Atēnietis Dēmostens parasti tiek uzskatīts par izcilāko sengrieķu oratoru. Īpašu ievērību izpelnās Dēmostena runas pret Maķedonijas valdnieku Filipu (Φίλιππος), kurās pausta oratora politiskā nostāja un aizstāvēta Atēnu demokrātiskā pārvalde. Pastāv apgalvojums, ka tas, kas senajiem grieķiem bija Dēmostens, romiešiem nozīmīguma un ietekmes ziņā bija orators un politiķis Cicerons (Marcus Tullius Cicero); šo domu nostiprina arī Plūtarhs (Πλούταρχος), kura darbā “Paralēlajos dzīves aprakstos” (Βίοι Παράλληλοι, 2. gs. sākums) rodamas abu ievērojamo oratoru biogrāfijas, turklāt Plūtarhs izsaka salīdzinošu vērtējumu par abu personību dzīves gājumiem.

Dēmostens tika iekļauts iekļauts hellēnisma laikā sastādītajā atisko oratoru kanonā, kurā apkopoti 10 ievērojamākie Atēnu klasiskā perioda (5.–4. gs. p. m. ē.) oratorrunu meistari.

Jaunības gados radusies iesauka Batals (Βάταλος), zināma arī iesauka Args (Ἀργᾶς).

Dēmostena tēva vārds arī bija Dēmostens, bet mātes vārds bija Kleobūle (Κλεοβούλη). Dēmostena vecāku vārdi minēti, piemēram, Bizantijas laika Sudas leksikonā (Σοῦδα, ap 10. gs.; šķirkļu numuri Adler D454–456). Plūtarhs atsaucas uz Dēmostena politisko oponentu Aishinu jeb Aishīnu (Αἰσχίνης), kurš norādīja, ka Dēmostena māte bija kāda nodevībā apsūdzēta vīra un barbaru sievietes meita, taču visnotaļ iespējams, ka šādas ziņas tika tīši izplatītas, lai kaitētu Dēmostenam. Dēmostena tēvs bija turīgs atēnietis, kuram piederēja nažu un zobenu kalēju darbnīca. Dēmostenam bija septiņi gadi, kad nomira viņa tēvs, atstājot dēlam lielu mantojumu, taču trīs dēla aizbildņi – Afobs (Ἄφοβος), Dēmofonts (Δημοφῶν) un Tēripids (Θηριππίδης) – to izšķērdēja. Dēmostens bija vārgs un slimīgs zēns, turklāt, kā norāda Plūtarhs, izsaimniekotā mantojuma dēļ varēja nesaņemt sev pienākušos izglītību. Par Dēmostena skolotāju tiek nosaukts Isajs (Ἰσαῖος). Dēmostenam būtu bijusi iespēja skoloties arī pie Isokrata (Ἰσοκράτης), taču tas būtu izmaksājis dārgāk (varēja būt arī citi iemesli, kas noteica Dēmostena izglītošanos pie Isaja). Kā iespējami Dēmostena skolotāji dažādos avotos (Plūtarha sarakstītajā biogrāfijā, kas, savukārt, atsaucas uz citiem avotiem, kā arī Lūkiāna (Λουκιανὸς ὁ Σαμοσατεύς) jeb Pseido Lūkiāna (Ψευδο-Λουκιανὸς) darbā “Dēmostena slavinājums” (Δημοσθένους ἐγκώμιον, 2. gs.)) tiek nosaukti arī filozofi Platons (Πλάτων), Aristotelis (Ἀριστοτέλης), Teofrasts (Θεόφραστος) un Ksenokrats (Ξενοκράτης). Iespējamā Dēmostena skološanās pie ievērojamiem domātājiem uzsver viņa interesi gan par filozofiju, gan pilsonisko atbildību, kas ir nozīmīgas Dēmostena vēlāk sarakstītajās politiskajās jeb padomu runās. Zīmīga ir Plūtarha sniegtā informācija, ka uz jauno Dēmostenu atstāja lielu iespaidu sengrieķu sofista un retoriķa Kallistrata (Καλλίστρατος) runa tiesā; šīs runas laikā Dēmostens pirmo reizi esot ieraudzījis lielo oratormākslas spēku.

Dēmostena karjera, lai gan tā pamatā ievērību izpelnās tieši politiskajā jomā, sākās tiesvedībā. Pirmkārt, dzirdētā Kallistrata runa, otrkārt, sasniedzot pilngadību, Dēmostens vērsās tiesā pret saviem aizbildņiem. Aizbildņi lietu vairākkārt iesniedza atkārtotai pārskatīšanai. Lai gan beigās Dēmostena prasība tika atzīta par pamatotu, mantojumu vairs nebija iespējams atgūt. Dēmostens ienākumu gūšanas nolūkos turpināja rakstīt tiesas runas privātās lietās (strādāt par logogrāfu), taču viņa patiesais aicinājums bija citur – izšķirošos Atēnu pārvaldes politiskajos lēmumos un to virzībā. Pirmie mēģinājumi runāt tautas sapulcē Dēmostenam nebija veiksmīgi. Klausītāji trokšņoja un izsmēja Dēmostenu, kura balss skanēja par vāju, ieelpas bija seklas, teiktajam pietrūka plūduma un dikcijas skaidrības. Dēmostens apzinājās, ka viņam nepieciešams liels darbs, lai varētu pilnvērtīgi darboties kā orators. Uzmanību izpelnījās Dēmostena pašdisciplīna un uzstājīgā vingrināšanās runas mākslā. Plūtarhs Dēmostena biogrāfijā stāsta, ka viņš darbam iekārtoja pagraba telpu, kur vingrinājās. Dēmostens tajā dažkārt kavējās pat divus vai trīs mēnešus, turklāt, lai kauns viņu atturētu pamest šo telpu un tādējādi pārtraukt vingrināšanos, Dēmostens sev noskuva pusi no galvas matiem. Tāpat Plūtarha biogrāfijā atrodamas ziņas par to, ka Dēmostens centās nostiprināt balsi, runājot ar akmeņiem mutē – tādā veidā tika skandēta dzeja un teikti runu fragmenti –, turklāt Dēmostens bez elpas atvilkšanas skrēja kalnā, bet mājās Dēmostenam bija liela izmēra spogulis, kura priekšā viņš vingrinājās runu teikšanā. Dēmostens pievērsa uzmanību ne vien runas izpildījumam, bet arī saturam – viņš pavadīja ilgu laiku, slīpējot savu runu tekstus, par ko laikabiedri viņu dažbrīd arī ķircināja.

Sasniedzot aptuveni 30 gadu vecumu, 354. gadā p. m. ē. Dēmostens tautas sapulcē teica nozīmīgu runu “Par simmorijām” (Περὶ τῶν Συμμοριῶν; simmorija (συμμορία, symmoria) bija turīgu Atēnu pilsoņu kopa, kurai bija jāmaksā noteikta apmēra nodoklis vai jāaprīko flotes karakuģis). Izskanot ziņām par persiešu spēku mobilizēšanos, Dēmostens šajā runā aicināja stiprināt atēniešu floti, kas, oratoraprāt, būtu panākams ar simmoriju reformu. Dēmostens pauda viedokli, ka, ja atēnieši uzbruks pirmie, viņiem nāksies cīnīties vieniem, bet gadījumā, ja persieši uzbruks pirmie, tiks nodrošināta citu hellēņu pilsētu kā sabiedroto spēku pievienošanās Atēnām, turklāt, kāpinot flotes jaudu, Atēnas būs gatavas aizstāvēties. Šī runa uzskatāma par Dēmostena politiskās karjeras būtisku atskaites punktu.

Lai gan līdz mūsdienām nonākušo tekstu apjoms, kas piedēvēts Dēmostenam, ir samērā plašs (61 viena runa, 6 vēstules, 56 runu ievadījumi (latīņu exordia vai sengrieķu προοίμια, prooimia)), jāņem vērā, ka daļai Dēmostena vārdam piesaistīto tekstu patiesā autorība nav skaidra.

Dēmostenam piedēvēto runu skaitā ir padomu (politiskās, tautas sapulcē / dēma priekšā teiktās), tiesas, kā arī epideiktiskās runas; pēdējām Dēmostena profesionālās darbības kontekstā ir salīdzinoši mazāka nozīme. Vērtējot Dēmostena tesktus, īpaši lielu uzmanību (gan sabiedriski politisko notikumu kontekstā, gan arī runas satura un izteiksmes vēriena ziņā) izpelnās tieši padomu runas. Hellēņu pilsētvalstu un Maķedonijas konflikta laikā Dēmostens nešaubīgi nostājās pretmaķedonisko spēku pusē, ar savu runu starpniecību kļūstot par to idejisko kopsaucēju. Krasu Dēmostena nosodījumu izpelnījās Maķedonijas aizstāvju gļēvulība un, kā uzskatīja Dēmostens, hellēņu interešu nodevība. Dēmostena runās, vairojot atēniešu patriotisko noskaņu, tiek kaismīgi aizstāvēta Atēnu demokrātiskā vide, atsaukti atmiņā atēniešu senču tikumi un vērtības, cīņas spars un gūtās uzvaras. Ievērību izpelnījušās tā dēvētās Dēmostena “Filipikas” (Kατὰ Φιλίππου, burtiski “Pret Filipu”) – pret Maķedonijas valdnieku Filipu vērstās runas. Ar nosaukumu “Pret Filipu” pavisam pieejamas četras runas (pirmā runa datējama ar 351. gadu p. m. ē., otrā – 344. gadu p. m. ē., trešā – 341. gadu p. m. ē.), ceturtās runas autorība parasti tiek apšaubīta. Nozīmīgas ir arī Dēmostena trīs “Olintas runas” (Ὀλυνθιακὸς A,  Ὀλυνθιακὸς Β, Ὀλυνθιακὸς Γ, 349. gads p. m. ē.), kurās izskan oratora brīdinājums par Maķedonijas valdnieka nolūkiem un Olintas (Όλυνθος) pilsētas situāciju. Brīdinošas politiskās stratēģijas caurausta ir Dēmostena runa “Par mieru” (Περὶ τῆς εἰρήνης, 346. gads p. m. ē.) un “Par Herronēsā notiekošo” (Περὶ τῶν ἐν Χερρονήσῳ, 341. gads p. m. ē.).

Dēmostena runas kļuva par Atēnu demokrātisko spēku līderības instrumentu, pats Dēmostens par to faktisko priekšstāvi, bet Dēmostena nāvi mēdza uzskatīt arī par simbolisku Atēnu demokrātijas norietu. Maķedoniešu spēkiem dodoties uzbrukumā, Dēmostens un viņa sekotāji bija spiesti bēgt no Atēnām. Plūtarhs vēstī, ka viņiem ticis piespriests nāves sods, bet bēgļu sagūstīšanai tika norīkota pakaļdzīšanās. Dēmostens, kurš patvērumu meklēja Poseidona templī Kalaurejā, saprotot, ka vajātāji viņu atraduši, noindējās.

Dēmostena runās ietvertā informācija atspoguļo senajiem grieķiem būtiskus sabiedriski politiskās dzīves notikumus, rezumē laikmetam aktuālos politiskās piederības un izvēles konfliktus, turklāt to dara ar spraigu emocionalitāti un izteiksmes vērienu, kam nepiemīt ieturēta vienkāršība. Dēmostena runas caurstrāvo patoss, dzēlīgas detaļas, izsaucieni un jautājumi. Dēmostena lielā meistarība rodama spējā runas plašo vērienu un spraigumu apvienot ar pārdomātu runas struktūru, rūpīgi izsvērtu argumentāciju, kā arī precīzu vārdu izvēli un konkrētību. Dēmostens ir trāpīgs savā mērķtiecīgi veidotajā runas dinamikā, kas īsteno viedu pārliecināšanas stratēģiju.

Dēmostena runas jau kopš antīkās pasaules laikiem kalpoja par paraugu un mācību materiālu runas mākslas izkopšanai. Stils, kas piemita viņa runām, un tā slīpējums tika apbrīnots, arī atdarināts un pielāgots. Sevišķi izceļams Dēmostena un Cicerona tekstu salīdzinājums. Dēmostena runas ietekmēja Cicerona daiļradi, kas uzskatāmi redzams Cicerona “Filipikās” (Philippicae, 44.–43. gads p. m. ē.) – pret romiešu politiķi un ģenerāli Marku Antoniju (Marcus Antonius) vērstajās runās, kas sasaucas ar Dēmostena centieniem oratorrunās pret Maķedonijas valdnieku Filipu. Gan Dēmostena, gan Cicerona vārds kļuva par kultūrzīmi attiecīgā laikmeta oratormākslas kontekstā.

Dēmostena mantojuma novērtējums redzams tā recepcijas kultūrā. Renesanses laikā vērojama atgriešanās pie Dēmostena tekstiem. Humānistu uzmanību saistīja Dēmostena runas mākslas augstie standarti.

Dēmostena teksti pētīti gan runas mākslas teorētisko uzstādījumu, gan praktiskā izpildījuma kontekstā. Dēmostena runās vērojamā valodas pārvaldības meistarība nostiprinās kā sava veida jomas virsotne, uz kuru tiekties.

Lai gan Dēmostena atveidojumi primāri ieraugāmi tēlniecībā, viņa runām raksturīgā ekspresija, kā arī dzīves pavērsienu dramatisms guvis arī plašāku atspoguļojumu mākslās (glezniecība, kino). Sasauce ar Dēmostena pieeju runas traucējumu risināšanā rodama godalgotajā kinofilmā “Karaļa runa” (The King’s Speech, 2010). Glezniecībā uzmanība pievērsta gan runas vingrināšanas un ekspresīvas runas vizualizācijai, gan arī Dēmostena nāves motīvam.