biežāk sastopamajām piemistrojuma koku sugām auglīgos platlapju un jaukta tipa mežos, īpaši valsts centrālajā un dienvidu daļā, piemēram, Gaujas senlejā u. c. upju ieleju mežos. Dabiskas liepu tīraudzes sastopamas ļoti nelielās platībās (piemēram, dabas liegumā “Gaviezes Āmuļi”). Liepa plaši izmantota Latvijas pilsētu apstādījumos (Rīgā, Jelgavā, Liepājā) un vēsturiskās alejās (piemēram, Rundāles pils aleja). Suga nav iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā vai aizsargājamo augu sarakstos. ES Biotopu direktīvas ietvaros tiek sargāti dabiski liepu meži (biotops 9020* Veci jaukti platlapju meži). Kā dabas pieminekļi tiek aizsargāti dižkoki – liepas, kuru stumbra apkārtmērs sasniedz 4 m (piemēram, Aužuļu liepa, apkārtmērs 7,3 m). Liepu alejas pie lauku ceļiem un parkos tiek saudzētas kā dabas un kultūras mantojums. Parastā liepa ir arī Latvijas simbols – tā kopā ar parasto ozolu ir atzīta par vienu no valsts nacionālajiem kokiem; liepas lapas motīvs bieži tiek izmantots Latvijas pilsētu ģerboņos, monētās u. c. Latviešu folklorā tā simbolizē sievieti, mātes tēlu, maigumu, dzīvību, mīlestību un mājas siltumu. 

Mūsdienu pētījumi par T. cordata fokusēti uz tās ekoloģisko lomu un adaptāciju mainīgā vidē. Aktuāli ir pētījumi par liepu kvalitāti pilsētu teritorijās, sausuma un piesārņojuma toleranci, mikorizu, liepziedu un mizas ārstnieciskajām īpašībām, pielāgošanos klimata pārmaiņām. Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” tiek pētīta liepu audžu produktivitāte un atjaunošanās uz bijušām lauksaimniecības zemēm, lai novērtētu tās potenciālu ilgtspējīgā mežsaimniecībā klimata pārmaiņu kontekstā mērenās joslas hemiboreālās zonas mežu ekosistēmās.